Karu saprast nevar. Anda Buševica recenzē izrādi „Post Scriptum” Jaunajā Rīgas teātrī 0
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Alvja Hermaņa un Čulpanas Hamatovas izrāde “Post Scriptum” Jaunajā Rīgas teātrī tomēr ir teātris. Vajadzētu būt.
Jaunā Rīgas teātra izrāde “Post Scriptum” sākas jau pirms izrādes – ar teātra programmiņu, tajā pēc ziņu aģentūru materiāliem sagatavota vairāku epizožu liecība par Mariupoles teātra bombardēšanu. Tas ir medijos neskaitāmas reizes pavairots, ar vizuālām liecībām apaudzis notikums, kas atmiņā iespiedies ar teātra priekšā uz asfalta zīmēto uzrakstu “DETI” – “bērni”, šo zīmi kā lakonisku apsūdzību necilvēcībā šopavasar instalācijā pie Nacionālās operas atveidoja arī mākslinieki Krista un Reinis Dzudzillo. Mariupoles teātrī paslēpušies Ukrainas civiliedzīvotāji ticēja, ka brīdinājums par bērnu klātbūtni ēkā viņus pasargās no bombardēšanas, taču Krievijas puses militāristiem tas drīzāk nostrādāja kā pamudinājums pārvērst Mariupoles teātri masu kapā.
Sekojošo izrādi skatos jau Ukrainas notikumu kontekstā, lai arī no skatuves skan pavisam citā gadsimtā, citā kontekstā radīts teksts. Tā ir nodaļa no Fjodora Dostojevska romāna “Velni”, kas gan ne romāna pirmpublicējumā žurnālā “Krievijas vēstnesis”, ne 1873. gadā iznākušajā grāmatā netika iekļauta. Izrādes “Post Scriptum” veidotāji – monoizrādes aktrise Čulpana Hamatova un režisors Alvis Hermanis – ir arī dramatizējuma autori, vēl programmiņā tiek izteikta pateicība vairākiem atpazīstamiem krievu žurnālistiem. Tiem, kas izrādi nav sākuši ar programmiņas izlasīšanu, izrādes dramaturģijā sagatavota līdzvērtīga Dostojevska teksta sasaiste ar Krievijas – Ukrainas karu: tā ir krievu valodas un literatūras skolotāja, kas sava skolnieka sacerējumā tagad uzdūrusies Krievijā mazāk zināmajai “Velnu” nodaļai. Izrādes sākumā uz Kristīnes Jurjānes iekārtotās skatuves iepazīstam skolotājas dzīvokli Piemaskavā: izvelkams dīvāns, pie sienas tepiķis un televizors, kas netiek izslēgts ne dienu, ne nakti. Skolotāja, kas līdz šim dzīvojusi kopā ar televizoru, tagad sev atklāj šo Dostojevska darbu.
Latviski lasošajiem ir iespēja iepazīt šo darbu arī ārpus izrādes “Post Scriptum”, gada sākumā tas tika publicēts interneta žurnāla “Telos” vietnē. Par spīti izrādē izskanējušajam apgalvojumam, ka šo nodaļu Dostojevskim no romāna svītrot likusi cenzūra un tas aizliegts bijis arī padomjlaikā, “Telos” darba ievadā apraksta atšķirīgu versiju – to no romāna izņemt aicinājis žurnāla “Krievijas vēstnesis” izdevējs Mihails Katkovs, un, tā kā tās nav bijis ne pirmpublicējumā, ne grāmatā, secīgi arī 1977. gadā veiktajā “Velnu” latviskojumā tās nevarēja būt.
Darbs, kas nav krievu izdevumā, bet kas, pēc Virdžīnijas Vulfas ierosmes, 1922. gadā tika iztulkots angliski ar nosaukumu “Stavrogina atzīšanās”, ir patiešām spēcīgs teksts, ko uz skatuves paspilgtina Čulpanas Hamatovas izcilā aktierspēle. Atgādināšu, ka “Post Scriptum” ir monoizrāde, aktrisei nākas vienlaikus iemiesot gan varmāku, gan upuri: viņas spēles partneri ir televizors, kura vienaldzīgo murdoņu aktrise ievirza savā stāstā, spilvens, no kura sniegbaltā pārvalka izkūņojas rozīga, miesai līdzīga matērija vardarbības ainā. Izrādē kā nodaļas “Stavrogina atzīšanās” aizlieguma iemesls tiek minēts tās pornogrāfiskais saturs, “Velnu” Stavroginam erotisku uzbudinājumu sniedz galēja netaisnība, vājākā pazemošana līdz iznīcībai. Taču man “Stavrogina atzīšanos” drīzāk gribētos salīdzināt ar marķīza de Sada darbiem, kurš galēji kāpinātu netikumu pielīdzināja sakrālam aktam – tikumam. Arī Stavroginu vada vēlme izjust jūtas pārākajā pakāpē, veikt darbību, kas savā ļaunumā sasniedz ģēniju. Taču, ja Sads savu sacerējumu “Žistīne jeb tikuma nelaime” – kā likt lietā savu baudkāri – bija iecerējis kā pamācošu romānu labdzimušām jaunavām, tad Krievijas īpatnība ir svaru otrā kausā galējam ļaunumam likt galēju dievbijību – astoņstundu lūgšanu pareizticīgo klosterī Atosa kalnā, pašiznīcinošu grēknožēlu. Stavrogina un mūka Tihona saruna Dostojevska darbā baudkāri paceļ teoloģijas augstumos, taču atbilde vai secinājums neseko. Tāpat kā romāns “Velni” kopumā, arī “Stavrogina atzīšanās” atstāj sajauktas jūtas, nojausmu par lielāku spēku klātbūtni šai pasaulē, un arī par ļaunuma realitāti.
Šādi skatītājam sagatavotā augsnē iekrīt videofragments no intervijas ar Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieku Oleksiju Arestoviču, kurā viņš stāsta, kā ārstējis sātana apsēstu bērnu un sakās tagad nelabo atpazīstam. Arestoviča jūtūbes kanāla ikvakara sarunu tēma ir Ukrainas – Krievijas karš, tāpēc paredzami seko jautājums par Putina un Krievijas rīcību kā sātanisma kultu, uz ko Arestovičs sarunbiedram atbild apstiprinoši. Režisors Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī ir iedibinājis veselu izrāžu sēriju, kurās modelējis Eiropas nākotni, meklējis kādu slēpto pasaules plānu: izrādē “Pakļaušanās” brīdinot no islāma dominantes, “Baltajā helikopterā” slavējot atgriešanos pie kristietības sākuma kā klostera brālības, nesenākajā izrādē “Viss zem debesīm” runājot par atšķirīgo Austrumu kultūru. Man šķiet, skatītājs šādās reizēs būtu jābrīdina, līdzīgi kā uz afišas tiek drukāti brīdinājumi, ka izrādē smēķēs vai lietos strobaskopu. Jābrīdina, ka ar jums emocionāli manipulēs, sajaucot jūsu pieredzes faktus, ziņu aģentūru sniegto ziņu drošticamību ar literāriem tēliem un interneta influenceru teikto. Pašpārliecinātam prātam tas ir rosinoši, bet apjukušam var uz brīdi likties kā patiesības atklāsme.
Kara laikā no teātra skatuves vēstīt, ka Krievijā iemiesojies sātans, man šķiet ugunsnedroši. Jo līdzīgā veidā rīkojas Krievija, apgalvojot, ka Ukrainā ir fašisms, kas Otrā pasaules kara uzvarētāju valstī ir tas pats ekvivalents sātanismam, savukārt eksorcisms attaisno jebkuru galēju pāridarījumu pretiniekam. Savukārt Arestovičs apsūdz Putinu sātanismā, ko sakās, atsaucoties uz savām teoloģijas studijām un praktizējoša psihologa pieredzi, atpazīstam. Lai kā gribētos nostāties pareizajā pusē, tās nav tās Rietumu vērtības, kuras mēs vēlamies piedēvēt Ukrainai. Tas ir strupceļš vai arī tāds sarunas līmenis, kurā man vairs nepietiek argumentu.
Man jāatzīst, ka man nepietiek informācijas arī, lai spriestu, vai 2002. gada ķīlnieku krīzi, kurā čečenu kaujinieki iebruka Maskavas teātrī izrādes “Nord Ost” laikā, bija iespējams atrisināt citādi kā ieplūdinot telpās gāzi, no kuras cieta ne tikai teroristi, bet gāja bojā arī sagūstītie. Izrādes nākamajā ainā izmantots žurnālistes Annas Poļitkovskas raksts, kurā viena no ķīlniecēm liecina, ka neizjūt naidu pret čečenu kaujiniekiem, bet gan runā par savu bezpalīdzību, apzinoties, ka viņas valstī cilvēka dzīvība nav vērtība, vismaz ne tad, ja otrā svaru kausā ir Krievijas kārtējā specoperācija kaimiņvalstīs – čečenu teroristu prasība bija izvest Krievijas karaspēku no viņu zemes. Šī liecība gadu desmitus gulējusi, putekļiem klāta, šķiet, aktuālais šai stāstā ir tikai secinājums – Putins vainīgs.
Izrāde beidzas savādi – ar aicinājumu neaplaudēt, priekškars tā arī neatveras, laužot teātra tradīciju, kad visi izrādē nošautie un noslepkavotie ceļas atkal augšā un nāk paklanīties. Izrāde, kas neizlādējas aplausos, ko Čulpanas Hamatovas aktiermeistarība noteikti būtu pelnījusi, atstāj kaklā iestrēgušu emociju pēcgaršu. Un tomēr man gribas strīdēties pretim izrādes veidotājiem: “Post Scriptum” tomēr ir teātris. Vajadzētu būt.
UZZIŅA
“Post Scriptum”, izrāde Jaunajā Rīgas teātrī
Režisors: Alvis Hermanis, māksliniece Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks Lauris Johansons, mūzika: Arvo Perts.
Vienīgajā lomā: Čulpana Hamatova.
Nākamās izrādes: 16., 17., 18., 19. augustā.
