– Sekojot jūsu karjerai, var likties, ka līdz šim nācies baudīt tikai profesijas baltmaizes mīkstumu. Vai nācies iecirst zobus arī tās garozā? 0
– Vissmagāk man nākušas divas lomas. Viena – Marianne pie poļu režisora Andžeja Bubeņa “Vīnes meža stāstos”, jo paralēli pie Annas Eižvertiņas diplomdarba izrādē “Ķiršu dārzs” bija jāspēlē Raņevska, četrdesmitgadīga sieviete, kas pieradusi dzīvot pilsētā un nezina, ko iesākt ar savu lauku īpašumu. Pēc viena mēģinājuma Nacionālajā teātrī, tas parasti beidzas divos un pustrijos jau bija jābūt Kultūras akadēmijā, es visa trīcēju, raudāju histērijā, nevarēju piespiest sevi četras dienas pirms pirmizrādes Nacionālajā iet un strādāt Kultūras akadēmijā. Likās, jāzvana Annai un jāteic, lai dod lomu citām, kurām nav jābūt teātrī, kur šobrīd prasa pavisam citu spēles manieri, formu, ar kādu neesmu saskārusies. Beigu beigās jau nospēlēju abas lomas… Pie Andžeja Bubeņa bija brīnišķīga skola, paldies viņam, un pēc sūra darba arī lielais gandarījums. Vienīgi žēl, ka izrāde nedzīvoja tik ilgu mūžu, kā būtu gribējies.
– Par “Vīnes meža stāstiem” saņēmi nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai Gada debijas kategorijā, taču balva tika nupat par Līgavu “Asins kāzās”.
– Par šo lomu ir otrs stāsts. Tā ir pilnīgi cita pasaule. Lielākais gandarījums man saistās tieši ar pēdējo monologu. Kad viens otru nogalinājuši divi vienīgie mīļotie cilvēki manas varones dzīvē – Līgavainis un Leonardo – ar pirmo saistās spēja sadzīvot un sabiedrības priekšstati par laulību un ar otru savukārt kaisle –, Līgava iet pie Mātes un saka: nogalini mani! Šī monologa laikā man jāiet pāri krēsliem skatītāju zālē (Publika izrādē sēž uz skatuves pie spēles laukuma. –V. K.) un jākāpj uz skatuves. No attāluma simboliskā atvēzienā sitot mātei, es nokritu, sasitos, divas nedēļas nevarēju salikt kopā kāju potītes. Pāris sekundes galvā šaudījās doma – nē, es necelšos un, ja piecelšos, iešu ārā no šīs mājas pavisam. Protams, uztrausos kājās un pēkšņi skaudri sajutu, kā īsti man šis monologs jārunā. No teātra vadības, kas sēdēja zālē un manu kritienu redzēja, pienāca īsziņa – jā, tā bija īsta duende (mīlestības un nāves apvienojums)! Pilnīgi nenotverams brīdis. Tās sajūtas atkārtot nebūtu iespējams, taču tajā mirklī pēc šī kritiena un trieciena es it kā atradu atslēgu savai Līgavai un viņas pasaulei.
– Ko jūs novēlētu sev un cilvēkiem jaunajā gadā?
– Palikt dzīviem. Protams, arī fiziskā nozīmē, taču vairāk emocionālā un garīgā izpratnē. Šobrīd ir tik viegli pazaudēties, noslēgties, runāt tikai par sev tīkamo vai vajadzīgo. Bet palikt dzīvam, manuprāt, nozīmē būt atvērtam situācijās, kad kādam citam vajag palīdzību, kaut vai vienkāršu sarunu, kas otru dziedē. Palikt dzīvam cilvēkam. Tā ir manis pašas vīzija sev vismaz turpmākajiem desmit gadiem.
UZZIŅA
Antons Čehovs “Kaija”, iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē
Režisors: Elmārs Seņkovs, Ievas Strukas tulkojums, mākslinieks Edgars Kļaviņš.
Lomās: Agnese Cīrule, Maija Doveika, Uldis Siliņš, Edmunds Freibergs, Juris Lisners, Dace Bonāte u. c.
Izrādes: 5. janvārī (pirmizrāde), 6., 15., 22. janvārī.
