Kas būtu jāzina par saviem gēniem? 0
Latvijā iespējams veikt gēnu testus, kas parāda, ar kādām slimībām ir lielāka iespēja saslimt, kādu fizisko slodzi var izturēt, vai izvēlētais sporta veids ir piemērots un tamlīdzīgi. Vai šīs zināšanas par saviem gēniem var palīdzēt? Andrejs Rīgā
Atbild Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Dāvids Fridmanis: “Mūsdienās šāda tipa DNS testus piedāvā daudzas testēšanas kompānijas. Uzskatu, ka no pašizpētes un personisko atklāsmju viedokļa šie testi varētu būt interesanti un noteiktos apstākļos pat noderīgi, tomēr vairāku iemeslu dēļ to praktiskā lietojamība ir visai ierobežota.
Kā pirmo varu minēt zinātnisko aspektu. Mūsu zināšanas par visa ģenētisko faktoru kopuma ietekmi uz cilvēka fizioloģiju vēl arvien ir ierobežotas. Arī mūsdienās šajā sfērā norit ļoti intensīva izpēte, ir jauni atklājumi, kas papildina esošās zināšanas un maina iepriekšējos priekšstatus. Otrkārt, ar novecošanu saistīto slimību (otrā tipa diabēts, sirds asinsvadu un citas slimības) risku būtiski samazina veselīgs dzīvesveids, turklāt neatkarīgi no tā, vai cilvēkam ir nosacīti labais vai sliktais gēnu komplekts. Tādējādi vienīgais loģiskais ieteikums, ko tests šajā jautājumā var sniegt, ir pievērsties veselīgam dzīvesveidam. Viens no argumentiem, kuru min daudzi šajā jomā strādājošie, saistīts ar atziņu, ka visu ģenētisko riska faktoru izlikšana “uz papīra” vismaz dažiem cilvēkiem varētu likt pārskatīt savu līdzšinējo dzīvesveidu un pievērsties ievērojami veselīgākam. Tomēr šim argumentam ir arī ēnas puse. Tieši tāda paša testa rezultātu izsniegšana cilvēkam, kas saasināti uztver visus ar veselību saistītos jautājumus, varētu radīt bezizejas sajūtu ar tai sekojošu depresiju un citām psiholoģiskām problēmām – vai liktu pārspīlēti pievērsties visam tam, ko uzskatām par “veselīgu”.
Vidusmēra cilvēkam, kas savās fiziskajās aktivitātēs netiecas uz valsts vai pasaules mēroga rekordu sasniegšanu, šāda testa veikšana, visticamāk, nedos būtisku labumu. Savukārt profesionālajā sportā šo testu lietošana, manuprāt, ir samērā pretrunīga. Piemēram, jauniešu treneriem tie sniegtu iespēju savlaicīgi atlasīt konkrētajam sporta veidam vispiemērotākos jauniešus, bet vienlaikus radītu pamatotu atrunu nestrādāt ar pārējiem, jo tam taču nebūtu jēgas. Vienīgā situācija, kurā šādu testu lietošana man šķistu pamatota, saistīta ar individuālas treniņu programmas izstrādi profesionāliem sportistiem, lai gan arī šajā gadījumā augsta līmeņa sportistam paziņot, ka tas sasniedzis savu profesionālo spēju virsotni, varbūt nebūtu pats prātīgākais.
Katrā ziņā uzskatu, ka šobrīd vienīgie lietderīgie ģenētiskie testi saistīti ar medicīniskas dabas problēmu risināšanu. Piemēram, slimību cēloņu, medikamentu nepanesību vai īpaši bīstamu – ģimenē sastopamu riska gēnu, noteikšanu. Visos šajos gadījumos (arī sportā) šo testu ieteiks veikt attiecīgās nozares profesionāļi. Tomēr, ja kāds cilvēks jūt vēlmi veikt padziļinātu sevis izpēti, droši var to darīt. Savas profesionālās darbības laikā sev esmu veicis tikai divus testus. Viens no tiem saistīts ar plaši lietojamu medikamentu panesības vai nepanesības noteikšanu, bet otrs ar ģimenē esošu – pārmantotu medicīnisku īpatnību.”
