– AB dambja iecere vairs nav aktuāla? 0
– Anda Sīļa projekts uz AB dambja bija izcils no vīzijas, Rīgas silueta un pilsētplānošanas viedokļa, bet finansiāli Latvijas valsts šobrīd to nevar pacelt. Diemžēl politiķiem jāsaskaras ar skarbo ikdienu, ka ir jāizdara izvēles, kas no estētikas viedokļa ne vienmēr būs tās labākās. Šajā brīdī mums svarīgāk pēc iespējas ātrāk iegūt labu akustisko zāli. Varēsim uzaicināt uz Rīgu arī Andri Nelsonu, kurš teicis, ka agrāk te nekoncertēs, kamēr nebūs jaunā zāle.
Vai drīkstu vienu piebildi, lai neizklausās tik bezcerīgi, ka mēs te neko nevaram?
– Drīkstat…
– Kad pieņēmu izaicinājumu kļūt par kultūras ministri, kopā ar koncertzāli ministrijai bija četri sāpju bērni: Dziesmu un deju svētku infrastruktūras būves – Mežaparka estrāde un Daugavas stadions – un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs (LLMM). Divu gadu laikā trīs no tiem ir atrisināti. Stadiona pārbūvi kā Grīziņkalna revitalizācijas projekta sastāvdaļu izdevās aizstāvēt caur ES fondiem, kas sākumā likās pilnīgi bezcerīgi. Mežaparka estrādei Rīgas dome ņems bezprocentu aizdevumu, lai līdz 2021. gadam pilnībā īstenotu arhitektu Mailīšu un Jura Pogas biroju sadarbības projektu “Sidraba birzs”, kas 2007. gadā uzvarēja starptautiskā konkursā. Līdz 2018. gadam jāizbūvē pirmā kārta, lai uz skatuves var izvietot 13 tūkstošus dalībnieku, kā arī jāpaplašina skatītāju zona.
LLMM pilnībā būs mecenātu Borisa un Ināras Teterevu fonda un ABLV labdarības fonda projekts, ar kuriem esam parakstījuši trīspusēju vienošanos, ka to izveido līdz 2021. gadam. Šis ir ļoti labs piemērs, ka arī privātais sektors var iesaistīties kultūras infrastruktūras veidošanā. Valsts piedalīsies satura veidošanā.
– Kādā sarunā mecenāts Jānis Zuzāns izteicās, ka valsts par daudz cenšas uzkraut uz privāto pleciem.
– Vai nu izmantojam tās iespējas, kas mums ir, vai arī turpinām runāt, ka viss jāizdara valstij. Tā ir drusku padomju domāšana – ja paskatāmies atpakaļ, pirmās kolekcijas un muzeji pasaulē veidojušies pēc situētu, inteliģentu cilvēku iniciatīvas. Valsts, privātā un pašvaldības sadarbība ir ceļš, pa kuru vairāk vajadzētu iet.
– Kad pēdējo reizi bijāt Leļļu teātrī? Teātra kritiķe Silvija Radzobe tviterī rakstīja, ka lieli līdzekļi izgāzti, iestudējot otršķirīgus vai pat treššķirīgus mūziklus kā “Žanna d’Arka” vai “Cilvēks, kas smejas”, bet Leļļu teātra zālei naudas nepietiek – tā ir nemājīga, noplukusi un tumša. Bērni palikuši ēnā.
– Cik no valsts budžeta varam, tik iedodam. Ir vietas, kur nekādi ar ES fondiem nevar ietrāpīt. Leļļu teātrim 2015., 2016. gadā ministrija piešķīra 91 tūkstoti eiro, lai varētu nomainīt krēslus un kaut ko darīt ar iekštelpām.
Ja par teātra apmeklējumu – laikam tas bija “Pifs”…, taču manai meitai labāk patīk pieaugušo izrādes, ņemu viņu līdzi, kur vien iespējams.
