“Kur ir sabiedrības spiediens, lai valdībai prasītu – beidziet muļļāties!” Saruna ar A. Štokenbergu 29
“Latvijas Avīzē” viesojās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvis Dubaijā AIGARS ŠTOKENBERGS. Iepriekšējā intervijā viņš pastāstīja par mūsu uzņēmēju iespējām Apvienotajos Arābu Emirātos, šoreiz agrāk ietekmīgais politiķis dalās domās par globāliem un vietējiem notikumiem, kādus piedzīvojām 2016. gadā, izsaka vērtējumus un nākotnes prognozes.
Jūs sekojat notiekošajam līdzi no arābu pasaules. Pagājušais gads daudziem šķitis trauksmains, kas nevairoja drošības sajūtu. Tas gandrīz vienīgi pozitīvais, ka nepiepildījās melnākie scenāriji. Tomēr karošanas un terorisma dēļ cilvēki gāja bojā. Vai ir priekšnoteikumi, ka dzīve kļūs mierīgāka?
A. Štokenbergs: Drošības sajūta lielā mērā atkarīga no ekonomiskā stāvokļa, nodarbinātības, īpaši jauniešu vidū. To redzu arī Tuvo Austrumu reģionā, jo – kā sākās “arābu pavasari”? Ēģiptē pāri par 50% jaunatnes bija bezdarbnieki, citur statistika nav labāka. Zīmēsim paralēles ar Franciju, kur Parīzes priekšpilsētās jaunatne dedzina automašīnas, izverd nekārtības. Cilvēki neredz savu nākotni. Visā pasaulē galvenais ir – spēt atrisināt ekonomiskās problēmas, un tad drošība nāk līdzi.
Musulmaņu zemēs demogrāfiskā situācija ved pie pārapdzīvotības, valstis vienkārši nespēj pabarot tik daudz iedzīvotāju. Nešķiet, ka tam ir ātrs risinājums. Turklāt zemes ir izpostītas karos, nemieros, cilvēki atrod risinājumu, pārceļoties uz Eiropu.
Nav taisnība izplatītajam uzskatam, ka bagātākās arābu valstis nesniedz palīdzību bēgļiem, tostarp no Sīrijas. Daudzi negrib braukt prom no reģiona. Vairāk nekā miljons apmetušies Jordānijā, kurus uztur par Saūda Arābijas naudu. Mazajā Libānā katrs ceturtais iedzīvotājs ir bēglis, AAE ir apmēram 600 000 patvērušos. Bet, protams, ir desmitiem tūkstošu ģimeņu, kas jau vairākus gadus dzīvo Eiropā, īpaši Vācijā, un palikušie uzzina, ka tur ir labāki sociālie vai darba apstākļi, tāpēc straume plūst. Neslēpsim, ka arī latvieši meklē, kur labāk. Starptautiskajai sabiedrībai ir uzdevums nodrošināt elementārus drošus apstākļus tuvu bēgļu dzimtenei – palīdzēt.
Tas, ka bēgļi ir ar mieru maksāt lielu naudu kontrabandistiem, ka brauc no reģioniem, kur karadarbība nenotiek, neliecina, ka viņi spiesti un pret savu gribu dodas uz Eiropu.
Ja esi vienīgais pelnītājs lielā ģimenē, ja nav darba, jāatrod risinājums, kā pabarot visas mutes. Tā ir eiropiešu izšķiršanās, vai esi gatavs ieguldīt naudu, radīt darbavietas, infrastruktūru Ziemeļāfrikā, un tad netraucētāk, komfortablāk justies Eiropā. Tas pats attiecas uz valstu spēju vienoties, novērst, vismaz iegrožot konfliktus.
