Uldis Šmits: Naida lozungu parādīšanās sociālā protesta iekšienē ir bīstama parādība 0
Pērn Francijā rasistisku aktu daudzums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu kopumā ir samazinājies, bet tajā pašā laikā antisemītiska rakstura nodarījumi pieauguši par 74 procentiem.
Tas ir apsvērumu cienīgs fakts, īpaši ņemot pēdējās nedēļās Francijā vērojamo, kas liek domāt, ka šī oficiālajā statistikā fiksētā tendence varētu saglabāties.
Lai gan valdība, gandrīz visas politiskās partijas un dažādas organizācijas ceļ trauksmi un nesen daudzās pilsētās noritēja antisemītismu nosodošas un mobilizēties aicinošas demonstrācijas.
Minētais rādītājs – 74 procentu kāpums – liekas pārsteidzošs, jo agrākajos gados reģistrēto antisemītisma aktu līkne neuzrādīja krasas pārmaiņas, un tie pārsvarā bija saistīti ar radikālo islāmistu izdarībām vai pastrādātajiem noziegumiem.
Tagad naids pret ebrejiem nereti izskan “dzelteno vestu” rīkotajos pasākumos, kuros galvenokārt pulcējas, ja drīkst tā sacīt, īstenie franči (kuri reizēm dēvējas par galliem – les Gaulois).
Būtu aplami piedēvēt sociālas prasības izvirzījušajai kustībai, kaut arī galēji labējo un kreiso bieži vien savtīgi izmantotai un ārējām manipulācijām pakļautai, rasu naida kurināšanu.
Tomēr aculiecinieki apgalvo, ka “dzelteno vestu” protesta pasākumos attiecīga satura lozungu un saukļu netrūkst, turklāt pasākumu dalībnieku lādzīgais vairākums pret tiem pārāk neiebilst.
Necenšas atvēsināt pārkarsušos prātus, kuri, piemēram, nesen verbāli uzklupa pazīstamajam filozofam akadēmiķim Alēnam Finkelkrautam, piedraudot, ka “tauta” viņu, “netīro cionistu” “sodīs”.
Neviens, protams, nepūlējās paskaidrot, kāds sods un kāpēc pienākas Finkelkrautam, kurš vienmēr aizstāv Francijas republikāniskās vērtības, kristīgās saknes un kultūru. (Viņš ir arī viens no Eiropas intelektuāļiem, kas, līdzīgi Bernāram Anrī Levī un nelaiķim Andrē Gliksmanam, allaž atbalstījis Baltijas valstis un Ukrainas suverēnās tiesības.)
Vieglāk ir saprast nepatiku pret Emanuelu Makronu, bet nepatika nav attaisnojums, lai viņu dēvētu par “ebreju padauzu”, kā to darīja Parīzē pa Senžermēna bulvāri defilējušās “dzeltenās vestes”.
Varbūt tāpēc, ka Makrons kādreiz strādājis Rotšilda bankā. Daži redzami kustības pārstāvji, kaut grūti pateikt, ko īsti un cik lielā mērā viņi pārstāv, tamlīdzīgus izlēcienus kritizē un norobežojas no tiem, taču parasti ar atpakaļejošu datumu.
Naida lozungu parādīšanās sociālā protesta iekšienē, kā māca vēsture, no kuras neviens nemācās, ir bīstama parādība.
Sevišķi laikā, kad sabiedrības labumu sadales netaisnību un nedrošības nomāktais vidusslānis pat Eiropas labklājības valstīs sāk uzdot mums pēcpadomju telpā tik pazīstamo jautājumu, kur nauda un kas vainīgs.
“Brisele” ir pārāk abstrakta, lai to nepārtraukti vainotu. Savukārt “elites” ir pārāk vispārējs jēdziens, un tas var ietvert, teiksim, šovbiznesa vai futbola miljardierus, kuri “tautai” gluži labi patīk, ja arī izvairās maksāt nodokļus.
Atliek pēc etniskās izcelsmes vairāk vai mazāk viegli sazīmējama ļaužu kategorija, kurai gadsimtu gaitā jau tikuši piedēvēti dažādi mistiski nodomi un spējas un kura varētu būt savās interesēs iekustinājusi arī šo globalizāciju, robotizāciju un ekonomikas pakļaušanu finanšu kapitāla un multinacionālo kompāniju jūgam.
Aizspriedumi ir dzīvi, un tiem tiek dota brīva vaļa tīmeklī. Tur, tiesa, nevar atrast ticamu skaidrojumu, kādā veidā planētu Zeme pārvalda četrpadsmit ar pusi miljonu cilvēku nācija.
Bet labi zināms, ka aptuveni 85% visu ebreju mūsdienās dzīvo divās valstīs jeb Izraēlā un ASV, tāpēc attiecīgo teoriju sludinātāji ir gatavi jums gari un plaši izstāstīt, ka abas šīs valstis sēj visas pasaules likstas.
Jā gan, aizspriedumi ir dzīvi, respektīvi, mūžīgi pārvarami.
