Olafs Zvejnieks: Kas aprij mūsu algas? 9
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā saucamās attīstītās pasaules ekonomisko vēsturi pēc Otrā pasaules kara var vienkāršoti sadalīt divos posmos.
Pirmais no tiem ir 30 gadi pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā, kuros eiropiešu, amerikāņu un kanādiešu, bet vēlāk arī japāņu labklājība auga fantastiskos, gandrīz brīnumainos tempos, pateicoties algas un dzīves standartu straujajam pieaugumam. Taču diemžēl pēdējie 40 gadi attīstīto valstu ekonomikā tiek diplomātiski dēvēti par “neslavenajiem”. Tos raksturo reālo algu stagnācija, ekonomiskās nevienlīdzības palielināšanās un populārā modeļa “mācies labā skolā un strādā cītīgi – mūža beigās būsi bagāts” arvien pieaugošā neefektivitāte.
Kā to ļoti cilvēciski man teica kāds pazīstams vidēji situēts šveicietis (vidēji pēc Šveices standartiem, protams): “Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados mans tēvs ar vienu algu spēja uzturēt visu ģimeni – sievu un trīs bērnus. Šobrīd apmēram tādu pašu dzīves standartu uzturēšanai ģimenei vairs nepietiek pat ar divām algām.” Pat ja drusku piemiedzam acis uz “tādiem pašiem dzīves standartiem”, kas neapšaubāmi pēdējo piecdesmit gadu laikā pamatīgi mainījušies, problēma un tendence tomēr acīmredzama.
Mūsu bērni tik tiešām nevar būt pārliecināti, ka spēs dzīvot labāk nekā vecāki.
Kāpēc tā ir noticis? Ekonomists Jans Ēkhauts savā grāmatā “Peļņas paradokss” šajā attīstībā vaino “dažus kapitāla īpašniekus”. Proti, viņš saka, ka tie kapitāla īpašnieki, kas atrodas tuvu uzņēmumu peļņas sadalei, paņem sev daudz vairāk, nekā tas notika pirms dažiem gadu desmitiem. Viņš apgalvo, ka 1980. gadā šie kapitāla īpašnieki ieguvuši 3% no visas uzņēmuma ražojumiem pievienotās vērtības, bet 2019. gadā tie jau ir pārvērtušies par 15% no pievienotās vērtības. Taču īstie ļaundari nav pat šie kapitāla īpašnieki, bet dažas kapitālisma superzvaigznes, kuru vārdi mums visiem labi pazīstami, kas savās rokās sagrābušas nomācošu tirgus varu.
Šo nomācošo tirgus varu izdevies sagrābt, pateicoties tehnoloģiskajām inovācijām un globālajai savienotībai. Šie divi jēdzieni pēdējos gadu desmitos pārsvarā lietoti pozitīvā nozīmē. Taču Ēkhauts saka, ka darbība globālā mērogā ir ļāvusi šiem dažiem uzņēmumiem konkurēt nevis par tirgus daļām, bet par veseliem tirgiem jeb tirgus segmentiem. Un tikko kāds no šiem tehnoloģiskajiem begemotiem ir sagrābis kādu veselu tirgu, tie sargā savu varu, liekot šķēršļus konkurentiem un pārējiem tirgus dalībniekiem.
Šie aizsardzības mehānismi ietver gan savlaicīgu konkurentu nopirkšanu, kā to “Facebook” ir izdarījis ar “WhatsApp” un “Instagram”, bet “Google” ar “YouTube”, gan arī ar lobēšanas un politiķu finansēšanas mehānismu, kurus Ēkhauts klaji sauc par “legalizētu korupciju”. Tieši šī “ierakumu” rakšana ap iekarotajiem tirgus segmentiem arī esot mehānisms, kas neļauj pieaugt algām. Tas tiek salīdzināts ar bēgumu jūrā, kura rezultātā visas ūdenī esošās laivas nonāk seklumā. Izmantojot to pašu metaforu, miljoni darba tirgus dalībnieku, kuru zemās algas nespēj nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni, būtu salīdzināmi ar slīcējiem, kurus straume parauj zem ūdens.
Izlasot to visu, loģiski, secinājums būtu – nu tad iedarbināsim antimonopolu likumdošanu un tiksim galā ar šo problēmu, vai nu sadalot tos dažus tehnoloģiju milžus, vai arī dodot citiem tirgus dalībniekiem tādas pašas iespējas informācijas meklēšanā un interneta reklāmā kā “Google” vai arī tādu pašu pieeju tiešsaistes tirdzniecībai kā “Amazon”.
Šis jautājums kā karsts kartupelis ir ticis viļāts pa muti jau gadus desmit un pagaidām nekur tālāk par atziņu, ka tas ir ļoti, ļoti sarežģīti, tālāk nav tikts. Situāciju sarežģī arī tas, ka kā milzīgi cunami viļņi ceļas jauni izaicinājumi, kas šos monopolus var noslaucīt vai padarīt par nesvarīgiem. Šos paisuma viļņus sauc – robotizācija un mašīnmācīšanās.
Tās draud iznīcināt lielākās daļas cilvēces nodarbinātību kā tādu, rezultātā izraisot sociālos nemierus, varmācīgus protestus un pat revolūcijas. Cilvēces vēsturē līdzīgi notikumi jau ir bijuši, ja atceramies ludītu kustību, kas industriālās revolūcijas rītausmā grāva pirmās tvaika mašīnas. Nav tikai skaidrs, ko šoreiz varētu sagraut, jo monopoli pastāv virtuālajā vidē.
