Kas ekonomikā ir zaļš? 0
Tādu jautājumu mēdz uzdot interesenti, bet sevišķi investori, kuri vēlas ieguldīt līdzekļus videi draudzīgos projektos.
Lai sniegtu zinātniski izsvērtu atbildi, Eiropas Komisija izveidoja Tehnisko ekspertu grupu ilgtspējīgas finansēšanas jautājumos, kura šīs nedēļas sākumā publicēja sešdesmit septiņas lappuses garu gala ziņojumu ar rekomendācijām un attiecīgiem kritērijiem, kas aptver saimnieciskās darbības ekonomikas sektoros, kuri šobrīd Eiropā ģenerē 93% siltumnīcefekta gāzu emisiju.
Taksonomija
Balstoties uz Tehniskās ekspertu grupas – tajā pārstāvētas akadēmiskās aprindas, pilsoniskā sabiedrība, bet tāpat ražotāji un finanšu sektors – atzinumiem, Eiropas Savienībā tiks izveidota vienota ilgtspējīgu ekonomisko darbību klasifikācijas sistēma jeb taksonomija. (Līdzīgi kā Kārlis Linnejs, taksonomijas tēvs, savulaik klasificēja dzīvās radības, Komisijas izraudzītie eksperti ar šī rīka palīdzību šķiroja ekonomiskās darbības.) Pērn decembrī finanšu jomā atbildīgais Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis izteicās, ka “tas ir izšķirošs elements, lai zaļais pakts kļūtu par realitāti”. Jo iespējamie investori tādējādi iegūst skaidru orientieri un priekšstatu, kas ir ekoloģiski ilgtspējīgs ieguldījums vai, Dombrovska vārdiem, “definējumu, kas ir zaļš”.
Gala ziņojumā uzskaitīti arī seši galvenie mērķi, kuriem jābūt pakārtotai vai atbilstīgai taksonomijas “zaļā saraksta” cienīgai saimnieciskajai darbībai: klimata pārmaiņu mazināšana, spēja pielāgoties klimata pārmaiņām, ūdens un jūras resursu ilgtspējīga izmantošana un aizsardzība, pāreja uz aprites ekonomiku (atkritumu apjomu samazināšana un otrreizēja pārstrāde), piesārņojuma mazināšana un kontrole, kā arī bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu atjaunošana un aizsardzība.
Pret “zaļmaldināšanu”
Viens no uzdevumiem ir pēc iespējas izskaust praksi, kuras apzīmēšanai ieviests termins “zaļmaldināšana” (“greenwashing”), kad klientu vai patērētāju pievilināšanai tiek izmantotas negodprātīgas mārketinga metodes, iztēlojot par ekoloģiskiem produktus, kas tādi nav. Vai iztēlojot par ilgtspējīgām patiesībā potenciāli bīstamas tehnoloģijas. Tāpēc standartizētās klasifikācijas sistēmas un Eiropas mēroga regulējuma ieviešana pakļauta diezgan lielam lobiju spiedienam.
Piemēram, atomenerģijas aizstāvji uzsver, ka atomelektrostaciju ražotā elektrība ir “tīra”, jo ražošanas procesā patiešām siltumnīcefekta gāzu emisijas gandrīz nenotiek. Taču pastāv citi riski, tostarp saistīti ar radioaktīvajiem atkritumiem, piesārņojumu un tā ietekmi uz ūdens resursiem un vidi kopumā. Šo iemeslu dēļ gala ziņojuma autori neuzlūko atomenerģētiku par ilgtspējīgas saimnieciskas darbības nozari. Kritiskam izvērtējumam tikusi pakļauta arī biodegviela, kaut arī to ražo no atjaunīgajiem resursiem un uzskata par neitrālu oglekļa dioksīda emisiju ziņā.
Ja atceramies, Eiropas Komisija 2019. gada sākumā nolēma ieviest pakāpenisku aizliegumu biodegvielas ražošanā izmantot palmu eļļu, jo pieprasījums pēc tās un šī produkta apjomu krasais pieaugums ir novedis pie tropu mežu masveida izciršanas, lai to vietā ierīkotu milzu plantācijas.
Savukārt palmu eļļas lielākās eksportētājas – Malaizija un Indonēzija – EK lēmuma sakarā nekavējoties draudēja celt sūdzību Pasaules tirdzniecības organizācijā un apgalvoja, ka eiropieši kropļo konkurenci par labu rapša un sojas audzētājiem. Bet ir vēl daudz citu saimnieciska un joprojām arī zinātniska rakstura strīdu saistībā ar visdažādāko “bio” produkciju.
Nauda un konteksts
Eiropas Komisijai, ņemot vērā ekspertu ieteikumus, nu vajadzētu ķerties pie atbilstošu juridisko instrumentu izstrādes, ideālā variantā līdz gada beigām, lai investori varētu lietot taksonomijas mērauklas praksē. Regulējums uzliks zināmus pienākumus finanšu tirgus dalībniekiem, vērtspapīru emitentiem un biržās kotētajiem lielajiem uzņēmumiem, kam būs jāiesniedz attiecīgi pārskati par veiktajiem ieguldījumiem. Tāpat paredzēts, ka minētās mērauklas tiks lietotas ES budžeta un struktūrfondu izmantošanā, turklāt tās varēs kalpot par orientieri valsts un pašvaldību iestādēm un pat privātpersonām.
Ilgtspējas tēma kļūst par galveno, un tai būtībā pakārtots arī Komisijas jaunais 11. martā prezentētais rīcības plāns aprites ekonomikas jomā. Plānotie pasākumi perspektīvā sola nodrošināt tautsaimniecības attīstībai un papildu darba vietu radīšanai labvēlīgus apstākļus. Bet investīcijas ir nepieciešamas jau tagad, un tas attiecas arī uz 10. martā publiskotās industriālās stratēģijas prioritātēm.
Taču globālais konteksts drīzāk liecina par krīzes tuvošanos, ko apstiprina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas arvien pesimistiskās prognozes (izaugsme knapi 0,8% apmērā, neizslēdzot recesiju).
Turklāt cīņa pret koronavīrusu liek novirzīt līdzekļus sērgas vēl lāga neapjausto seku pārvarēšanai, par ko tika spriests pirmo reizi videokonferences veidā rīkotajā Eiropadomes sanāksmē, kur Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena apņēmās sarūpēt divdesmit piecus miljardus eiro cietušo nozaru un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam, bet neparedzēto izdevumu kopums vēl nav aplēšams. Atkal nāksies rast izeju, un, iespējams, to, kuru zaļais kurss jau gribot negribot iezīmējis.
Viedokļi
Franss Timmermanss, EK priekšsēdētājas pirmais izpildvietnieks par jauno aprites ekonomikas rīcības plānu 11. martā: “Lai līdz 2050. gadam sasniegtu klimatneitralitāti, saglabātu mūsu dabisko vidi un stiprinātu ekonomisko konkurētspēju, ir vajadzīga pilnīgas aprites ekonomika. Šobrīd mūsu ekonomika joprojām lielākoties ir lineāra, un tikai 12% otrreizējo materiālu un resursu tiek atgriezti atpakaļ ekonomikā. Daudzi ražojumi pārāk ātri saplīst, tos nav viegli izmantot atkārtoti, salabot vai pārstrādāt, daudzi paredzēti tikai vienreizējai lietošanai. Tā ir joma, kurā gan uzņēmumi, gan patērētāji var panākt milzu uzlabojumus.”
Valdis Dombrovskis, Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks, konferencē par Zaļo kursu Briselē 20. janvārī: “Valsts finansējumam ir jānorāda ceļš, bet privātajam sektoram ir tam jānodrošina mērogs. Mums tas ir nepieciešams, lai palīdzētu piesaistīt kapitālu no visām pusēm – pašu kapitālu, aizdevumus, projektu finansējumu –, lai mēs sasniegtu savu klimatneitralitātes mērķi, investējot saimnieciskajā darbībā, kas mazina klimata pārmaiņas. Mēs investoriem esam atvieglojuši to darīt, izstrādājot jauno ES klasifikācijas sistēmu jeb taksonomiju. Tagad, kad esam vienojušies par tās pamatprincipiem, sistēmai jāstājas spēkā, lai investori varētu noteikt, kuras saimnieciskās darbības kvalificējamas kā ilgtspējīgas.”
