Kas dots Velgai Vītolai, bet Bilam Geitsam – nē 9
“Šo nebildējiet, tā es sabiedrībai raidu nepareizos signālus!” pie lācenītes Ilzītes voljēra sauc Velga Vītola, kad mutes pavēruši brīnāmies, kā lielais lācis savai audžumammai vaigus laiza kā tāds mājas suņuks. Par bučošanos ar lāci Velgu gandrīz atlaida no darba, bet kāds zoologs esot skaidrojis, ka dzīvnieks tā darot tikai tāpēc, ka kopējas seja ir sāļa. Lai pamēģinot pats nosmērēt ģīmi ar sāli un piebāzt pie lāča purna, pajoko Velga. “Tā ir mīlestība – pasaules lielākā bagātība, ko ne par kādu naudu nevar nopirkt. Tu vari būt kaut vai Bils Geitss, taču pat ar saviem miljoniem kabatās lāča buču nedabūsi!”
36 darba gados Līgatnes dabas takās Velga no nāves ķetnām izrāvusi un izaudzinājusi daudzus desmitus dzīvnieku. Laimīgs tas, kurš “dzīvajā” dzirdējis viņas stāstus par saviem audžubērniem – tie ir jautri un asprātīgi, pamācoši, skumji un, piedodiet, arī sūdīgi. Kā lai citādi to sauc, ja audžumammai jākāpj pakaļ kokā, kuru lācenīte Ilzīte no bailēm ir aptaisījusi. No tā arī teiciens – sūdu lācis – un anekdotes par lāčiem, kam no uztraukuma tūlīt uznāk šķidrs vēders.
Jaunākajā “Mājas Viesa” numurā Velga Vītola stāsta, kā jūtas viņas aļņupuika Fredis, kāpēc vairs neaudzēs lāčus un ko domā par kustoņiem cirkā.
“Vienīgais, ko bērns var iemācīties, skatoties savvaļas dzīvnieku priekšnesumus, ir cilvēka varas izpausme pār dzīvo radību. Bet, ja man jautā, vai ierosinājumu pieņems – esmu pārliecināta, ka Saeima vairs neatļaus spīdzināt dzīvo radību cirkā.” No Velgas mutes – deputātu ausīs!
VISU RAKSTU VARI LASĪT ARĪ “MĀJAS VIESA” E-IZDEVUMĀ!
