Aivars Eipurs: Kas garāks par mūžu? 0
1983. gada pavasarī, nedēļu pabijuši Karakuma tuksnesī, nelielā tūristu grupā gājām pa Aiderē aizu.
Tas ir Kopetdaga kalnos, tagadējā Turkmenistānā. Mēs bijām vieni apkārtnē, kas tikko sāka pieņemties krāšņumā un ziedos. Pēkšņi ieraudzījām netālu no takas mierīgi stāvam, pat neganāmies, zirgu. Pēc pusotra kilometra es, negaidīti sev pašam, pēkšņi grupai teicu, ka iešu atpakaļ, jo esmu aizmirsis, kādā krāsā bija zirgs, un ka man tas jāredz vēlreiz. Pārējie man centās stāstīt, kādā krāsā zirgs bijis, turklāt krāsa gandrīz visiem sakrita. Teicu, ka man ar to nepietiek, ka zirgs man vēlreiz jāredz savām acīm. Tikai kāds mākslinieks mani saprata. Pārējie apmulsa, pukojās un gaidīja mani atpakaļ. Gida mums nebija, grupas vadītājs bija mans paziņa, ķirurgs no Latvijas mazpilsētas. Arī fotoaparāta nevienam no astoņiem cilvēkiem toreiz nebija, tāpēc šo ceļojumu atceros tik spilgti. Tātad – es izjaucu mūsu ritmu, pilnīgā pretrunā ar tūrisma rakstītajiem un nerakstītajiem likumiem, kuri man pašam citreiz bija tik svarīgi. Taču ne toreiz.
Lieta tāda, ka mēs visi esam savu radu, draugu un darbabiedru gūstekņi, un viņiem ir kāds priekšstats par mums, saskaņā ar kuru mēs darbojamies, kā mums, viņuprāt, būtu jādarbojas, jo viņi no mums to sagaida. Taču katrā no mums ir kaut kas savs, kāda daļa, kas ir mūsu un ne visai saskan ar minētajiem priekšstatiem par mums, bet kas mūsos kvēlo vai gruzd un pieprasa, lai mēs ar šo mūsu īpašo daļu – varam to saukt par dotumiem vai par talantu – darbojamies. Tikai tad, ja mēs šo daļu sevī attīstām, varam būt pa īstam laimīgi un realizējušies, vai vismaz uz to pusi.
Jāpiebilst, ka citreiz es tādus gājienus neatļāvos vai atļāvos pārāk reti, gan agrāk, gan vēlāk. Biju, no vienas puses, “padomju cilvēks”, no otras – pārāk jūtīgs, un visbiežāk gribēju, lai mani liek mierā.
Kaut kā izceļoties, miera nebūs, to es sapratu jau skolas pirmajās klasēs.
Atceros, ko mūsu pašu Visvaldim Lāmam bērnībā teikuši (apmēram tā: “Ko tu tik daudz lasi, rakstnieks gribi būt, vai?” Ko bērnībā teica kirgīzu rakstniekam Čingizam Aitmatovam? Gan jau arī kaut ko līdzīgu.).
Mana paaudze un citi, kuri kļuva pieauguši vēl padomju laikā, labi atceras Aitmatova stāstus un romānus. Viņa popularitāte bija milzīga un daudz lielāka nekā, piemēram, Vilim Lācim, kurš padomju laikā arī tika daudz tulkots. To es apjēdzu tikai tagad, kad tiku uzaicināts piedalīties un nolasīt eseju paša Aitmatova 1986. gadā sāktajā un šogad viņam un viņa 90. dzimšanas dienai (tā būs 12. decembrī) veltītajā, pēc kārtas trešajā – otrais bija 1996. gadā – Isikula forumā. Tas šogad iesākās Biškekā, vienā no Kirgizstānas prezidenta rezidencēm, kas no ārpuses bija milzīga jurta, un turpinājās Isikula, milzīgā augstkalnu sālsezera, krastā.
Kas bija slavas pamatā? Bija iekustināta lavīna, kuras pamatā bija tas, ka Aitmatovs vienlīdz labi rakstīja divās – dzimtajā kirgīzu un krievu – valodās. Tā daudzi varēja izlasīt stāstus par šķietami parastiem Vidusāzijas cilvēkiem, kas bija smeldzīga ētisko vērtību dziļuma pilni. Daiļrades virsotnes bija brieduma gadu romāni “Un garāka par mūžu diena ilgst” (1980) un “Pieresvieta” (1986), kuri arī Latvijā guva lielu popularitāti. Man pirmā saskare bija stāsta “Džamila” (1958) radiouzvedums.
Aitmatovs, miris 2008. gadā, ir labā atmiņā, un tieši atmiņa ir tā, kas domāta garāka par mūžu esam manas slejas nosaukumā. Kad šoruden kāds cilvēks, kurš no literatūras stāv tālu un bija atvedis man kurināmās briketes, padzirdējis par manu braucienu uz Kirgizstānu, sāka aizgūtnēm atstāstīt romāna “Un garāka par mūžu ilgst” galvenā varoņa Vējputeņu Jedigeja dvēseles kolīzijas, biju pārsteigts un aizkustināts.
Forumā radās iespaids, ka Čingiza Aitmatova darbi ir tulkoti visās pasaules valodās, kurās vispār tulko. Netrūka ne rakstnieka daiļrades pētnieku no Indijas līdz Vācijai, ne ilggadēju kultūras nomenklatūras darbinieku, kuru Aitmatova slavinājumi izpaudās tādos pārspīlējumos, ka likās, ka esmu atsviests atpakaļ laikā. Bet turējos līdzsvarā.
