Moldova – mazliet aizmirsta, bet savdabīgi nostaļģiska 1
Balss: “Vai jūs zināt, kāpēc piemineklis izskatās šādi?” Atskatos. Smaidīgs vīrietis, uz brīdi atrāvies no rotaļas ar mazdēlu, ir gatavs apgaismot trīs pa Kišiņevu klīstošus ārzemniekus. Diezgan netipiski Moldovai, kur liela daļa satikto ļaužu šķiet atturīgi un pat nedaudz īgni, pat ja kontakts ar citiem cilvēkiem ietilpst viņu tiešajos darba pienākumos. Vīrietis turpina skaidrot: “Kišiņevas iedzīvotāji nolēma par godu dzejniekam Aleksandram Puškinam uzstādīt tādu pašu statuju kā Maskavā, taču naudas pietika tikai galvai un plecu augšdaļai.” Redzot, ka tomēr vēl šaubāmies par šo versiju, viņš piemetina: “Bet iedomājieties, tolaik te dzīvoja ne vairāk kā astoņi tūkstoši iedzīvotāju, tā bija nabadzīga provinces pilsēta. Puškinam patiesībā te nepatika, ne velti viņš nosauca Kišiņevu par “nolādēto pilsētu”. Tās ēkas, kuras jūs redzat šodien, ir uzceltas pēc kara vācu karagūstekņu rokām. Vēl pagājušā gadsimta 50. gados te nebija kanalizācijas, un es no savas bērnības atceros, ka uz ielām varēja just tualetes smaku…”
Mums ir paveicies satikt labi izglītotu un ar oratora spējām apveltītu Kišiņevas patriotu, kurš tomēr labi apzinās, ka uzspēlētas slavas dziesmas neizklausītos ticamas. Cita lieta, ja stāstam piemet pipariņu un vēl kādu citu garšvielu, tad tas uzreiz kļūst baudāmāks. Ironizējot par vietējo provinciālismu un panīkumu, viņš vienlaikus paspēj norādīt arī uz lietām, ar ko Kišiņeva var lepoties, piemēram, daudzajiem parkiem.
Patiesībā Moldova vai vismaz tās amatpersonas, kas ir atbildīgas par tūrisma nozares attīstību, varētu daudz mācīties no šā vīra. Šobrīd piedāvājums ir visai pelēcīgs. Ceļvedis “Lonely Planet” pirms gada veica aptauju par to, no kurām valstīm ceļotāji izvairās. Ne jau tāpēc, ka draudētu kādas briesmas, bet vienkārši tās nešķiet interesantas kā tūrisma galamērķi. Moldova šajā aptaujā ieņēma otro vietu aiz Āzijas valstiņas Butānas. Atšķirība tā, ka Butāna visai apzināti izvēlējusies izolēšanos no apkārtējās pasaules, bet Moldova it kā ir atvērta un pieejama – aviobiļetes lētas, cenas pieņemamas, Eiropas Savienības pilsoņiem pat vīzas nav vajadzīgas, bet tik un tā nebrauc. Varbūt tāpēc, ka īsti viņus te neviens negaida…
Vecā Orheja
Vecā Orheja jeb Orheiul Vechi, iespējams, ir visslavenākais kulturvēsturiskais objekts Moldovā – klintī izcirsts 14. gadsimta klosteris gleznainā Rautas upes ielokā. Tiesa, ja nav sarunāts gids un transports, nokļūt tur nav nemaz nav vienkārši. Haotiskajā Kišiņevas autoostā, kura nemanāmi saplūdusi ar tuvējo tirgu, jāatrod īstais “mikriņš”. Sākumā šķiet, ka tā nebūs problēma, jo netālu manāmi daži balti autobusi ar uzrakstu “Orhei”. Stop – tā ir pavisam cita Orheja – pilsēta, kuru no vēsturiskās vietas šķir apmēram 30 kilometri. Viens no šoferiem tomēr ir gatavs mums palīdzēt atrast īsto autobusu, kas braucot uz ciematu Trebuženi, bet mums jāizkāpj ciematā Butučeni. Mikroautobusa vadītājs uzrodas tikai pēc pusstundas, un vēl gaida tikai seši pasažieri. Pēdējā brīdī uzrodas vēl kāds amerikānis.
Apmēram pēc stundas esam Vecajā Orhejā, bet arī te nekas neliecina, ka kādam interesētu tūristi vai vismaz viņu nauda. No vienas puses, ir patīkami, ka vari baudīt skaisto skatu klusumā un mierā, no otras puses, kļūst skaidrs, ka Moldovas iepazīšana lielā mērā būs atkarīga no pašu apķērības un informētības.
Pēc nelielas maldīšanās atrodam ieeju alā (klosterī), pie kuras atrodama arī pamācība, kā pareizi “mest krustu” – ar nepareizām kustībām varot tikai iepriecināt ļaunos dēmonus. Pazemē dežurē mūks, kurš klusējot atver durvis uz klintī izveidotu balkonu. Savulaik kristieši atklājuši šīs alas un novērtējuši kā labu patvērumu. Tik drošs tas nemaz nebija, jo vēlāk šo vietu vairākkārt skāra zemestrīces, daļa no alām iegruva. Šobrīd redzamais ir tikai tāds “uzskates līdzeklis”, lai iztēlotos pagātnes ainavu, kuru papildina arī 1915. gadā celtā baznīca.
Nokāpjam lejā līdz Butučeni ciemam, kur gaida pārsteigums – moderns restorāns. “Vai jums rezervēts?” pie ieejas apjautājas darbiniece, lai gan nevienu citu viesi te nemana. Kā noprotams, šo vietu labprāt apmeklē Kišiņevas bagātnieki, par to liecina arī cenas ēdienkartē. Uz brīdi varam aizmirst, ka esam vienā no nabadzīgākajām Eiropas valstīm.
Mazliet no vēstures un politikas
Laikā, kad viesojamies Moldovā, ap to uzvirmojušas starptautiskās politikas kaislības. Runa ir par Moldovas ieceri parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību (tas varētu notikt 2014. gadā) un Krievijas neapmierinātību ar šīm iecerēm. Krievija labāk vēlētos Moldovu redzēt pašas veidotajā Muitas savienībā. Uz ielu stabiem izlīmētas lapiņas ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina bildi un apgalvojumu, ka pievienošanos Muitas savienībai atbalstot 67% Moldovas iedzīvotāju un tieši tā esot “tautas izvēle”. Runa gan nav tik daudz par līgumiem un savienībām, cik ģeopolitisko orientāciju, un šī tēma Moldovai ir bijusi aktuāla dažādos laikos.
Par Moldovas valstiskuma ziedu laikiem varētu uzskatīt karaļa Stefana Lielā (Stefan cel Mar) valdīšanas laiku 15. – 16. gadsimtā. Mūsdienās viņa vārdā nosauktas lielākās pilsētu ielas un viņu piesauc ikreiz, kad kādam radusies vēlme veicināt pilsoņu patriotismu. Stefana laikā Moldova tiešām bijusi diezgan pašpietiekama un ietekmīga, bet arī tolaik tai nācies prasmīgi balansēt starp dažādiem spēkiem. Kņaziste meklēja atbalstu pie poļiem, ungāriem un krieviem, lai pretotos turku tīkojumiem iegūt kontroli pār šo teritoriju, tomēr paturot prātā, ka arī īslaicīgajiem sabiedrotajiem ir savas intereses un ambīcijas, kas ik pa laikam pārauga bruņotā konfliktā. Stefana pēcnācējiem šīs spēlītes vairs tik labi nepadevās, un viņi bija spiesti pakļauties vispirms turkiem, vēlāk krieviem, saglabājot tikai atsevišķus patstāvības elementus.
Kā nākamais būtiskais valstiskuma posms jāmin Rumānijas izveidošana 19. gadsimtā. (Būtiski atgādināt, ka no Rumānijas Moldova jeb tolaik Besarābija tika vardarbīgi atdalīta 1940. gadā un tas notika pēc līdzīga scenārija kā Baltijas valstu okupācija.) Tomēr atšķirībā no Stefana Lielā laikiem to atgādināt un uzsvērt mūsdienās jau kļūst politiski riskanti. Pēc PSRS sabrukuma pagājušā gadsimta 90. gados bija ļoti populāra ideja par Moldovas apvienošanos ar Rumāniju. Idejas atbalstītāji simboliski mēdza izgriezt no Moldovas karoga valsts ģerboni, tā likvidējot vienīgo atšķirību ar Rumānijas karogu. Lai pārveidotu karogu, bija vajadzīgas šķēres, tāpat arī apvienošanās nevarētu notikt bez asumiem. Tie ilgi nebija jāgaida. Krievijas iedrošinātais Piedņestras reģions pasludināja par atdalīšanos no Moldovas, lija asinis. Vēlāk Moldovā pie varas nāca komunistiski noskaņoti politiķi, kas lielā mērā noteica jeb, precīzāk būtu teikt, iekonservēja valsts attīstību.
Pievienošanās Rumānijai šobrīd politiski nav aktuāla, lai gan atgādinājumus par šo tēmu var sastapt, tā teikt, pat īpaši neuzprasoties. Piemēram, uz sienu uzrakstiem – “Moldova e Romania” (“Moldova ir Rumānija”). Vai arī Kišiņevas sporta bārā, kur futbola cienītāji ieradušies noskatīties Čempionu līgas spēli starp Bukarestes “Steaua” un Londonas “Chelsea”. Šķiet, ka lielākā daļa vietējo drīzāk jutīs līdzi brālīgās Rumānijas klubam, un pie viena galdiņa sēdošie to arī aktīvi dara. Kamēr no pretējās puses sāk skanēt nievājošas replikas. Vārds pa vārdam, un vīri jau dodas “parunāties” ārā. Sports vai politika? Viss kopā…
Piedņestra
Biļešu pārdevēja mūs gandrīz vai ierauj autobusā “Kišiņeva–Tiraspole”. Turpat blakus dežurē arī pāris mikroautobusu šoferi, un šķiet, ka viņu starpā ir diezgan sīva konkurence par pasažieriem. Lielais autobuss ir ērtāks un izdevīgāks – biļetes maksā par 10 lejām (40 santīmiem) lētāk. Autobusa salonā pilnā skaļumā uzgriezts “Jaunā viļņa” koncerta videoieraksts – Krievijas popzvaigznes Piedņestrā acīmredzot ir lielā cieņā. “Varbūt jāstāsta, ka mēs esam no Jūrmalas, būs labvēlīgāka attieksme,” jokojot ierosinu ceļabiedriem, paredzot, ka pašpasludinātās republikas robežsargiem varētu rasties dažādi jautājumi. Mans priekšlikums tūlīt pat tiek noraidīts kā riskants: “Nu nē, vēl padomās, ka mums ir daudz naudas, un gribēs, lai padalāmies.” Par Piedņestru dzirdēti dažādi briesmu stāsti – tas esot vietējās mafijas kontrolēts veidojums, tur patvērumu radušas arī vairākas personas, kuras citās valstīs izsludinātas meklēšanā, tostarp kāds bijušais Rīgas omonietis. Piedņestras robeža, kas kartē nepastāv, bet reāli eksistē, esot lielākais korupcijas perēklis Eiropā, man reiz apgalvoja kāda diplomātiskā darbiniece. Vienmēr ieteicams turēt kabatā kādu ārvalstu valūtas banknoti, ko samaksāt vietējiem robežsargiem vai miličiem. Tiesa, pāris paziņas, kas pēdējā gada laikā apmeklējuši Piedņestru, stāsta, ka neesot tik traki, robeža kļuvusi civilizētāka. Pirmais iespaids ir tieši tāds – autobuss piestāj pie robežsarga būdiņas, visi pasažieri izkāpj un dod savus dokumentus kopā ar veidlapu par iebraukšanu, kuru mums izsniedza pirms iekāpšanas autobusā. Ievēroju uz robežsarga būdas loga brīdinošu uzlīmi, ka kukuļdošana Piedņestras teritorijā ir aizliegta ar likumu un par to draud bargs sods (kā vēlāk izrādās, tas domāts acu aizmālēšanai). Robežsargs mierīgi apskatās pasi, uzklikšķina kaut ko datorā un klusējot pasniedz atpakaļ. Viss notiek diezgan raiti, un mēs varam atkal sēsties autobusā. To, ka turpat netālu aiz neuzkrītošām plastikāta durvīm, uz kurām ir tikai uzraksts “Ot sebja” (tulkojumā – “No sevis”), slēpjas vēl viena iestāde – Migrācijas dienests, mēs uzzināsim tikai atpakaļceļā. Bet tā tam arī jābūt – Piedņestras robežas uzraugi ir ieinteresēti, lai ārvalstnieki šīs specifiskās birokrātiskās nianses palaistu garām.
Mūsu pirmā pieturas vieta Piedņestrā ir Benderu pilsēta. Uzreiz var sajust, ka neesam Moldovā – Ļeņina piemineklis pilsētas centrā, ielu nosaukumi divās valodās (krievu un moldāvu kirilicā), vietējais kino ar milzīgu Krievijas jaunražojuma – filmas “Staļingrada” – reklāmu un citas nianses cita pēc citas krīt acīs. Apskatāmies Benderu dzelzceļa staciju, kas šobrīd īsti nepilda savas funkcijas, lai gan tiek uzturēta labā stāvoklī. Virzoties uz Dņestras upes pusi, esam liecinieki vairākām kāzu ceremonijām, bet pa nedaudz noplukušo promenādi garām pamestiem, spokainiem atrakciju parkiem pastaigājas pensionāri un jaunās māmiņas. Mierīga pilsētiņa, uzreiz pat nepateiksi, ka 1992. gadā tieši te izvērsās niknākās cīņas starp moldāvu karavīriem un Piedņestras separātistiem. Tiesa, to uzreiz var iztēloties, pieejot tuvāk tiltam, kur joprojām stāv bruņutransportieris un dežurē karavīri.
Piedņestras cilvēki ir laipni un atsaucīgi, taču vecās rētas divdesmit gadu laikā tomēr nav sadzijušas. Braucot uz Tiraspoli, sabiedriskajā transportā dzirdu, kā bariņš jauniešu plēš jokus par moldāviem, līdz iejaucas blakus sēdošā sieviete, kura uzskata, ka šāda uzvedība ir necienīga. “Mans vīrs ir moldāvs, un viņš ir cīnījies par šo zemi,” viņa saka. Jaunieši cenšas nezaudēt bravūrību, tomēr joki drīz apsīkst un iestājas klusums.
Rodas iespaids, ka Piedņestras vadība centīgi mēģina saglabāt iedzīvotājos kaut nedaudz kaujiniecisku noskaņojumu. Tiraspoles galvenajā laukumā netālu no krievu karavadoņa Suvorova skulptūras un tanka “T-34” pieminekļa uz milzīga ekrāna tiek demonstrēts pāris mēnešus vecs televīzijas sižets par kādu nelielu Moldovas un Piedņestras drošībnieku sadursmi. Piedņestras vara nolēmusi uzstādīt dažus jaunus “muitas” posteņus, moldāvi pretojušies šai iecerei, jo uzskata, ka tā pārkāpj iepriekš nospraustās robežas. Sākusies grūstīšanās, ko Piedņestras propaganda tagad pasniedz kā “tēvzemes aizstāvēšanu”.
Pašpasludinātā republika ir dīvains veidojums, kas ļoti cenšas uzsvērt savu padomju mantojumu, taču ne retāk sastopams arī cits simbols – piecstūraina zvaigzne ar uzrakstu “Sheriff”. Tas ir uzņēmums, kuru 90. gados izveidoja vairāki bijušie padomju drošības iestāžu darbinieki, lai gan baumoja, ka aiz tā patiesībā stāvot toreizējais Piedņestras prezidents Igors Smirnovs. “Šerifiem” pieder rūpnīcas, lielveikali, benzīntanki, mobilo pakalpojumu tīkls, izdevniecība, televīzijas kanāls utt. Citiem vārdiem – ja gribat uzzināt, kas ir īsti oligarhi, laipni lūgti Piedņestrā! Galvenā uzņēmuma “rotaļlieta” ir futbola klubs “Sheriff” un ļoti dārgais sporta komplekss, kas ietver divus stadionus, viesnīcu, vairākas sporta zāles, tenisa klubu un peldbaseinu. “Sheriff” futbolisti ir vairākkārtēji Moldovas čempioni un cienījami spēlē arī starptautiskā līmenī, komandu gan lielākoties veido ārzemju “leģionāri”. Apmeklējot spēli, jāsecina, ka vietējiem iedzīvotājiem šī izklaide tomēr nav lielā cieņā. Tribīnes ir patukšas, pat neskatoties uz zemajām biļešu cenām (10 Piedņestras rubļi jeb 50 santīmi). Azartiski komandu atbalsta vien neliels pulciņš kluba krāsās tērptu jauniešu ar komandas talismanu – lapseni – priekšgalā. “Sheriff” uzvar 3:0, skatītāji izklīst.
Atceļā no Piedņestras autobuss atkal piestāj robežpunktā, taču ātri top skaidrs, ka izbraukt no šīs pašpasludinātās valsts nebūs tik vienkārši. Izrādās, pie iebraukšanas neesam dabūjuši vienu vajadzīgo zīmogu un tā esam pārkāpuši Piedņestras prezidenta izdoto dekrētu. Dežurējošais milicis skaidro, ka jābrauc atpakaļ uz Tiraspoli, jādodas uz iecirkni Kotovska ielā, jāraksta iesniegums un jāsamaksā sods, tad mēs varēšot pamest Piedņestru. Nojaušams, ka tiek iedarbināta daudzkārt atstrādāta izspiešanas shēma, taču mums nav variantu, jo ilgi nīkt šajā “robežpunktā” arī negribas. Galu galā vienojamies, ka “sodu” varēs samaksāt turpat uz vietas. Milicis līdz pēdējam cenšas radīt ilūziju, ka viss šis teātris notiek likuma ietvaros. Pēkšņi atklājas, ka soda apjoms dokumentos tomēr nav minēts: “Samaksājiet tik, cik jūs varat atļauties…” Tiklīdz esam šķīrušies no dažiem eiro, varam būt brīvi. Uz neredzēšanos!
“Čigānu galvaspilsēta”
Klīst čigāni, skaļš viņu bars,
Pa Besarābiju tie klejo.
Pie upes stāj, kad novakars,
Tur šodien vecās teltis slejot.
(Aleksandrs Puškins, “Čigāni”, atdzejojis Pāvils Vīlips)
Dzejnieku Puškinu uz Moldovu jeb tolaik Besarābiju izsūtīja ar cara Aleksandra I pavēli 1820. gadā, un viņš pavadīja te trīs gadus. Viņa daiļradē tas bija ļoti radošs laiks. Dažas dienas čigānu taborā un tur sastaptā skaistā Zemfira viņu vēlāk iedvesmoja uzrakstīt poēmu “Čigāni”. Tas savukārt daudziem radījis aplamu iespaidu, ka Besarābija ir tāda čigānu zeme. Mūsdienu Moldovā, pēc pēdējiem tautas skaitīšanas datiem, dzīvo apmēram 12 tūkstoši čigānu, kas ir tikai 0,36% no visiem iedzīvotājiem. Lielākas iespējas viņus satikt ir Sorokā, kas skaitās Moldovas “čigānu galvaspilsēta”. Čigānu iepazīšana, apmeklējot Soroku, gan nav mūsu mērķis, taču ievērojam, ka viņi labprāt klīst apkārt nelielos bariņos, nevis vienatnē, bet pilsētai ir kaut kāda līdzība ar Latvijas “čigānu galvaspilsētu” Sabili – tā izvietojusies lejā starp mājām apbūvētu pakalnu un upi.
Par galveno apskates objektu Sorokā uzskata viduslaiku cietoksni. Tas attēlots pat pilsētas ģerbonī, taču izrādās mazāks, nekā šķiet, skatoties attēlus. Turklāt zīmīte pie vārtiem vēsta, ka cietoksnis slēgts apmeklētājiem, jo notiekot “rekonstrukcija”.
Sorokā daudz iespaidīgāks izrādās cits objekts – tās ir klintis, no kuru virsotnes paveras iespaidīgs skats uz Dņestras upes lokiem. Te uzcelts arī 30 metrus augsts piemineklis “Pateicības svece”, veltīts visiem cilvēkiem, kas sargājuši Moldovas kultūru, valodu un vēsturi. Vienlaikus tā ir arī lūgšanu vieta. Gaismu, ko naktī izstaro šī svece, var redzēt arī no Ukrainas turpat kaimiņos.
Un galvenais – vīns
Uz Moldovu varbūt nav vērts doties cilvēkiem, kuriem patīk skaisti dabas skati un grandiozi arhitektūras pieminekļi, kuri alkst komforta un viesmīlības, – tā visa te var arī pietrūkt. Taču noteikti jābrauc tiem, kam garšo vīns, jo tā nudien nepietrūks. Vislabāk to, protams, var novērtēt vīna festivālā oktobra sākumā (ar tā organizēšanu gan mēdz atgadīties ķibeles, un ir bijuši gadi, kad festivāls nenotiek), taču ir arī citas iespējas. Gandrīz katra Moldovas vīna darītava piedāvā ekskursiju un savu ražojumu degustāciju. Lielās vīna darītavas esot iespaidīgākas, mazās – sirsnīgākas. Ja ir vēlme apmeklēt “Milestii Mici”, kuras vīna pagrabi ierakstīti Ginesa rekordu grāmatā kā garākie pasaulē (kopgarums 200 kilometri), vispirms pašiem jāsagādā auto – apmeklētāji atbrauc, gids iekāpj un brauciens pa pazemes pilsētu var sākties.
Mēs tomēr izvēlamies doties uz “Cricova” vīna darītavu no Kišiņevas netālajā Krikovas ciemā. Tās pagrabi ir tikai nedaudz īsāki (160 km), bet par transportu nav jāuztraucas, jo apmeklētājus ved īpašos vagoniņos. Turklāt “Cricova” ir valsts uzņēmums, kas vienlaikus pilda arī valsts tēla veidošanas funkciju – te parasti ved ārvalstu delegācijas. Tāpēc tas ir īpaši grezni iekārtots. Ar īpašu lepnumu tiek uzsvērts, ka savulaik šo vietu apmeklējis kosmonauts Jurijs Gagarins un pavadījis vīna pagrabos divas dienas. Tā gan ir izpušķota leģenda, jo Gagarins te bijis vien dažas stundas, bet pasākums beidzies neilgi pēc pusnakts, tātad jau nākamajā dienā. Taču Moldovas vīniem Gagarins veltījis daudz labu vārdu, apgalvojot, ka pat piekasīgākais dzēriena baudītājs te atradīšot ko piemērotu savai gaumei. Mūsdienās uz “Cricovu” nereti ved ārvalstu politiķus, un attēlos redzams, ka te bijis gan Krievijas prezidents Vladimirs Putins, gan Vācijas kanclere Angela Merkele, gan Eiropas Komisijas vadītājs Žozē Manuels Barozu, gan daudzi citi.
Netālu no Krikovas iebrienam vīnogu laukā. Raža jau novākta, tomēr pa kādam ķekaram vēl var atrast. Dažas ogas tajā ir saldas un garšīgas, dažas novītušas, dažas sapuvušas. To pašu laikam var teikt arī par Moldovu.
Der zināt
Latvijas tāpat kā citu Eiropas Savienības valstu pilsoņiem ceļošanai uz Moldovu vīzas nav vajadzīgas.
Teorētiski valstī eksistē dzelzceļa satiksme, bet praktiski galvenais sabiedriskais transports te ir mikroautobusi. Var nomāt auto, bet jārēķinās, ka labas kvalitātes ceļi ir tikai galvaspilsētas Kišiņevas tuvumā.
Ja ir kāda joma, kurā Moldova pelnījusi medaļu, tad tā ir pieeja internetam. Katra sevi cienoša publiskā iestāde uzskata par goda lietu piedāvāt klientiem bezvadu internetu. Turklāt parasti tas nav aizsargāts ar paroli, tāpēc to var izmantot arī nejaušs garāmgājējs. Pārsteidzoši, bet internets pieejams pat pazemes vīna pagrabā.
Kišiņevā ir daudz iespēju nobaudīt moldāvu nacionālos ēdienus. Mūsu izvēle – restorānu tīkls “La Placinte” (vairāk var uzzināt www.laplacinte.md).
Ja iecerēts apmeklēt kādu no slavenākajām moldāvu vīna darītavām, ieteicams ekskursiju pieteikt laikus. Populārākās vīna darītavas: “Cricova”, “Purcari”, “Milestii Mici”, “Chateau Vartely”, “Cojusna”.
