Kas dos maizi vecumā? Eksperti piesardzīgi par drīzu pārticīgu dzīvi senioriem 16
Eksperti visai piesardzīgi vērtē Latvijā strādājošo ienākumus un iespējas no tiem tuvākā nākotnē nodrošināt senioriem pārticīgu dzīvi.
Pensionāra budžets ar deficītu
“Ņemot vērā demogrāfiskās tendences, nākotnē darbspējīgajiem būs jāuztur lielāks skaits pensionāru. Tas nozīmē, ka paaudžu solidaritātes principam jeb pensijas 1. līmenim būs daudz mazāka nozīme, ja vien strādājošajiem netiek uzlikti nesamērīgi augsti nodokļi. Nākotnes pensionāriem daudz svarīgākas ir kapitāla uzkrāšanas shēmas (pensiju 2. un 3. līmenis), kas var nodrošināt labākas vecumdienas. Šie uzkrājumi šodienas četrdesmitgadniekiem nākotnē var dot būtisku papildinājumu valsts 1. līmeņa pensijai,” prognozē SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis.
Bankas “Citadele” šogad veiktā iedzīvotāju aptauja liecina, ka 63% Latvijas iedzīvotāju plāno paļauties tikai uz valsts nodrošināto pensiju un domā, ka no tās varēs izdzīvot. Taču aprēķini liecina, ka šādai paļāvībai nav pamata. Pēc Labklājības ministrijas aplēsēm, četrdesmitgadnieks, kas šobrīd saņem minimālo algu, aizejot pensijā 2035. gadā, no pirmā un otrā pensiju līmeņa kopā saņems 158 eiro (111 latus), bet, ieguldot arī trešajā pensiju līmenī, – 185 eiro (130 latus). Vidējās algas pelnītājs attiecīgi 380 eiro (267 lati) un 444 eiro (312 lati).
Jau pagājušajā gadā naudas apjoms mēnesī vienai mājsaimniecībai, lai segtu visus izdevumus, bija 431 eiro (gada laikā izdevumi palielinājās par 32 eiro jeb 8%). Turklāt Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka pensionāru mājsaimniecībās ienākumu apjoms ir krietni mazāks, bet naudas summa, kas nepieciešama visu izdevumu segšanai (arī medikamentiem un medicīnas pakalpojumiem) ir lielāka nekā citās Latvijas mājsaimniecībās. Piemēram, 2011. gadā šis budžeta deficīts bija 112 eiro. Lai varētu izdzīvot, apmēram desmitā daļa pensionāru turpina strādāt, daļai papildu peļņu dod īpašums, ko var izīrēt vai pārdot, bet liela daļa paļaujas uz pašvaldības vai bērnu palīdzību.
Piemēram, rīdziniekiem Almai un Valdim Kalniņiem, saliekot kopā abas pensijas, sanāk gandrīz 500 eiro. Varētu iztikt, ja vien nebūtu nekustamā īpašuma nodokļa par nelielo mājiņu un zemi – pāri par tūkstoš eiro gadā. Kur nu vēl dārgā gāzes apkure, kas katru mēnesi prasa simts eiro, un rēķini par ārstēšanos slimnīcā, kur sirmgalvji nonāk vismaz pāris reižu gadā. Ja dēls no Vācijas nesūtītu naudu, kas sedz vismaz daļu no izdevumiem, pensionāri jau sen būtu nonākuši parādu bedrē.
Arī Balvu pensionāru biedrības vadītājai Zinaīdai Loginai katrā biedrības sanāksmē gadās dzirdēt, ka seniori spēj savilkt galus kopā tikai ar bērnu atbalstu. “Vienai manai paziņai palīdz dēli – divi strādā Norvēģijā, viens Vācijā. Arī man pašai lielu atbalstu sniedza dēla no Īrijas sūtītā nauda,” atklāj pensionāre.
Eksperti iesaka krāt un strādāt
“Mani abi bērni, kas dzīvo un strādā Latvijā, balsta mani cik nu varēdami. Katru gadu pērk mājas apkurei skaidu briketes, atved pārtiku un, ja var, iedod arī kādu naudas pabalstu. Tā arī pasaka: “Tas tev zālēm!” Tikai pateicoties saviem bērniem, varu iztikt bez lielām raizēm. Ar to pensiju, kuru saņem pedagogs vai medicīnas māsa, iztikt ir ļoti grūti, it īpaši, ja dzīvo viens pats,” stāsta pensionēta skolotāja Lidija Babītē. Tāpat kā daudzi seniori, kas pensijā aizgāja līdz 1996. gadam, viņa papildus pie pensijas saņem arī piemaksu par darba stāžu, kas kopā veido viņas ikmēneša ienākumus – 165 latus jeb 235 eiro. Viņa uzskata, ka tāds sociālās apdrošināšanas modelis, kad valsts maksātās pensijas ir ļoti mazas vai vispār nepienākas, bet par veciem cilvēkiem gādā viņu bērni, pašos pamatos ir nepareizs, pat amorāls. “Bērniem nav jāuzņemas morālā atbildība par saviem vecākiem, jo viņiem taču ir savi bērni, kas jāvirza, jāskolo. Turklāt daudzi no viņiem ir strādājošie nabagi, jo, piemēram, būvniecībā algas ne vienmēr samaksā laikā, gadās dīkstāves, kad ienākumu nav,” domā pensionāre.
Rīgas apriņķa pensionāru apvienības vadītāja Aija Kušķe uzskata, ka jāmainās vairākām paaudzēm, lai seniori varētu cerēt uz būtisku finansiālo atbalstu no savu bērnu puses. To nevar attiecināt uz tiem, kuri jau ir vai vēl grasās doties pensijā, jo, kā liecina novērojumi, bieži vien pensionārs ir tas, kas grūtos brīžos dalās savā pensijā ar bērniem un mazbērniem.
“Bērnus savā ziņā varētu uzskatīt par pensiju 4. līmeni, kurā jāiegulda būtiska nauda, lai varētu cerēt uz atbalstu nākotnē. Tomēr paļauties tikai uz bērnu atbalstu vecumdienās arī nebūtu īsti pareizi, jo viņu iespējas materiāli atbalstīt savus vecākus var nebūt nemaz tik spīdošas, tādēļ būtu prātīgi izmantot visu pensiju līmeņu piedāvātās iespējas,” domā E. Rudzītis. Viņš pieļauj iespēju, ka pēc laika pensiju sistēma varētu tikt reformēta, ieviešot pensiju aprēķinos papildu faktoru, tas ir, cik bērnus seniors ir izaudzinājis.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docente Andra Grīnfelde, kas veikusi pētījumu par pensionāru dzīves apstākļiem Latvijas reģionos, teic, ka krīze daudzās Eiropas valstīs likusi aktualizēt bērnu līdzatbildību par vecajiem cilvēkiem. Piemēram, Nīderlandē vairāk nekā trīs ceturtdaļas veco ļaužu bērnus uzskata par savas atbalsta sistēmas sastāvdaļu. Viņasprāt, arī Latvijā nepieciešams celt senioru vērtību un stiprināt starppaaudžu solidaritāti gan ģimenē, gan sabiedrībā. Viņa piekrīt arī ASV ekonomikas profesora Endrū Meisona atziņai, ka gados vecāki cilvēki var paļauties uz četriem nozīmīgiem ekonomiskās drošības avotiem – algota darba turpināšanu, sociālās drošības sistēmu, aktīviem, kas uzkrāti vai mantoti, kā arī uz ģimenes atbalstu. “Visiem šiem drošības avotiem ir jādarbojas vienlīdz labi. Tomēr es šobrīd pirmajā vietā lieku iespēju ilgāk palikt darba tirgū,” uzsver A. Grīnfelde.
