Anda Līce: Dažiem latviešiem nācās iepazīt dubulttrimdu 16
To pagātnes daļu, kurai nepiemīt spožums, cilvēki atceras nelabprāt. Varbūt tāpēc mēs tik bieži sakām: “Kas bijis, izbijis, jādzīvo tālāk.” Būtu jau labi visu sākt no baltas lapas, bet kā to izdarīt, ja mēs dzīvi rakstām burtnīcā no ļoti plāna papīra, kam cauri spiežas tinte no iepriekšējā lapā rakstītā? Ja starp lapām nav starplikas – iepriekš uzrakstītā godīga izvērtējuma, nākamās lapas sasmērējas. Tā ir noticis arī ar Latvijas un ārzemju latviešu attiecībām. Līdz braucienam uz Ameriku 1996. gadā es nezināju par tā saukto īsteno trimdas latviešu no vienas puses un padomju specdienestu tīši palaisto apmelojumu izraisīto viļņošanos trimdā, kad uz Latviju ciemos atbraukušos pēc atgriešanās mītnes zemē sāka uzskatīt par iesarkaniem un viņi piedzīvoja izstumšanu no trimdas latviešu sabiedrības. Labi, ka man toreiz gadījās satikt tautiešus, kas man šo jautājumu apgaismoja, un par sadarbību ar VDK man nenācās turēt aizdomās, piemēram, dzejnieci Veltu Tomu. Viņa nebija vienīgā, kurai šādu braucienu dēļ nācās iepazīt dubulttrimdu.
Sākoties atmodai, tautieši bija nepatīkami pārsteigti, pat šokēti, redzot, kā ne viens vien no badinātās Latvijas mītnes zemē iebraukušais uzvedas viņu mājās. Tas daudziem pamatoti ļāva justies aizvainotiem un morāli pārākiem. Diemžēl pārākumam vienmēr tuvu stāv arī lepnība. Vienas cilvēku daļas materiālā labklājība otrajā spēj izraisīt gan apbrīnu, gan skaudību – tāda ir cilvēka daba. Vēsturiskās netaisnības dēļ tik atšķirīgos dzīves apstākļos mītošās abas puses veselu pusgadsimtu viena par otru zināja ļoti maz, un nav brīnums, ka tas kļuva par pamatu drāmai ar nosaukumu “Mēs un viņi”. Atskatoties pagātnē, nav pārliecības, ka būtu varējis notikt citādi. Atmoda nevienai no pusēm garīgo briedumu neatnesa, toties uz to pavēra ceļu. Un turpmākais jau bija atkarīgs no tā, cik kuram plats solis. Skumjo lugu joprojām turpina spēlēt tur, kur nenotiek atklāta saruna par to, kādas apzinātas vai neapzinātas kļūdas nezināšanas vai šaursirdības dēļ ir pieļautas no abām pusēm. Šī luga noies no repertuāra, mainoties paaudzēm. Notikušo izprotot ar prātu un sirdi, bija un joprojām ir iespējams darīt lietas, kas nāk par svētību Latvijai.
Gan kultūras, gan materiālais trimdas ieguldījums Latvijā ir milzīgs un pilnībā nav vēl novērtēts. Daudziem ir izdevīgi to noklusēt. Bet tas mums, tik dažādos veidos šķeltajiem, ir jādara patiesības un rītdienas dēļ.
