Mārcis Gobiņš: Esot jāsāk ar sarunām par darbiem. Ko politiskie spēki cenšas apmuļķot? 4
Pašreizējā Latvijas valdības veidošanas procesā vairāki potenciālie koalīcijas partneri ieņēmuši visai principiālu pozu: esot jāsāk ar sarunām par jaunās valdības darbiem, tikai pēc tam pieļaujamas jebkādas runas par amatu dalīšanu. Skan jau dikti cēli, bet ko politiskie spēki ar šādām runām cenšas apmuļķot?
Piedāvāju palūkoties uz jautājumu no principiālā viedokļa. Kāda tad jēga demokrātiskā valsts iekārtā ir politiskām partijām un Saeimas vēlēšanām? Partiju uzdevums ir formulēt skaidru politisko piedāvājumu, nosakot prioritātes, kas būtu risināmas valdībai. Parasti konservatīvie spēki par prioritātēm izvirza tādus mērķus kā valsts drošība, labvēlīgas vides radīšana uzņēmējdarbībai, atbildīga valsts finanšu politika, atbalsts tradicionālajām ģimenēm u. c., liberālie liek uzsvaru uz valsts neiejaukšanos tautsaimnieciskās norisēs un progresīvāku pasaules uzskatu, kamēr kreisie par svarīgāko izvirza sociālo taisnīgumu.
Protams, politisko spēku sadalījums mēdz būt arī citāds, un postmodernisma apstākļos nudien vērojama tradicionālā labēji kreisā spektra iziršana, sajaukšanās un dažāda veida pārklāšanās. Galvenais demokrātiskā valstī tomēr ir un paliek princips, ka partijas, pamatojoties uz savām iespējami skaidri deklarētām vērtībām, veido politisko piedāvājumu, no kā vēlētāji izraugās sev tīkamāko. Pēc vēlēšanām nevienam vēlētājam nebūtu jābrīnās par viņa atbalstītā politiskā spēka uzstādījumiem. Es, piemēram, izlemju, par ko balsot, vadoties no partiju deklarētajām vērtībām, viņu programmatiskiem uzstādījumiem, bet vēl vairāk – no deputātu un ministru amatu kandidātu līdzšinējiem darbiem. Tādējādi līdz šim nekad nav nācies piedzīvot lielus pārsteigumus vai vilšanos par savu izvēli vēlēšanās.
Rodas jautājums: ja partijas jau pirms vēlēšanām ir publiski skaidri formulējušas savus principus, kā arī programmatiskos mērķus – kāpēc pēc vēlēšanām diskusija par tiem būtu jāsāk teju no nulles? Vai nav loģiskāk un savā ziņā godīgāk sākt ar amatu dalīšanu, lai izvirzītie apstiprinātie amatu kandidāti pēc tam varētu konkretizēt, kā viņi stādās priekšā uzticētajā jomā darāmos darbus? Darbu sarakstam loģiski būtu jāizriet no ministru pārstāvēto partiju programmām, kas, protams, kompromisa ceļā būs nedaudz jāpietuvina koalīcijas partneru vēlmēm. Šāda norišu secība, manuprāt, izriet no mūsu Satversmes noteiktās loģikas, un tai visumā arī atbilst līdzšinējā Latvijas valdību veidošanas prakse. (Ar atrunu, ka varētu vēlēties, lai mūsu politisko partiju piedāvājumi pirms vēlēšanām tiktu formulēti vēl konkrētāk un skaidrāk.)
Kā valdības tiek veidotas citās parlamentāri demokrātiskās valstīs ar ilgām tradīcijām, kā Lielbritānijā, Vācijā, Somijā, Zviedrijā? Vai spējam iedomāties, ka vadošie politiķi šajās valstīs pēc vēlēšanām atteiktos runāt par jaunveidojamās koalīcijas valdības sastāvu un/vai konkrēto amatu sadalījumu, kamēr nav panākta sīka un detalizēta vienošanās par “darbiem”? Eiropas Parlamentā visi amati tiek dalīti pēc t. s. Donta (D’Hondt) principa. Tā ir beļģu matemātiķa izstrādāta formula, ar kuras palīdzību tiek nodrošināts, ka bez taisnīgas un samērīgas pārstāvības nepaliek arī mazo partiju un mazo ES dalībvalstu vēlētāji. Bez šīs formulas, piemēram, Latvijas deputāti Eiropas Parlamentā praktiski vienmēr tiktu pārbalsoti. Nez’ kāpēc Eiropas politikas varas gaiteņos nav pārāk izplatīta gaušanās un sūkstīšanās par Donta sistēmas “bezprincipialitāti” vai par to, ka amati netiek dalīti tikai un vienīgi pēc darāmo darbu vai kandidātu “profesionālisma” kritērijiem.
Neapšaubāmi, reizēm koalīcijas veidošanas sarunu priekšplānā var izvirzīties arī konkrēti programmatiski jautājumi, par kuriem būtiski atšķiras viedokļi. Tādā gadījumā, pirms ķerties pie amatu dalīšanas, vispirms vērts noskaidrot, vai nākamiem koalīcijas partneriem sadarbība vispār būs iespējama. Taču apgalvojums, ka sarunas par nākamās koalīcijas sastāvu un amatiem būtu kaut kādā veidā neētiskas un principiāli noraidāmas, kamēr nav sastādīts precīzs nākamās vadības darbu saraksts, man drīzāk izskatās pēc diezgan liekulīgas pozas nekā pēc nobriedušas un atbildīgas politiskas rīcības.
