Kas glābs pasauli? Anitas Uzulnieces 75. Kannu kinofestivāla piezīmes 0
Anita Uzulniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kannās “Zelta palmas zaru” ieguvusī zviedru režisora Rūbena Estlunda filma “Skumju trīsstūris” rosina domāt, ka pasauli varētu glābt satīra vai vismaz ironija.
Protams, ne jau pasaules glābšanai tiek veidotas filmas, rīkoti kinofestivāli un sadalītas to balvas. Taču tas neliedz lolot kādu cerību uz to. Varbūt šis, 75., Kannu kinofestivāls (17.–28. maijs), kurš pirmais pēc pandēmijas notika savā parastajā laikā, bez obligātām maskām un sertifikātiem, diemžēl kara ēnā, kad liels agresors iebrucis neatkarīgajā Ukrainā, vēl vairāk ļauj cerēt uz pozitīvu, apliecinošu un cerības sniedzošu vēstījumu no pasaulē labākajiem kinematogrāfistiem.
Neticu līdz šim brīdim, ka mūsu Zemes problēmas palīdzēs atrisināt kādā galvā iemontēta titāna plāksne kā iepriekšējā festivālā triumfējošajā filmā, arī ne, ka cilvēces evolūcija notiks tādā veidā kā cienījamā klasiķa Deivida Kronenberga filmā “Nākotnes kriminālnoziegumi”.
Sabiedrība – ar vēl mazāk ilūzijām
Tieši tādēļ varu justies gandarīta par žūrijas lēmumu no 21 konkursa filmas piešķirt “Zelta palmas zaru” arī mums labi pazīstama zviedru režisora Rūbena Estlunda filmai “Skumju trīsstūris”. Nekas apskaidrojošs vai iepriecinošs gan tas nav, turpinot uzņemto toni, iznāk, ka pasauli varētu glābt satīra vai vismaz ironija. Savā jaunākajā darbā režisors redz mūsdienu sabiedrību ar vēl mazāk ilūzijām nekā iepriekš savā “Force Majeure” un “Kvadrātā”.
Uz greznas izklaides jahtas čum un mudž no miljonāriem, modeļiem, influenceriem, blogeriem, līst šampanietis, grozās jaunas un krietni apvītušas miesas, turklāt tā kapteinis izrādās pastāvīgi piedzēries marksists Vudija Harelsona atveidojumā. Kad kuģis vētrā avarē, dzīvi palikušie attopas uz vientuļas salas, kur pie varas nāk apkalpojošais personāls, pusmūža, iespējams, aziātiskas izcelsmes persona, kas savā kuģa tualetes “būdiņā” pamanījusies ne tikai izglābt pati sevi, bet vēl arī kādus pārtikas krājumus un prot nomakšķerēt kādu zivi. Mistiskā veidā pie apkopējas sāniem labi jūtas arī influenceru pāra vīrišķā daļa Pat ja neviens netiek nogalināts (tuvu tam gan nonāk) un kāds viņus “nocels” no salas, bet no jau tā minimālās cilvēcības diez vai kas būs palicis pāri.
Žūrija ar tās priekšsēdētāju Vincentu Lindonu (74. festivālā filmā “Titāns” atzīts par labāko aktieri) piešķīra divus “Grand Prix”: franču klasiķei, sava ceļa gājējai Klērai Denī par filmu “Zvaigznes pusdienlaikā” un jaunā beļģu režisora Lukas Dhonta filmai “Tuvu”. Prieks, ka tika novērtētas šīs it kā mazās, intīmās filmas.
Denī vienmēr interesējusies, kā jūtas cilvēki ārpus savas dzimtenes, šīs filmas darbība notiek Nikaragvā, kur it kā iestrēgusi jauna amerikāņu žurnāliste (Margerete Kvaleja apbrīnojami jūtīga un plastiska vārda visās nozīmēs). Kad sākotnēji vieglprātīgais sakars ar kādu angli ne tikai pāraug jūtās, bet arī dod cerību uz izkļūšanu no šejienes, briesmas draud mistisku politisku iemeslu dēļ.
Eksotiski, jutekliski un ievelkoši – pārliecinoši. Tik skumja, tīra un valdzinoša dzīve kā beļģu filmā “Tuvu” var būt tikai pusaudžu gados, un to tik precīzi uztvēris un pratis atspoguļot filmas režisors kopā ar divu vislabāko draugu atveidotājiem (Edens Dambrins un Gustavs de Vele).
Kad jaunajā mācību gadā viens no trīspadsmitgadīgajiem zēniem, kas ilgi bijuši nešķirami, pēkšņi ierodas skolā pirms drauga un vēlāk pat iesaistās hokeja komandā bez viņa, tam ir traģisks iznākums. Spēja paskatīties drauga mātei acīs un pateikt patiesību – tas ir tik grūti! Mazpilsētas skola, apkārtējā daba, lauku darbi, dzīves plūsma un ģimenes harmonija, kas tomēr negarantē sirdsmieru – tas viss tik labi noslēdza desmit dienu garo filmu maratonu (beļģu filma iekrita viena no pēdējām konkursā).
Par labāko režisoru tika atzīts korejiešu režisors Park Chan-Vooks (pazīstams ar filmu “Old Boy”) par savu darbu “Lēmums aizbraukt”. Tā vēsta par kādu izmeklētāju, kurš sapinas par savu divu vīru slepkavību aizdomās turētās sievietes tīklos. Mīlestības dažādās sejas un intriģējoši un meistarīgi savīts stāsts ar labiem aktierdarbiem. Balvas gan par savu tēlojumu ieguva citu filmu tēlotāji: labākā aktrise filmā “Svētais zirneklis” – Zara Amira Ebrahimi, labākais aktieris – Song Kang-Ho filmā “Brokers”. Šo japāņu režisora Kore-Eda Hirokazu filmu par labāko atzina Ekumēniskā žūrija.
Žūrijas speciālā balva tika sadalīta starp poļu klasiķa Jerži Skolimovska filmu “EO” (pasaule, skatīta ēzelīša acīm) un divu beļģu režisoru Feliksa van Greningena un Šarlotes Vandermeršas darbu “Astotais kalns” (divu zēnu draudzības pārbaude).
75. Kannu festivāla gadadienas balvu piešķīra brāļiem Dardēniem par filmu “Tori un Lokita”. Nevaru spriest, vai šīs “gadadienas” nozīmē to, ka brāļiem jau vairākas šī festivāla balvas ir, vai ko citu, katrā ziņā stāsts par diviem cilvēkbērniem, kurus uztver kā brāli un māsu un kuri pašaizliedzīgi iestājas viens par otru, bija veidots pārliecinoši un raisīja līdzjūtību.
Latvieši un klasiķi Kannās
Bez dažādiem individuāliem projektiem un iepriekš sarunātām producentu tikšanās reizēm Latvijai lielākais notikums bija 20. maijā, kad mūsu paviljonā pulcējās Eiropas Filmu tirgus (EFT) vadība un trīs Baltijas valstu kino nozares vadītāji, lai noslēgtu līgumu par to, ka 73. Berlināles fokusā būs Lietuva, Latvija un Igaunija. Pirmo reizi festivālā bija izveidota art-house žūrija, kurā darbojās mūsu Daira Āboliņa no “Splendid Palace”. Tā atzīšana par labāko Eiropas kinoteātri taču galvenokārt ir programmas veidotājas nopelns! Viņu izvēle sakrita ar lielo žūriju – Rūbena Estlunda filma “Skumju trīsstūris”. Tad jau diezgan droši, ka redzēsim šo nežēlīgi ironisko zviedru kinomākslas “skalpeli” arī pie mums Latvijā.
Ceru, ka Alises Krilovas, Dārtas Romanovas-Jēkabsones, “Mistrus Media” un, iespējams, vēl citu nesatikto producentu tikšanās ar eventuālajiem partneriem bijušas veiksmīgas.
Tieši pirms izbraukšanas uz Kannām mūžībā aizgājušā Meistara Rolanda Kalniņa “Četru baltu kreklu” piedzīvotā atzinība festivāla “Classics” sekcijā vedināja censties pagūt noskatīties vēl vairāk no tās piedāvājuma. Gan restaurētās kopijas, gan “événements”, gan “Hommage”, bet it īpaši dokumentālā kino sadaļa sniedza plašas iespējas. Paguvu noskatīties gan tikai argentīniešu klasiķa Fernando Esekiela Solanas filmu “Tres en la detiva del acto creative” – par lielisku trīs “grandu” – katru savā mākslā – un senu draugu tikšanos. Par savu dzīvi, mākslu, par to, kā ar gadiem zūd bailes kļūdīties un vēl daudz ko citu.
Savukārt iepazīšanās ar spāņu klasiķa Fernando Arrabala filmu “Viva la muerte” ne tikai izgaismo Spānijas notikumus franču režīma laikā, skatītus no maza zēna skatu leņķa, bet arī ieraudzīt vēsturiskas un mākslinieciskas sakarības starp slavenajiem Alehandro Hodorovska “Svēto kalnu”, “Nebeidzamo dzeju” un citiem darbiem.
Ukrainas kara blāzma – izbalē?
Pēc jau daudzkārt apspriestā gadījuma ar Mišela Hazzanaviča festivāla atklāšanas filmu un tās nosaukuma maiņu, par kuru jau esmu atļāvusies citur izteikties, ka, iespējams, režisors taisījis šādu zombiju komēdiju speciāli kā reakciju par attieksmi pret savu filmu “The Search” par karu Čečenijā, tādēļ neatkārtošos. Progresīvais solis 75. festivāla atklāšanas ceremonijā “palaist” un “pielaist” festivāla pils smalkajai publikai Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska runu nu gan bija pārsteigums!
Kannās gan tikpat kā nekur nebija manāmas Ukrainas karoga krāsas, tikai Šarona Stouna un Tilda Svintone bija attiecīgi saģērbušās. Ukraiņu karogus arī nemanīja plīvojam. Cēls žests – iekļaut programmā Ukrainā nogalinātā lietuviešu operatora Manta Kvedraviča paša nepabeigto filmu “Mariupole 2” un piešķirt tai speciālu balvu.
Žēl gan, ka spēcīgajā sekcijā “Īpašais skatiens” demonstrētā filma “Taureņa vīzija”, jauna ukraiņu režisora Maksima Nakoņečnija debija, neizpelnījās žūrijas atzinību. Tās skaudrais un reālistiskais vēstījums par jaunas sievietes (Rita Burkovska) dzīvi pēc atgriešanās no ieslodzījuma Donbasā, iespējams, būtu atvēris acis ne vienam vien Rietumu pilsonim. Lielās valstis – Francija, Vācija – laikam neizjūt tik skaudri un neņem tik tuvu pie sirds to genocīdu, noziegumus un postu, ko jau trešo mēnesi pilnīgi bez jebkāda iemesla ukraiņu tautai un zemei nesodīti nodara lielinieciska vara.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu
