Sandra Vensko: Kas cenšas regulēt mūsu bišu skrejas 2
Manuprāt, skaistākie notikumi mūsu valstī šoruden un gada nogalē ir 864 lappušu biezā Nacionālās enciklopēdijas drukātā sējuma “Latvija” iznākšana, kā arī iespēja bez maksas piekļūt faktu materiālam elektroniskajā formātā.
Vēl nozīmīgs darbs ir Janīnas Kursītes-Pakules sastādītais “Dainu kodekss” – latviešu literatūrzinātniece, profesore, arī politiķe četrdesmit gadus pētījusi un apkopojusi tautas dainās esošos simbolus.
Ja uz brīdi iedomājamies, cik daudz laika veltīts, strādājot pie enciklopēdijas un “Dainu kodeksa” izveides, un ja zinām, ka šie nav vienīgie tāda apjoma un satura darbi, kas izstrādāti par latviešu tautas kultūrvēsturiskajām tēmām, tad viegli saprast, cik mums ir svarīga mūsu pašu saglabātā kultūras vēsture.
Šo mantojumu jeb matricu neapdomīgas rīcības rezultātā var viegli pazaudēt.
Cik tas šodien ir nozīmīgi, ka viens cilvēks velta savu dzīvi, pētot un rakstot par latviešu tautas dainās ievītajiem simboliem, sakņu vijumiem, – tas ir reāls, taustāms darbs, nacionālā bagātība, ko izprast savējiem, valodas zinātājiem.
Iepretī kultūras mantojuma saglabāšanai un pētniecībai – integrācijas tēmas. Jaunas iezīmes, pārrakstīti likumi un neskaidrība par nacionālas valsts lomu un nozīmi nācijas pašsaglabāšanās aspektā mūsdienās.
Faktiski vēsture ir mūsu identitātes atzīme pasaules kartē, kas varētu palikt kā neskaidra, ūdenī ievilkta līnija, runājot par sveštautiešiem – bēgļiem. Realitātē arī mūsu valstī valodas ienaidnieku ir pārpārēm, tie nav jāmeklē nekur ārpusē, tie ir ieslēpti aiz ideoloģijas vai dziļi nobāzti vecās nomenklatūras ķešās.
Par nākotni ir jādiskutē, un arī enciklopēdijas šķirkļi ir daļa no kopīgās matricas. Katrs pētījums ir savā ziņā Latvijas tēls, kas veido uzskatāmu bildi par mazo ziemeļvalsti pie jūras, un šo kultūras pienesumu varam mērīt ar pasaules globālo mērauklu. Mūsu simtgades filmas – “Bille”, “Saule brauca debesīs”, “Tēvs Nakts” – ir kodoli, kas apliecina konkrētu valsti un nāciju.
Ja pieminam Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavas”, kur dzīvo skumjais karalis, kurā mīt visas pasaules sāpes, tad jāatceras, ka šis karalis dzīvoja pasakā. Mūsu mentalitāti veido ne tikai folklora, bet arī kopīgi pārdzīvotais un gruzdošais tagad un šobrīd, vaļā atrautais, sensitīvais, sāpīgais.
Diskusiju kultūra ir saistāma tikpat labi ar mūsdienām, šeit un tagad, kā arī vakardienu, postpadomju telpu, un simtgades fonā izgaismojas zināšanas, savstarpēja sapratne, atbildība par vārdiem un darbiem, reāli paužot līdzcietību, ģenerējot labestību, domājot par mieru ārpusē, bet faktiski neaizmirstot par cilvēkiem līdzās. Šie visvienkāršākie vārdi – palīdzēt otram – ir zināmi katrai tautai un nācijai, un šajā kontekstā jau sen būtu jāaizmirst jebkādas valstu robežas.
Par nākotni ir jādiskutē.
Bet realitāte ir tā, ka līdzcietībai ir savas robežas, un, kad tās tiek pārkāptas, iet bojā gan glābējs, gan upuris.
Cik patiesībā vēl nesen laikrakstus un žurnālus rotāja sauklis “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”. Jā, šie proletārieši ir visur, visās zemēs un valstīs. Viens domās, otrs darbos, trešais – kūdītājs. Bet abas – politika un kultūra – prasa politkorektumu, atbilstošu reakciju. Tāda ir kultūras kopaina, ne tikai enciklopēdiju pienesums – saglabāt un parādīt sevi pasaulei. Tāda ir arī Latvijas brīvības cena – atvērt bišu stropa skrejas, kur izlikti apskatei arī čekas maisi, un teikt, nāciet un baudiet.
Pavisam nesen mūsu Valsts prezidents Raimonds Vējonis raksturoja Latviju kā nemodernu valsti, un tikai tādēļ, ka Saeima noraidīja ANO migrācijas pakta parakstīšanu. Pieredzējis biškopis nekad savu bišu stropu skrejas līdz galam vaļā bez vajadzības neatvērs. Kas ir tie, kuri cenšas regulēt bišu skrejas platumu – biškopis vai arī karalis kaut kur tālumā, kurš reāli veido mūsu vēsturi un izlabo šķirkļus –, sabiedrība vai arī vara?
Es tomēr atļaušos teikt, ka pasaulē ir jāsaglabā tās kultūras vērtības, kas atšķir katru nāciju vienu no otras, jārespektē padarītais un jānosaka šo vērtību saglabāšanas patiesā cena.
