Kas der par lieciniekiem vēsturei 0
Pavisam nesen prokrieviskās propagandas izdevumu virknei, kas domāti galvenokārt krieviem, klāt nācis vēl viens produkts – A. Gapoņenko un kāda O. Atlanta parakstīts: “Latgalija – v poiskah inogo bitija”, kas latviski nozīmētu “Latgale jaunas esamības meklējumos”.
Kā zināms, pati Latgale nekādu citādu esamību sev nemeklē, to dara dažādi valsts pamatu drupinātāji, vēstures viltotāji un politikas provokatori, kas sadomājuši Latgali atdalīt no Latvijas. A. Gapoņenko mūsu laikraksta lasītājiem varētu būt diezgan pazīstama un politiski iezīmēta persona, bet viņa līdzstrādnieks, ja vien tāds ir un ja viņš mitinās Latvijā, vēl nav zināms un slapstās. Kā teikts parunā: suns zina, ko ēdis. Vēl jāpiebilst, ka, aplūkojot šo apjomā diezgan biezo izdevumu, šķiet, ka tas nav ražots Latvijas tipogrāfijā. Tāpat šķiet, ka šis propagandas produkts caurmēra krievu lasītājam nav ne domāts, ne piemērots, jo teksts stipri par smagu, vairāk derīgs aktīvistu “kvalifikācijas” celšanai. Viens no šādu galvenokārt Krievijā specializējošos izdevumu klupšanas akmeņiem ir staļiniskā režīma pirmā, Latvijai Baigā gada noziegumu noliegšana. Tā arī gadu mijā iznākušajā profesionāla vēsturnieka Kaspara Zeļļa pētījumā par propagandu nacistu okupētajā Latvijā autors atzīst, ka latviešu sabiedrībā pretboļševisma propagandai bijuši lieli panākumi, jo Baigajā gadā pārdzīvotais nevarējis atstāt cilvēkus vienaldzīgus. Runa nav vien par Latvijas iedzīvotāju izvešanu kara priekšvakarā, bet arī par iedzīvotāju iznīcināšanu. Par to, piemēram, vēstīja 1942. gada vasarā izdotais “Baigais gads”. Ilustrēta brošūra, kas garu sliedi vēsturē atstājusi līdz pat mūsu dienām dažādos pētījumos un publikācijās. Patiesībā jautājums ir par to, vai atzīt padomju okupācijas laikā pastrādātos briesmu darbus vai ne. Varbūt cilvēkus tikai vienkārši “likvidēja”.
Kā zināms, PSRS vadošā kliķe ilgus gadus meloja, slēpa padomju noziegumus pret poļu tautu, proti, Katiņas masu slepkavības. Tādas notika arī citviet padomju okupētajās teritorijās, arī Baltijas valstīs, Latvijā. Traģiski un satraucoši ir, ka pat Gorbačova un Putina atzītos noziegumus Krievijā vēl joprojām visiem spēkiem noliedz t. s. patrioti.
Tie gatavi atzīt, ka Staļins un viņa līdzgaitnieki pat rīkojušies pareizi. Kā zināms, pēc sarkanarmijas atkāpšanās Latvijas galvaspilsētā, tās un citu pilsētu apkārtnē atklājās apšaušanas vietas un apbedījumi. Tad ekshumētāji ziņoja par nogalināšanu ar fizisku sakropļojumu, par spīdzināšanas pazīmēm. Skaidrs, ka tiem, kas organizēja Katiņas masu slepkavības, čekas darbu atklājumi Latvijā arī nebija vēlami. Tos noliedza – vismaz cilvēku spīdzināšanu, jo cilvēku “likvidēšana” pati par sevi padomju režīma vadoņiem un viņu mūsdienu faniem ir “saprotama”, normāla rīcība. Par šiem Baigā gada notikumiem rakstu tāpēc, ka A. Gapoņenko un viņa strādnieks atstāsta kādu pēckara gadu čekas sacerējumu (pat nenorādot, no kurienes tas ņemts). Čekisti pēc kara apcietinājuši vairākas personas, kas, čekistu pratinātas, atzinušās: vācieši esot Rīgā nodibinājuši komisiju atrakto mirstīgo atlieku “specapstrādei”, tas ir, sakropļošanai. Neliekas, ka A. Gapoņenko, čekas sacerējumus pārrakstīdams, par tiem pat šaubītos. Jāpiebilst, ka vēsturnieks K. Zellis savā “Ilūziju un baiļu mašinērijā” arī raksta, ka “1944. gada maijā Latvijā tika propagandistiski inscenēta sava “Katiņa” – Ulbrokas upuru atrakšana”. To, ka vācieši šos atrakumus “inscenējuši”, atkal pastāstījis kāds padomju čekistu noķerts un nopratināts latviešu kara ziņotājs. Kāpēc čekistiem bija vajadzīgi tādi atzīšanās stāsti un kāpēc tā stāstīja čekistu nopratinātie (lai kas tie bija), ir saprotams. Interesanti, cik šīm čekas pagrabu atklāsmēm labprāt notic pat profesionāli vēsturnieki. Vai tie neko nav dzirdējuši, kā visādos fantastiskos noziegumos (spiegošanā dažādu ārvalstu, pat Latvijas labā) atzinušies čekas pagrabos novestie komunistiskās partijas CK politbiroja locekļi, sarkanarmijas maršali, apgabalu un ministriju vadītāji?
