Juris Lorencs: Kas bijām mēs – paaudze, kas atguva Latvijas neatkarību? 6
Es joprojām atceros šo dienu. Ir 1990. gada 4. maijs, saules pielietais laukums iepretim Augstākās Padomes namam. Kopā ar dažiem draugiem es atrodos cilvēku pūlī, kuri gaida balsu skaitīšanas komisijas paziņojumu.
Deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanai bija nepieciešamas 134 deputātu balsis.
Un tad tas notiek – 138 balsis par! Vienalga, kas sekos tālāk, šo mirkli mums vairs nespēs atņemt. Anatolijs Gorbunovs no prezidija tribīnes saka šādus vārdus: “Tas ir svētbrīdis.”
Raksturojot cilvēkus, kuri stāvēja pie Latvijas valsts šūpuļa, kuri ar ieročiem rokās padzina boļševikus un Bermontu, nereti lieto krāšņus epitetus – “varoņcilts”, “Lāčplēšu paaudze”. Bet kas bijām mēs? Paaudzei, kas atguva Latvijas neatkarību, tolaik bija starp divdesmit un sešdesmit.
Tajās dienās pasaules mediji Baltiju salīdzināja ar Dāvidu, kas izaicina uz cīņu milzi Goliātu. Tad varbūt Dāvidu paaudze? Es drīzāk teiktu – mēs bijām Sprīdīšu paaudze.
Tūkstošiem Sprīdīšu, kuri iznēsāja “Atmodu”, sacerēja politiskus dokumentus, brauca uz manifestācijām, vārīja zupu barikāžu dalībniekiem.
“Kam dūša, tas atrod,” saka Sprīdītis Annas Brigaderes lugā. Tā sarakstīta 1903. gadā. Pēc diviem gadiem – 1905. gads. Brīdis, kad “viss sākās”. Tāda ir 20. gadsimta Latvijai liktenīgo skaitļu virkne: 1905, 1914, 1917, 1918, 1919, 1940, 1941, 1949 un, visbeidzot, 1990. un 1991.
Man un draugiem, kuri 4. maijā stāvējām pie Augstākās Padomes nama, tolaik bija trīsdesmit gadu.
Vēlākā diskusija par “18. novembra valsti” un “4. maija republiku” mums bija saprotama, bet nepieņemama. Jo 4. maijs – tā bija mūsu diena. Brīdis, ko bijām pacietīgi gaidījuši un tuvinājuši, cik nu tas bija katra spēkos.
Runājot līdzībās ar sporta vingrošanu, 1918. gada 18. novembris kalpoja kā atbalsta punkts. Mēs bijām pakāpušies uz tā, pastiepušies uz pirkstgaliem, aptvēruši ar rokām stieni, pievilkušies, pat spējuši uzsviest virs tā savu augumu – tas bija 1990. gada 4. maijs.
Tālākais jau bija tehnikas un izturības jautājums – sagaidīt nākamā gada augustu, padomju sistēmas galīgo agoniju un sabrukumu. Pašu galveno mēs bijām izdarījuši. Pateikuši, ka vēlamies būt brīvi, ka neatkarība ir tikai laika jautājums.
Paaudzes nāk un aiziet, un katra no tām ir īpaša. Kas esam mēs, toreizējie trīsdesmitgadnieki?
Savā ziņā īpaši ar to, ka esam stāvējuši vēstures krustcelēs. Tātad cilvēki ar unikālu pieredzi.
Mēs būsim pēdējā Latvijas paaudze, kas savā apzinīgajā vecumā piedzīvoja totalitāru valsts iekārtu un sociālistisko plānveida ekonomiku. Mēs būsim pēdējie, kuri katru gadu no jauna var skatīties “Briljanta roku” un smieties par jokiem, kurus jaunāki par mums vairs īsti nesaprot.
Mēs būsim pēdējā paaudze, kas vēl sapratīs zemtekstus, līdz galam neizteiktus vārdus. Dziesmu svētki, padomju laiks, skan “Manai dzimtenei”: “Vēl nāks piektais gads, Asins lietus līs, Un visaugstākās priedes nolauzīs. Iesim strēlniekos, Dziesma vētru sēs…” Toreiz šo dziesmu uztvēra citādi. Katrs vārds – zemteksts. “Savējie sapratīs, tavējie sapratīs, ka dziesma ir kliedziens.”
Mēs esam pēdējā paaudze, kas bērnībā vēl paguva satikt 1905. gada cīnītājus. Viens no manas vecāsmātes māsas Mildas stāstiem bija par to, kā soda ekspedīcijas (viņa pati lietoja vārdu “melnā sotņa”) kazaki viņu, tolaik jaunu meiteni, kopā ar citiem nemierniekiem esot veduši šaut. Kā nostādīti pie priedes, kā atskanējusi komanda “uguni”.
Šāvieni gan esot bijuši “pa tukšo”, vien “audzināšanas nolūkos”. Nu ko, nepāraudzināja.
Un vēl – mēs būsim pēdējā paaudze cilvēces vēsturē, kas atceras laiku pirms digitālās ēras sākuma.
Dzīvi bez datoriem, interneta, bez visuresošām novērošanas kamerām un mobilajiem telefoniem. Bieži vien dzīvi bez telefona vispār. Dīvainākais ir tas, ka viss tāpat notika. Vilcieni gāja, lidmašīnas lidoja, cilvēki satikās un iepazinās.
Iet laiks, strīdi par “18. novembra valsti” un “4. maija republiku” jau ir pieklusuši un drīz izzudīs pavisam. Paliks vien reiz nogrimusī un atkal augšāmceltā Gaismaspils, mūsu Latvija. “Kam dūša, tas atrod.”
