Zaudējusi atmiņu, Ļubova no Kazaņas “iestrēgst” Rīgas ārstniecības iestādē. Kā tikt mājās? 0
Ļubova, kura dzīvojusi Beļarskas ciemā netālu no Kazaņas, vairāk nekā gadu atrodas Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā (RPNC). (Slimnīcas vadībai viņas uzvārds ir zināms, bet, ņemot vērā fizisko personu datu aizsardzības likumu, pacientu dati nav izpaužami.) Viņas māsa 1995. gadā Pirmā Baltijas kanāla raidījuma “Žģi meņa!” (“Gaidi mani!” no krievu val.) interneta saitē, kur tiek meklēti pazudušie cilvēki, ievietoja lūgumu palīdzēt atrast Ļubovu, kura aizbraukusi pie draudzenes uz Rīgu un pazaudējusi atmiņu.
Sievietes pēdu sadzīšanā lielu darbu ieguldījusi gan slimnīcas vadība, gan Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes kriminālpolicijas pārvaldes inspektore Liene Mierture, kā arī pieminētā raidījuma volontieris Mārtiņš Ziebergs. Taču nelaime tā, ka Krievijas iedzīvotājai ir pazudusi pase, un, kamēr Krievijas puse nav noskaidrojusi, vai Ļubova ir Krievijas Federācijas pilsone un kur ir reģistrēta viņas dzīvesvieta, dzimtene viņu neņem atpakaļ. Savukārt tuvinieki, kuri Ļubovu ļoti gaida mājās, nav tik bagāti, lai atbrauktu pakaļ savai radiniecei. Krievu sievietes pārvietošanas jautājums ir apstājies pie Krievijas vēstniecības durvīm Latvijā, jo viņa varēs šķērsot robežu tikai tad, ja vēstniecība izsniegs vienreizējo iebraukšanas atļauju un palīdzēs finansiāli.
Tikmēr Ļubovas uzturēšanās slimnīcā Latvijas valstij jau ir izmaksājusi turpat 20 tūkstošus eiro. Nacionālajā veselības dienestā, kas apsaimnieko veselības aprūpes budžetu, noskaidroju, ka valstī nav izstrādāta kārtība, kā šādā gadījumā piedzīt šos tūkstošus no Krievijas.
Lai Putins palīdz!
Kā Ļubova nokļuva šajā ārstniecības iestādē un vai viņai ir cerība atgriezties dzimtenē? Sievietei uzrodas apgaismības mirkļi, tad atkal atmiņa pazūd, un viņa to apzinās, sakot: “Izviņi, ja sovsem poķerjala pamjaķ” (“Atvaino, esmu pavisam zaudējusi atmiņu” – no krievu val.). Vienu brīdi viņa atceras fragmentus no savas dzīves, tad atkal iegrimst savā fantasmagorijā, pēc brīža atgriežas reālajā dzīvē un atceras, kā viņu sauc, kur viņa dzīvo un kā nokļuvusi Latvijā. Atbraukusi pie draudzenes paciemoties un palikusi. Ļubovai šovasar jubileja – 70 gadu.
“Viņu atveda no Pārdaugavas, Kristapa ielas, kur atrodas sociālie dzīvokļi. Kad tur ieradās policija, lai noskaidrotu, pie kā Ļubova mitinās, iemītnieki stāstījuši, ka viņu nepazīst, ka neesot tādu personu redzējuši. Kādas personas droši vien viņu tur pieturēja. Kas, to mēs nekad neuzzināsim. Domāju, ka tur ir tikai viens iemesls – ņemot vērā, ka viņa ir lētticīga un naiva, sieviete ir izmantota kā nelegālais darbaspēks, pat gluži kā vergs. Ļubova stāstīja, ka nodarbināta Centrāltirgū, reizēm viņai iedoti divi eiro. Viņa zinājusi, ar kādu transportlīdzekli var atbraukt no savas apmešanās vietas līdz tirgum. Palīdzējusi kādu kastīti pārcelt, viņai iedota kāda bulciņa, kāds lakatiņš… Līdz brīdim, kad palika slikti un tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, kas viņu atveda uz šejieni,” stāsta RPNC vecākā juriste Indira Ozola un piebilst, ka tā slimnīcas gulta ir vajadzīga Latvijas pacientu aprūpei un ka Krievijas puses vienaldzība pret savu cilvēku mudinājusi viņu uzrakstīt vēstuli Vladimiram Putinam, kurš bieži savās publiskajās runās uzsver, ka ļoti rūpējoties par saviem tautiešiem ārvalstīs un pat visu pasauli. Lai palīdz Ļubovai nokļūt mājās!
Psihiatriskās palīdzības dienesta vadītāja Iveta Ķiece skaidro, ka paciente ir bezpalīdzīgā stāvoklī, ka nespēj pati par sevi parūpēties. “Mēs nevaram izrakstīt šo cilvēku no slimnīcas, sak, ej pa Tvaika ielu vienalga kur!” saka daktere.
Tā kā pacientei nav nekādu personas apliecinošu dokumentu, nav iespējams arī kārtot ievietošanu sociālās aprūpes iestādē. Ļubova paliek tur, kur ir.
Vēstniecība nedod iebraukšanas atļauju
Ļubovas mājās nokļūšanas lietā daudz palīdzējusi Valsts policijas inspektore Liene Mierture, kura vērsās Krievijas vēstniecības konsulārajā nodaļā ar iesniegumu par nezināmu sievieti, kura, visticamāk, ir Krievijas pilsone, kas pazaudējusi pasi un kurai jāpalīdz nokļūt pie radiniekiem. Konsulārā nodaļa iesniegumu izskatījusi un pēc trim mēnešiem atbildējusi, ka tai neesot informācijas par šo personu.
“Krievijā no 1992. līdz 1995. gadam bijusi tautas skaitīšana, un tieši šajā laikā sieviete atstājusi valsti, bet viņas dati atrodoties kaut kur dziļi arhīvos. Viņas reģistrēto dzīvesvietu nevarot atrast, un ar to arī beidzās konsulārās nodaļas ieinteresētība,” skaidro inspektore.
Valsts policija ir izbeigusi Ļubovas lietu, jo inspektore Mierture ar volontiera Mārtiņa Zieberga atbalstu identificēja pazudušās sievietes personību, sameklēja viņas radiniekus, un ar to arī izsmelta viņas kompetence.
Arī slimnīcas juriste bijusi vizītē Krievijas vēstniecībā. “Tur man izstāstīja visu to pašu, ko man jau bija stāstījusi policijas inspektore. Vēstniecība bija labi informēta par šo sievieti, uzsvēra, ka visus pieprasījumus no arhīviem esot atmaksājuši par savu naudu. Es neprasīju, cik tas izmaksājis, bet pateicu, ka paciente no Krievijas Latvijas valstij jau izmaksājusi ap 20 tūkstošiem eiro,” saka I. Ozola.
Arī “Latvijas Avīze” interesējās vēstniecībā, kāpēc tā tik vienaldzīgi izturas pret savu pilsoni, un no preses sekretāres Jekaterinas Visockas saņēmu atbildi, ka esot pārāk maz informācijas, lai šo sievieti identificētu. Atbilde bija tāda, it kā vēstniecība par Ļubovu dzirdētu pirmo reizi.
