Anda Līce: Izveidojies jauns antropoloģiskais mutants – “Putina cilvēks” 46
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šo jautājumu kara sākumā paši krievi sev vēl neuzdeva, jo Krievijā karš ir aizliegtais vārds. Tagad, kad daudzi šīs valsts pilsoņi ir nonākuši aiz Krievijas robežām, tātad nosacītā drošībā, šis jautājums skan aizvien biežāk.
Žurnālists Igors Jakovenko uzskata, ka Putina valdīšanas divdesmit gados ir izveidojies jauns antropoloģiskais mutants – pret informāciju pilnīgi neuzņēmīgais “Putina cilvēks”, tālab tik daudzi ir imūni pret visām dokumentētajām Ukrainā notiekošajām zvērībām. Smadzeņu skalošana ir pārspējusi pat Hitlera un Staļina propagandu.
“Putina cilvēks”, būdams “padomju cilvēka” mantinieks, tomēr no tā būtiski atšķiras, jo priekštecis bija uzņēmīgs pret informāciju un spēja mainīties.
Par to liecina pagājušā gadsimta 90. gados sākusies atmoda Krievijā, ko Putina nākšana pie varas pārtrauca. Lai paskatāmies kaut vai dokumentētos milzīgos demokrātijas atbalsta mītiņus un intervijas. Tolaik Krievija tiešām modās, solidarizējoties ar Baltijas valstīm, tad skanēja lozungs: “Par mūsu un jūsu brīvību!”
Klajā ir nākuši Hristo Grozeva skrupulozi veiktā pētījuma rezultāti par dzīvojamo namu un infrastruktūras iznīcināšanu Ukrainas pilsētās. Izrādās, Krievijā ar šo akciju programmēšanu nodarbojas sava veida smadzeņu centrs – apmēram trīsdesmit cilvēku liela grupa.
Internetā ir atrodama šīs grupas dalībnieku fotogrāfija – tie ir gados jauni programmēšanas speciālisti, viņu vidū arī sievietes. Tā vietā, lai kaut ko radītu, nespēdami just empātiju, šie ļaudis bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem piedalās postīšanā. Par personības deformāciju liecina arī pārtvertās okupantu sarunas ar tuviniekiem un viņu valoda. Bet Krievijas bērnudārzos un skolās ar finiera automātiem jau maršē nākamā karotāju paaudze.
Pēc kanāla “gulagu.net” apkopotajiem datiem, no soda nometnēm karam Ukrainā nelikumīgā kārtā un ar melīgu solījumu palīdzību esot “iesaukti” apmēram 25 000 ieslodzīto. Kur vēl citur pasaulē notiek kaut kas tāds? Ieslodzītajiem īstenībā nav lielas izvēles – vai nu ciešanas un neizturami pazemojumi ieslodzījuma vietā, vai ātra nāve frontē.
Putins tādējādi atrisina divus lietas – ar ieslodzīto masu uz laiku aizkavē Ukrainas armijas virzīšanos uz priekšu un reizē no viņiem arī atbrīvojas. Tāda šobrīd ir baisā īstenība.
Dod, Dievs, ka pasaule beidzot saprastu, ar ko tai ir darīšana! Lai arī tas runā pretī veselajam saprātam, vērtējumā par Krieviju kā agresorvalsti domas daudzviet pasaulē joprojām dalās, tāpēc jautājums “Kas ar mums ir noticis?” sev jāuzdod ne tikai krieviem. Neatgriezeniskās pārmaiņas apziņā sākas ar vardarbības attaisnošanu un pieņemšanu, un to visos laikos un visur panāk ar attiecīgu propagandu.
