Latvijā top Eirāzijas ūdra sugas aizsardzības plāns 6
Līdz šā gada beigām tiks izstrādāts Eirāzijas ūdra sugas aizsardzības plāns, informē mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Latvijā šie plēsēji ir visai plaši izplatīti un sagādā rūpestus zivju dīķu īpašniekiem, kāpēc tie būtu vēl īpaši jāaizsargā?
Dala dzīves telpu ar bebriem
Šā dzīvnieka lielākā vērtība ir nevis tā izturīgais un spožais kažoks, bet gan prasības ūdens un krastu stāvoklim upēs un ezeros, kur tas uzturas. Vide, kurā var dzīvo ūdri, būs droša un piemērota vairumam pārējo sugu, arī cilvēkam. “Ja ūdrus likvidējam vai aizdzenam prom, tad vairs nezinām, vai vides stāvoklis uzlabojas, pasliktinās vai paliek nemainīgs. Ūdra klātbūtne ir indikators tam, ka upes un dīķu stāvoklis labs. Tur nav indes. Tur ir pietiekami daudz zivju un varžu. Ja ūdra nav, tad vajag daudz lielākas pūles un līdzekļus, lai noteiktu, vai ekosistēmas stāvoklis ir labs,” paskaidro J. Ozoliņš.
Eirāzijas ūdri ir vairāk nekā metru gari un līdz pat 10 kg smagi sermuļu dzimtas plēsēji, kas uzturas gan ūdenī, gan uz sauszemes. Ūdenī ūdri gan barojas, gan droši pārvietojas. Pretēji roņiem un vaļiem, kas var peldēt neierobežoti ilgi, ūdriem gandrīz nav zemādas tauku slāņa, to vienīgais siltuma izolators ir apmatojums. Zināmu laiku ūdra kažoks nesamirkst, jo satur gaisa slāni, kas neļauj ūdenim piekļūt ādai. Taču, kad gaiss no apmatojuma tiek izspiests, ūdram ir jāizkāpj sausumā, jāatrod kāda vieta ar smiltīm, kūdru, zāli, satrunējušu koksni vai atkarībā no sezonas – sniegu, kur, aktīvi berzējoties, kažoka īpašības tiek atjaunotas. Ja kaut vienu no vides elementiem cilvēks pārāk intensīvi izmanto un pārveido savām vajadzībām, ūdri šādu teritoriju pamet. Pamestās teritorijas var būt nelabvēlīgas vai pat bīstamas pašiem cilvēkiem, tādēļ visā Eiropā ūdriem tiek veltīta liela uzmanība un tos nedrīkst medīt.
Ūdru populācija Latvijā ir visai stabila jau kopš 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Eksperti vērtē, ka Latvijā varētu būt ap četriem tūkstošiem Eirāzijas ūdru. “Ūdri ir piesaistīti teritorijai un pietiekami lieli dzīvnieki, kas viens no otra izvairās,” piebilst pētnieks. To galvenās dzīvotnes ir mazās un vidējās upes, kamēr tās ir labā stāvoklī un savienotas ar ezeriem un dīķiem, meliorācijas aktivitātes ūdru populāciju pārāk neietekmējot. Vislabāk ūdriem tīk uzturēties “Natura 2000” aizsargājamās dabas teritorijās.
Ūdru darbības pēdas visbiežāk konstatētas upēs, kuru platums ir 6 līdz 15 m, bet visretāk nosusināšanas grāvjos. Vislielākā ūdru aktivitāte vērojama ūdenstilpēs ar mainīgu ūdens līmeni. Visbiežāk tie ir zivju dīķi un ūdenskrātuves, kuras ūdri labprāt izmanto zivju medībām.
Ēdienkartē raudas un asari
Tā nav taisnība, ka ūdri pārtiek tikai no zivīm. Jaunākie pētījumi liecina, ka Latvijā ūdru ēdienkartē zivis aizņem 52% un vardes – 41%. “Zivju īpatsvars Latvijas ūdru ēdienkartē ir mazāks nekā citās valstīs. Turklāt tas atkarīgs arī no sezonas. Rudenī noteikti ūdru uzturā dominē vardes, jo tās sanākušas uz ziemošanu upēs, grāvjos. Kad varžu resursi būs patērēti, ūdri vairāk pievērsīsies karpām ziemošanas dīķos. Bet šobrīd šīs problēmas nav,” skaidro J. Ozoliņš. Viņš smej, ka ūdram labāk garšo nevis varde vai karpa, bet tā barība, kas tuvāk un vieglāk pieejama. Un šobrīd tās esot vardes.
Varžu skaits Latvijā samazinās, bet tas nav saistīts ar Eiropā izplatīto varžu infekciju, kas lēnām tuvojoties Latvijai. Varžu skaitu drīzāk ietekmē sezonāli nepārdomātā bebru ķeršana un lauksaimniecība, uzskata J. Ozoliņš. Viņš arī norāda uz klimata izmaiņām – iepriekšējo gadu sausajām vasarām un agrajiem pavasariem. “Pavasaris iestājas agri, lāmas un seklās ūdensteces ātri izžūst, un varžu ikri paliek sausumā.”
Kas attiecas uz zivīm, ūdru ēdienkartē 12 – 14% ir raudas un asari, bet nepilni 9 % – platgalves, bārdainie akmeņgrauži un stagari, liecina jaunākie Eirāzijas ūdra monitoringa dati Latvijā.
Kā skādi kompensēs zivkopjiem
Viens no ierosinājumiem, kas izskanējis ūdru aizsardzībai, – bebru dambjus nejaukt martā un aprīlī, kad nārsto vardes, – sugas aizsardzības plānā tiks iekļauta kā rekomendācija. “Ja īpašnieks atsakās šīs rekomendācijas ievērot, tas paliek uz viņa sirdsapziņas, taču normatīvo aktu prasības, lai ierobežotu dambju jaukšanu, nebūs,” zina teikt J. Ozoliņš.
Ar sugu aizsardzības plānu iecerēts risināt arī bebru medībās nejauši nogalinātu ūdru legalizācijas problēmu.
Tiek arī meklēti risinājumi kompensācijām zivkopjiem par ūdru radītajiem postījumiem. Tā kā ūdrus aizliegts medīt, dīķsaimniecības ir gandrīz neiespējami aizsargāt no plēsēja apciemojumiem. “Bet ir jāsaprot, ka reizē medīt ūdrus un saņemt kompensācijas par tā radītajiem zaudējumiem nebūs iespējams. Tas, ka lielu dīķa īpašnieks cieš lielākus zaudējumus (proporcionāli savu dīķu izmēriem) nekā mazu dīķu īpašnieks, arī nebūs. Jo tas tā nav. Lielajā dīķī nav tik liela nozīme ūdra nodarītajam,” brīdina J. Ozoliņš. Viņš uzsver, ka jākompensē zaudējumi eksperta noteiktajā apjomā. Taču, lai izvairītos no šobrīd esošā zaudējumu maksimālā apjoma ierobežojuma, jāmeklē finanšu avots no citiem līdzekļiem. Kopējais kompensāciju apmērs tiek ierobežots ar de minimis, kas nozīmē, ka trīs gadu laikā nedrīkst saņemt vairāk par 30 tūkst. eiro.
