Kas bija Barklajs de Tolli, kura piemineklim tik sarežģīts liktenis? 3
“Slaika, proporcionāli ieturēta figūra ir viss, ko par darbu var sacīt pozitīvā nozīmē. Trūkst kaut cik ekspresīvi domātas, mākslinieciskas izteiksmes, kā arī kompozīcijas vārda pilnā nozīmē. Īsts Berlīnes Uzvaras alejas nenozīmīgais stils! Kā mākslai spītējošas bezgaršības simbols uzskatāma pjedestāla neestētiski izlocītā vītne, kura liecina par nabadzīgi banālu fantāziju,” apskatījis pieminekļa konkursā uzvarējušo versiju, 1912. gada 23. jūnijā avīzē “Dzimtenes Vēstnesis” kā caur sakostiem zobiem rakstīja latviešu mākslinieks Jūlijs Madernieks. “Neko neizteicošs vācu stils. (..) Ir laba un teicama lieta celt pieminekļus, bet, ja pieminekļi stāv ar mākslu naidā, tad labāk lai viņu nav,” viņš piemetinājis kritikas noslēgumā. Paradoksāli, ka piemineklis, kas mūsdienās tiek uztverts kā krievu imperiālisma simbols, toreiz latviešu rīdzinieku acīs drīzāk saistījās ar nīstā vāciskuma varu. Pamats tam bija: Rīgas pašvaldībā dominēja baltvācieši, ideja nāca no viņiem un viņi arī izvēlējās konkursa uzvarētāju – starptautiski pazīstamo vācu tēlnieku Vilhelmu Vandšneideru. Viņa piedāvātās pieminekļa versijas ieņēma pat trīs pirmās vietas. Latviešu prese rūca, ka kāds gribot Rīgā ievazāt prūsisko stilu, bet krievu ierēdniecība ar domnieku gaumi bija mierā. Žūrijai nemaz nebija lielas izvēles, jo pats Madernieks atzina, ka Pilsētas mākslas muzejā izliktie pieminekļu maketi rādījuši lielākoties diletantiska rakstura darbus. Slavenais interjerists norādīja, ka dažam pretendentam trūkstot elementāru cilvēka anatomijas un locekļu proporcijas zināšanu.
Ej nu zini, cik ģenerālfeldmaršala piemiņa bija sirdij tuva pašiem vācu Rīgas domniekiem. 20. gadsimta sākuma politiskā situācija no vācbaltiešiem prasīja, lai lojalitāti “Kungam un Ķeizaram” Nikolajam II un viņa vietvalžiem tie apliecinātu regulāri. Baltijas provincēs kopš 19. gadsimta beigām bija uzsākta pārkrievošanas kampaņa, kas pēc 1905. gada revolūcijas pastiprinājās. Vācu kultūras, valodas, ekonomiskās un politiskās varas privilēģijas gāja mazumā, bet vietā auga krieviskais. Latviešu sabiedrība sākumā tikai priecājās, kad carisms “pievilka skrūves” senajiem kaklakungiem.
1910. gadā Džordža Armitsteda vadītā Rīgas dome jau bija gādājusi par Pētera I pieminekļa uzstādīšanu pilsētas centrā (tur, kur tagad Brīvības piemineklis) un lielām svinībām par godu divsimt gadiem, kopš Rīga un Vidzeme pievienota Krievijas impērijai. 1912. gadā gaidīja nākamo jubileju – “100 gadu kopš Krievijas baznīca un valsts pestīta no ienaidniekiem”, kā toreiz rakstīja, ar to domājot 1812. gada Tēvijas karu pret Napoleonu. Krievijā to dzīrās atzīmēt ar lielu vērienu. Rīga nedrīkstēja atpalikt. 1911. gada pavasarī domnieki nolēma, ka piemērots būtu piemineklis no vācbaltu muižniecības aprindām nākušajam Napoleona karu varonim, Krievijas kara ministram, ģenerālfeldmaršalam Mihaelam Andreasam Barklajam de Tolli (1761 – 1818), Krievijas vēsturē pazīstamam kā Mihails Barklajs de Tolli. Lēmumu par pieminekļa celtniecību Rīgas domnieki bez debatēm pieņēma 1911. gada 19. septembra sēdē.
Rīgas rātskungi
Barklaju de Tolli klanam bija skotu saknes. Pirmais dzimtas pārstāvis Rīgā no Skotijas ieradās 1664. gadā. Tas bijis Pīters Barklajs de Tolli, advokāts, gāztā Anglijas karaļa Čārlza I Stjuarta piekritējs, kurš glābās no represijām dzimtenē. Rīgā Pīters kļuva par pilsētas rāts funkcionāru, bet viņa pēcnācēji ar namnieku tiesībām vairākkārt kļuva par Rīgas birģermeistariem. Dzimtai Rīgā piederēja namīpašums Kungu ielā 23 pie krustojuma ar Mārstaļu ielu. Tajā esošās tirgotavas 19. gadsimta beigu reklāmās par savu atrašanās vietu norādīja “Barklaja de Tolli namu”. Arī 1812. gadā Rīgas rāts priekšgalā stāvēja Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli – koktirgotājs, slavenā karavadoņa brālēns. Kad Mihails kā kara ministrs jūnijā ieradās Rīgā, lai iepazītos ar pilsētas aizsardzības spējām, viņš nakšņoja pie sava radinieka. Barklaju de Tolli dzimta 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimtā jau bija tiktāl sazarojusies, lai tās pārstāvjus varētu sastapt gan Sanktpēterburgā, gan Baltijā. Tai piederēja arī Stalbes muiža mūsdienu Pārgaujas novadā. Barklaji de Tolli dažādus amatus Rīgā un Vidzemes guberņas pārvaldē ieņēma vismaz līdz 19. gadsimta beigām. Tomēr, ja neskaita radus, pašam Mihailam Barklajam de Tolli nebija ne tieša sakara ar Rīgu, ne nopelnu pilsētas labā. Neskatoties uz to, Rīgas pilsēta gatavojās piemineklim asignēt 25 tūkstošus rubļu, bet pārējo savākt ziedojumos. Vidzemes muižniecība no savas kases iedalīja 5000 rubļu. Pieminekļa būves komitejas priekšsēdētāja pienākumus pēc pilsoņu lūguma uzņēmās Vidzemes gubernators Nikolajs Zvegincevs. Konkursā izvēlēto pieminekļa projektu apstiprināja Krievijas Iekšlietu ministrijā. Tēlnieka Vandšneidera darinātā figūra tika piegādāta no Vācijas, kas principiāli derdzās daudziem tā laika latviešu sabiedrības pārstāvjiem. Postamentu no sarkanā Somijas granīta arī izgatavoja vācietis – Rīgas tēlnieks Augusts Folcs.
“Mnogije ļeta”
Pieminekļa atklāšana 1913. gada 13. novembrī, svētdienā, izvērtās vietējās elites lojalitātes demonstrācijā. Sākumā ciemos gaidīja arī “augstas personas iz Pēterburgas”, tajā skaitā iekšlietu ministru, tomēr nekādi augsti viesi neatbrauca. Iztika ar vietējiem. Laiks turējās jauks. Pasākuma gaidās jau ap plkst. 12 pulcējās vairāki tūkstoši skatītāju. Ziņkārīgie bija apkārtējo māju logos un uz jumtiem. Četrstūrī ap pieminekli izkārtojās rotas no Rīgas apkaimē dislocētajiem Vjazmas un Malojaroslavecas kājnieku pulkiem, artilēristi, huzāri, robežsargi ar visiem karogiem, militārajiem orķestriem un ģenerāli Smirnovu priekšgalā. “Četrstūra vidū ieņēma vietas Vidzemes gubernators un vicegubernators un dažādo citu valsts iestāžu priekšstāvji; tālāk pilsētas galva, visa pilsētas valde un pilsētas dome, kā arī dažādu avīžu priekšstāvji. Taisni pusvienos no katedrāles iznāca krusta gājiens ar Rīgas– Jelgavas bīskapu Joanu, pārējo garīdzniecību un dziedātājiem, zvaniem skanot un mūzikai spēlējot “Koļ slaven”,” par redzēto nākamajā dienā rakstīja “Dzimtenes Vēstnesis”. Bīskaps Jānis uzrunu noturēja krievu mēlē un norādīja “uz lielajiem nopelniem pie tēvijas un Eiropas atsvabināšanas no ienaidnieka, kurus ieguvis kņazs Mihails Bagdanovičs Barklajs de Tolli, būdams padevīgs savam Caram un Krievijai”. Tagad bija kārta luterāņiem. Tie orķestra pavadībā vāciski un latviski nodziedāja “Teici to Kungu, to godības ķēniņu svētu”. Runu vācu valodā teica superintendants Gētgens. Viņš pieminēja ģenerālfeldmaršala “uzticību tēvu ticībai”, proti, luterānismam. Pēc vainagu nolikšanas viss noslēdzās ar “urrā” Kungam un Ķeizaram, Krievijas himnu “Bože, carja hraņi” (“Dievs, sargi ķeizaru”) un karavīru parādes gājienu gar pieminekli.
Izmeklētā publika devās uz goda maltīti Vērmaņa parka restorānā. Pirmo šampanieša glāzi cēla un tostu Kungam un Ķeizaram uzsauca gubernators Zvegincevs. Pēc tam visi aizkustināti trīs reizes dziedāja himnu. Rīgas galva Roberts Vilhelms fon Bulmerings pilsētas vārdā lūdza gubernatoru “nolikt pie Viņa Majestātes kājām padevības jūtas”. Atkal dziedāja himnu. Tosti un “mnogije ļeta” (“ilgu mūžu”) tika saukti pieminekli svētījušajiem mācītājiem, gubernatoram un pārējiem augstiem kungiem. Pēc plkst. 15 banketa viesi sāka izklīst.
Pieminekļa atklāšanas sakarā Vidzemes gubernators Zvegincevs nosūtīja Nikolajam II telegrammu, kurā bija arī tādi vārdi: “Šodien, kā pieminekļa atklāšanas dienā, vietējā garnizona kara spēka, muižniecības, pilsētas un guberņas iedzīvotāju klātbūtnē Jūsu Ķeizariskās Majestātes uzticīgie pavalstnieki lūgšanas vienībā ar arhibīskapu Jāni priekšgalā aizlūguši Dievu par diženo Krievijas Vadoni un Augsto Ģimeni, lūdza mani uzņemties drošību, nolikt pie Jūsu Ķeizariskās Majestātes kājām padevības un karstas mīlestības jūtas, Jums, Ķeizar, un dārgai mūsu tēvijai. Lai kņaza Barklaja de Tolli piemineklis kļūst par pamācību nākošām paaudzēm neaprobežotas uzticības izpildīšanā un karstas mīlestības pierādīšanai pret tēviju.” (teksts kā tā laika presē)
Atbilde no “Visaugstākā” skanēja: “Nododiet Rīgas pilsētas valdei un pie kņaza Barklaja de Tolli pieminekļa atklāšanas klātbijušiem Manu pateicību par Man izteiktām padevības jūtam un lūgšanām. Nikolajs.”
Nokaliet vismaz burtus!
1914. gada pavasarī ap pieminekli iecerēja pusapaļu granīta terasi un no akmens izgatavotus solus. Neviens jau nezināja, ka Pirmais pasaules karš Barklaja de Tolli figūrai kļūs liktenīgs. 1915. gada augusta evakuācijas drudzī, kad šķita, ka vācieši tūdaļ ieņems Rīgu, no pilsētas aizveda rūpnīcu iekārtas un banku vērtības. Tad kuģī iekrāva arī bronzas Barklaju vienā kompānijā ar baznīcu zvaniem, Pēteri I un Johana Gotfrīda Herdera bisti, kā arī bronzā lieto Oto fon Bismarku, kuru krievu armijnieki kara sākumā kā trofeju bija atveduši no Austrumprūsijā pilsētiņas Romintenes (Krasnoļesjes). Uzskata, ka kuģis ar Barklaju de Tolli nogrima Baltijas jūrā.
Tukšais postaments Elizabetes ielas un Brīvības bulvāra stūrī Latvijas brīvvalsts laikā pārtapa nerealizētu ideju un zobgalību objektā. Kopš 20. gadu vidus gaisā virmoja doma, ka pieminekļa laukumu varētu izmantot, lai iemūžinātu strēlnieku pulkveža Frīdriha Brieža, pirmā Latvijas armijas komandiera Oskara Kalpaka vai Ziemeļarmijas komandiera Jorģa Zemitāna piemiņu. 1927. gada maijā nezināmas personas naktī uz tukšā pjedestāla bija nolikušas tā gada martā mirušā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes krūšutēlu – tas esot “tautas dots mājiens”, lai valsts atcerētos godināt pirmā prezidenta piemiņu.
Sabiedrības attieksme pret carisma laika reliktu Rīgas centrā bija negatīva. Kāds lasītājs 1939. gada 27. jūlijā avīzē “Rīts” sūdzējās: “Tālu Vienības laukuma stūrī pie Elizabetes ielas vēl joprojām redzama Barklaja de Tolli bijušā pieminekļa pakāje. Tās sānus grezno skaitlis “1812” un krievu burti. Ja pakāji būtu grūti novākt, vai tad nevarētu no tās nokalt tos krievu burtus?” Latviešu ekskursanti 1935. gadā “Latvijas Kareivī” ar zināmu neizpratni rakstīja, ka Tartu centrā piemineklis Barklajam de Tolli slejoties joprojām.
1938. gadā ar Rīgas pilsētas valdes ziņu izraka liepu jaunaudzi, kas norobežoja tukšo pieminekļa postamentu, un saposās beidzot novākt arī pjedestālu, taču plānus atkal izjauca karš.
Gomberga darbs
Padomju gados Mihaila Barklaja de Tolli nopelnus te “aizmirsa”, te “atcerējās”. Vaina jau atkal bija Barklaja de Tolli izcelsmē. Pārvācojies skots pēc definīcijas nederēja kā “Krievijas glābējs”. Otrā pasaules kara vidū, kad Staļins patriotisma celšanas labad lika godā celt pareizticību un cara ģenerāļu piemiņu, Barklaju de Tolli sumināja kā otro izcilāko 1812. gada Tēvijas kara varoni tūliņ aiz Kutuzova. Toties 70. gados PSRS vēstures skolu grāmatās viņu atkal noliedza kā nenozīmīgu sveštautieti. Rīdzinieki tikmēr vienaldzīgi gāja garām tukšajam pjedestālam Komunāru parka (Esplanādes) malā. Par tā izcelsmi kā lielu atklājumu sāka rakstīt 80. gadu sākumā, kad atdzima interese par kultūrvēsturiskām lietām.
Pie Barklaja de Tolli “augšāmcelšanas” 2001. gadā ķērās Rīgas cara laika pieminekļu atjaunošanas entuziasts, nekustamo īpašumu uzņēmējs Jevgeņijs Gombergs. Viņš par savu naudu pasūtīja Sanktpēterburgā ģenerālfeldmaršala figūras kopiju un, par spīti latvisko partiju iebildumiem, sāka cīņu par šīs replikas uzstādīšanu uz oriģinālā postamenta. Aptaujas liecināja, ka Gomberga nodomu atbalsta galvenokārt cittautieši, savukārt latvieši pret to izturējās lielākoties noraidoši. 2002. gadā uzņēmējam izdevās Rīgas domē panākt, ka Barklaju de Tolli atļauj nolikt vietā it kā uz pagaidu periodu no 1. jūlija līdz 31. decembrim. Kā mēdz gadīties, piemineklis tur stāv vēl šobaltdien. Tagad mode uz to pieklususi, taču pirmajos gados monumentu kā savējo demonstrācijām un piketiem steidza izmantot nacionālboļševiki, krievu skolu aizstāvības “štābisti” un virkne tādu marginālu organizāciju kā “Dzimtene – krievu nacionālā savienība” vai “Baltijas kazaku pulks”. Krievu šovinistiem laikam pat prātā neienāca, cik Barklaja de Tolli personība ir nepiemērota krievu nacionālisma simbola lomai.
Krievijas armijas reorganizētājs Mihails Bagrations de Tolli piedzima 1761. gada 16. (27.) decembrī. Kā viņa dzimšanas vietu min Liellugažus pie Valkas tiklab kā Pamūšes muižu tagadējā Lietuvā. Pats Mihaels/Mihails jau karavadoņa statusā rakstīja, ka dzimis Rīgā. Rīgas birģermeistara Vilhelma Barklaja de Tolli mazdēls un cara armijas virsnieka dēls, līdzīgi daudzu vācbaltu dzimtu atvasēm, jau 15 gadu vecumā iestājās karadienestā. Viņa militārā karjera sākās 18. gadsimta beigu Krievijas karos pret turkiem, zviedriem un poļu sacelšanās apspiešanas laikā. 1805. gadā Barklajs de Tolli leģendārajā Austerlicas kaujā komandēja divīziju un izcēlās cīņās pret Napoleonu Prūsijā. Slavens ir viņa reids pāri Botnijas līča ledum uz Zviedriju 1808. – 1809. gada krievu– zviedru karā, kas noslēdzās ar Somijas iekļaušanu Krievijas impērijā. Kājnieku ģenerāli Barklaju de Tolli nozīmēja par jaunās provinces ģenerālgubernatoru, bet 1810. gadā viņu iecēla par kara lietu ministru. Nekrievu cilmes karavadoņa izvirzīšanās un viņa labās attiecības ar caru Aleksandru I “koda kaulā” daudziem “īsteni pareizticīgajiem”. Tiem raksturā nopietnais un mentalitātē atšķirīgais “vācietis” likās iznirelis, ap kuru pulcējas vēl citi “nekrievi”. Mihails Barklajs de Tolli gan esot uzticīgs caram, taču ne “tēvzemei”, ar to saprotot Krieviju. Tagad atzīst, ka luterticīgais livonietis tomēr bijis izcils karavadonis un stratēģis. Barklajs de Tolli reorganizēja un sakārtoja armiju, radīja Krievijas militāro izlūkdienestu –”Slepeno lietu ekspedīciju”, vēlāko “Sevišķo kanceleju”. Arī Daugavpils cietokšņa būve ir Barklaja de Tolli nopelns. Apdomīgs pēc dabas, viņš jau iepriekš izplānoja rīcību Napoleona iebrukuma gadījumam. Krievijas armija nebija tik spēcīga, lai uzreiz atklātā kaujā mērotos spēkiem ar vareno pretinieku, tāpēc Barklajs de Tolli paredzēja atkāpšanos līdz Volgai, lai iebrucējus ievilinātu un novājinātu. Kad 1812. gadā Napoleons iesoļoja Krievijā, krievu armija turējās pie plānveidīgas atkāpšanās taktikas. Virspavēlnieka ieskatā, no militārā viedokļa nebija prātīgi stāties pretim frančiem pirms sala iestāšanās. Vēsture pat vairākkārt pierādījusi tāda domu gājiena pareizību, tomēr toreiz “krievu partija” štābā un caram tuvajās aprindās runāja par Barklaja de Tolli nodevību. Pat Aleksandrs I bija spiests pakļauties spiedienam un nodot karaspēka virsvadību kņazam Kutuzovam – pavisam cita rakstura un uzskatu cilvēkam. Kutuzovs gan neatrada neko labāku kā turpināt priekšgājēja taktiku. Arī Barklajs de Tolli turpināja spēlēt svarīgu lomu karā un, iespējams, Borodinas kauja nebeidzās ar Krievijas armijas sagrāvi, tikai pateicoties viņa komandēto vienību manevriem tajā. 1813. gadā Barklaju de Tolli atjaunoja virspavēlnieka amatā. Viņš vēl piedzīvoja ne vienu vien slavas mirkli, saņēma ģenerālfeldmaršala un kņaza titulu. Karavadonis nomira 1818. gada 14. (26.) maijā Austrumprūsijā ceļā uz kādu minerālūdens dziedniecības kūrortu Vācijā. Mihaila Barklaja de Tolli ķermeni nogādāja Rīgā. Dievkalpojums un atvadīšanās notika Sv. Jēkaba baznīcā. Nelaiķi balzamēja un pēc tam apbedīja dzimtas īpašuma kapenēs Jegevestes muižā netālu no Valkas.
