– Valodas pratēju pieaugums ir uz jaunās paaudzes rēķina, taču tas vēl nenorāda uz vēlmi sarunāties latviski. 0
– Tie, kas 2008. gadā teica, ka pārsvarā vai tikai lieto latviešu valodu, bija 26%, 2014. gadā – 32%. Taču būtiska ir arī pašu latviešu attieksme pret savu valodu.
– Daudzi izvēlas vienkāršāko ceļu – pāriet uz krievu valodu, jo nevēlas konfliktēt. Personīgi esmu sastapusies arī ar ļoti agresīvu un pat rupju reakciju, kad ar kādu krievvalodīgo runāju latviski. Tie, kas prot latviešu valodu, pēkšņi sākuši to aizmirst.
– Pašai arī tā nesen gadījās, kad gribēju izbraukt no pagalma, bet izbrauktuvei priekšā stāvēja mašīna, kur iekšā sēdēja šoferis. Kad palūdzu, lai uz brīdi nobrauc malā, viņš principiāli atteicās kustēties, jo es runāju latviski. Turpināju viņu pārliecināt, ka mašīnā ir bērns, ir vēls, – redzu, ka viņš mani saprot, bet neko nedara.
Un tomēr neesmu skeptiska, jo attieksmes rādītāji pret valsti mazākumtautību vidū mainās pozitīvā virzienā, arī par spīti masīvajai propagandai. Pieaug cilvēku skaits, kas lepojas, ka viņi ir Latvijas pilsoņi vai iedzīvotāji. 2009. gadā tādu bija 35%, 2014. gadā – 58%. Uz jautājumu, vai uzskata sevi par Latvijas patriotu, 64% atbild apstiprinoši. Viss sākas ar attieksmi – kā publiskajā telpā kopumā savu attieksmi pret valsti pozicionē ne tikai krievi, ukraiņi, bet arī paši latvieši. Kāpēc mazākumtautību cilvēkam gribētos piederēt valstij, ja pamatnācija bieži vien par to izsakās nepietiekami labi?
– Lepnums par savu valsti neizslēdz pamatotu kritiku.
– Man šķiet, ka pārāk daudz pelnus beram sev uz galvas un brīžiem pat nenovērtējot, cik labā zemē dzīvojam. Kā vēsturniece teiktu, ka Latvijas vēsturē nav bijis tāda posma, kad ir tik labi kā šobrīd. Padomājiet, cik fantastiskas lietas ir piedzīvotas – neatkarības atjaunošana, pārvarēta ekonomiskā krīze, tūlīt svinēsim Latvijas simtgadi. Protams, ka neesam vēl tur, kur vēlētos būt.
Gribētos, lai simtgades svētki stiprinātu piederības sajūtu valstij, mīlestību pret savu zemi, un vislabāk to var izdarīt, pašiem piedaloties to veidošanā un svinēšanā. Vadmotīvs “Es esmu Latvija” nozīmē, ka katrs esam daļa no savas valsts un atbildīgs par to, kā svinēt svētkus.
– Kas jums pašai ir Latvija?
– Mājas, ģimene, draugi, kultūra, daba, ar kuru izjūtu ļoti ciešu un emocionālu saiti. Man bijuši daudzi vilinājumi mainīt dzīvesvietu un dabūt veiksmīgāku darbu ārpus Latvijas, bet māju sajūta arvien bijusi svarīgākā.
– Kā ministrei jums tiek pievērsta īpaša uzmanība arī publiskajam tēlam. Ar stila lietām pati tiekat galā, vai kāds palīdz?
– Man izveidojusies laba sadarbība ar Natāliju Jansoni, kura palīdzējusi ar dažiem tērpiem. Gribas, lai vienmēr ir arī kāds radošāks piesitiens, nevis tikai stingrie kostīmiņi. Neliegšos, ka palielinātais atalgojums dod papildu iespējas, jo laba dizainera apģērbi nav lēti, taču ārzemēs tiem uzreiz pievērš uzmanību. Man ir pārliecība, ka mūsu politiķiem, publiskajām personām vairāk vajadzētu valkāt Latvijas dizaineru veidotus tērpus – tā ir pievienotā vērtība, kas veido mūsu valsts kultūras un radošo industriju tēlu. Kas interesanti – radošajām industrijām un kultūras produktiem ir ļoti labs eksporta potenciāls, ES mums otrs labākais rādītājs aiz Lielbritānijas.
