1
Lasīju, ka Latvijā gadā studē gandrīz tūkstoš jauniešu no Indijas.
Jā, lielākoties Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU). Tehniskā izglītība ir tā joma, kur varam sadarboties vislabāk. Jaunieši, kas ierodas RTU, lielākoties ir no Indijas dienvidiem, nevis ziemeļiem. Jo tradicionāli izveidojies tā, ka tehniski domājošie prāti nāk no dienvidiem, bet humanitārie – filosofijas u. c. studenti no ziemeļiem. Haidarābāda, kas atrodas dienvidos, ir viena no Indijas IT tehnoloģiju centriem.
Vai vēlas šeit studēt arī, piemēram, medicīnu?
No Indijas braukt studēt Latvijā medicīnu nav izdevīgi, jo indieši, mājās atgriezušies, ar te iegūto diplomu nevar strādāt, viņiem būtu pārbaudījumi jākārto vēlreiz. Eiropas Savienībai nav vienošanās ar Indiju par zāļu tirgu. ES neatzīst Indijā ražotās zāles, turpretī Indijā lieto tikai pašu ražotās zāles. Tie indieši, kas Latvijā studē medicīnu, parasti ir no citām ES valstīm, lielākoties no Anglijas, jo studijas te ir lētākas.
Kas ir būtiskākais Latvijas un Indijas kultūras sakaru nākotnē?
Kad 2014. gadā rīkojām pirmo Latvijas – Indijas konferenci, bija domāts, ka būs arī biznesa forums, bet tas notika tikai šogad. Taču pēc šīs 2014. gada konferences, kuru rīkoja Latvijas Universitāte un Biznesa augstskola “Turība” ar Latvijas Ārlietu ministrijas un piecu Indijas universitāšu atbalstu, Indijas kultūras kartē Latvija pamazām sāka parādīties. Jāpiebilst, ka Latvija Indijas mērogiem ir ļoti maza, jo Indijā divu miljonu apdzīvota pilsēta ir uzskatāma par nelielu pilsētiņu. Indijā ir tikpat daudz iedzīvotāju kā Ķīnā, un tiek lēsts, ka pēc dažiem gadiem būs jau vairāk nekā Ķīnā. Līdz ar to Indija Latviju, Lietuvu un Igauniju drīzāk grib skatīt kā vienotu telpu savām investīcijām un ekonomiskajām interesēm. Piemēram, tā ir ieinteresēta kravu pārvadājumos caur mūsu ostām. Dzirdēts, ka viena indiešu kompānija vēlētos investēt Rīgas ostā, lai tur taisītu minerālmēslu pārbērtuvi. Manuprāt, Latvijai vajag saprātīgi izdomāt, ko gribam un ko labāk ne. Indieši ir sena tirgotāju tauta ar ārkārtīgi lielu pieredzi dažādos sadarbības jautājumos.
Kādas mūsu preces var interesēt indiešus?
Par investīcijām Indijā jāpateic, ka, vienalga, kura firma tur investē, uzņēmumā 51 procents ir Indijas daļas. Tā vienmēr turēs kontrolpaketi. Ļoti prātīgi. Varbūt mums vajadzētu padomāt par ko līdzīgu? Turklāt indieši cenšas pēc iespējas mazāk pirkt, bet vairāk pārdot. Tā ir sena austrumu gudrība. Varbūt arī mums jādomā tādā virzienā?
Savulaik prātoju, ka uz Indiju varētu eksportēt mūsu piena produktus, piemēram, piena vai sūkalu pulveri. Taču Indija pati sev saražo visu vajadzīgo gandrīz pietiekamā daudzumā, cita lieta, ka ne visi iedzīvotāji to spēj nopirkt. Turklāt no Latvijas vestie produkti tur būtu daudz dārgāki nekā vietējie.
Palasot Indijas dalitu jeb tā saukto zemāko kārtu cilvēku biogrāfijas, var iegūt priekšstatu par to, cik maz trūcīgās ģimenes ir varējušas atļauties. Tagad jau daudzi no viņiem prot lasīt un rakstīt. Dažu dalitu autoru sarakstītās grāmatās stāstīts, ka bērnībā ģimene ir bijusi tik nabadzīga, ka vecāki nekad nav spējuši bērniem nopirkt pienu. Vienīgā piena glāze, ko nedēļas laikā varējuši atļauties, svētdienā nesta uz templi un uzlieta dieva statujai. Dieva tēls mazgāts pienā, bet bērns nedabūjis pienu nekad…
Trūcīgas ģimenes dienišķais ēdiens ir vārīti rīsi ar lēcu mērcīti. No maija līdz augustam ilgst mango sezona, šie augļi glābj ļoti daudzus cilvēkus. Jo mango koki ir milzīgi – kā mūsu liepas vai kastaņas. Mango zieds pēc struktūras ir līdzīgs kā kastaņas ziedam, bet no visa ziedu ķekariņa izveidojas tikai viens mango, kas izaug liels. Pārējie pusgatavi nokrīt zemē. Tos saimnieces marinē tāpat kā mēs marinējam gurķīšus, cep, vāra, gatavo mērcītes. Indijā ir pazīstami vairāk nekā divi simti mango paveidu.
Latvijas tūristiem uz Indiju tiek piedāvāti dažādi maršruti, bet kā ir otrā virzienā?
Man pieteicās viens indiešu kolēģis, kurš raksta turienes lielākajiem žurnāliem par tūrisma tematiku, stāstot par valstīm, uz kurām aicina braukt indiešus kā tūristus. Viņš vēlējās braukt uz Latviju un rakstīt. Vajadzēja, lai Latvijas puse uzaicina un sedz ceļojuma izdevumus. Piedāvāju šo sadarbību vairākām tūrisma firmām, taču neviena nevēlējās uzņemt.
