“Karu rada saindēti prāti!” Saruna ar režisoru Dāvi Sīmani 0
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Pelnu sanatorija”, “Tēvs Nakts” un “Gads pirms kara” – Dāvja Sīmaņa trešā, jaunākā spēlfilma – kaut atšķirīgā kino valodā veidotas, ir vēsturē balstīti stāsti. Ja režisoram vaicātu, kāpēc viņš uzņem filmas par vēsturi, atbilde, visticamāk, skanētu – lai caur pagātni saprastu tagadni. Karš Ukrainā tam piešķir vēl papildu skaudru aktualitāti.
Kopš 13. aprīļa vēsturiskais trilleris “Gads pirms kara” ir uz kinoekrāniem Latvijā. Nacionālajā kinofestivālā “Lielais Kristaps” to atzina par labāko spēlfilmu. Un tai tika visvairāk balvu – vēl septiņas dažādās kategorijās. Bet režisors Dāvis Sīmanis nupat iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri, un augsto apbalvojumu viņš saņems uz valsts svētkiem 4. maijā.
Filmas centrā ir jauns cilvēks, Rīgas šveicars Pēteris Mālderis un viņa skaistais, taču traģikomiskais un sirreālais ceļojums pa Eiropu 1913. gadā, brīdi pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Tas ir laiks, kas pārvērta pasauli. Filmā dzirdams laikmetam atbilstošs valodu mikslis – latviešu, vācu, krievu, franču, angļu… – kā sekojot iezīmētajai norišu ģeogrāfijai – Rīga, Prāga, Vīne, Parīze, Šveices kalnu sanatorija, kur Pēteris nonāk, cenšoties atrisināt kādu sazvērestības intrigu un iekļaujoties starp komunistiem, anarhistiem un profašistiem.
Rietumu civilizācijas virsotnē mutuļo visdažādākie strāvojumi – dadaisms, psihoanalīze, anarhisms… Skatoties filmu, pārņem sirreāli pārlaicīga sajūta. Dāvja Sīmaņa veidotā destrukcijas un neprāta stilizācija nu pēkšņi ieguvusi dziļāku, pat pravietisku jēgu kā vēstījums par neiznīdējamās komunistiskās ideoloģijas un pasaules pārmalšanas apsēstību. “Man vienmēr licies, ka lielie stāsti paslēpti vēsturē un tieši tie vislabāk atbilst kino formātam,” saka Dāvis Sīmanis.
Dāvi, tā laikam ir ļoti laba sajūta, ka jau desmit starptautiskos kinofestivālus pieredzējusī filma beidzot ir uz ekrāniem Latvijā?
Sajūta, protams, līdz šim bija paradoksāla. Pilnīgi piekrītu tiem, kuri jutās aizvainoti, ka filma, pa pasauli izceļojusies, “Lielajā Kristapā” visvairāk balvu saņēmusi, joprojām nebija skatāma Latvijā. Pirmizrādi mājās vienā straumēšanas seansā filma piedzīvoja Rīgas Starptautiskā kinofestivāla laikā, bet pēc tam no jauna sākās ierobežojumi kārtējā kovida viļņa dēļ. Taču būsim atklāti, pie tā, ka kovida krīze izvērtās tik gara un joprojām turpinās, sava atbildības daļa jāuzņemas tiem sabiedrības locekļiem, kuri iebilda ierobežojumiem, vakcinācijai. Daži no tiem, kuri pretojās kovida izraisītiem ierobežojumiem, šobrīd pat atļaujas izteikt šaubas, vai Krievijas uzbrukums Ukrainai ir neizprovocēts karš.
Protams, nevar likt vienlīdzības zīmi starp antivakseriem un Krievijas imperiālistiskā neprāta aizstāvjiem, bet šīs auditorijas mēdz pārklāties. Turklāt šķelšanās Latvijas sabiedrībā joprojām pastāv arī citā kontekstā, jo kara sakarā nacionālais faktors jau spēlē un, esmu pārliecināts, turpinās spēlēt lielu lomu. Vēl nesen socioloģiskās aptaujas ļoti uzskatāmi atklāja krievu attieksmi pret karu Ukrainā.
Krievijas bezprecedenta agresiju kaimiņvalstī atbalstīja 21% Latvijas krievu*. Turklāt vēl lielāks bija to aptaujāto procents, kuri “nevar atbildēt”. Domāju, diezgan liela daļa no tiem, kas “šaubās”, patiesībā nevēlas atbildēt, jo, visticamāk, visu laiku atradušies Krievijas mediju propagandas telpā un principā atbalsta Krievijas darbības. Taču viņi saprot, ka labā gaume ir pretrunā ar šādu attieksmi, un vienkārši klusē.
Šis mirklis ir tāds lakmusa papīriņš krievu patiesai integrācijai Latvijā un liks uzdot jautājumu – vai nav jāveic daudz tiešākas reformas? Latvijas atjaunotās neatkarības laikā jebkāda veida pārmaiņas, kas bija saistītas ar krievu integrāciju, notikušas par vēlu un ar samta cimdiem. Vienmēr tas ticis bremzēts, aizbildinoties, ka pret mums varētu tikt vērsta Krievijas agresija.
Šobrīd militāri draudi no Krievijas puses ir tēmēti pret visu pasauli, un viņiem nav vajadzīgi nekādi argumenti, lai tos attaisnotu. Šausminošie notikumi Ukrainā to tikai pierāda. Tur absurdais Krievijas režīms iebrukumam nemeklēja nekādus iemeslus, bet īstenoja varas elites vēlmi karot un atjaunot kaut kādu anahronisku, sen aizgājušu ģeopolitisko kārtību.
Filmā “Gads pirms kara” izskan frāze – “kaut visa pasaule iet bojā, ka tik mēs paliekam”. Nu tā šķiet kā precīzi izņemta no agresīvās Krievijas mutes.
Man filmas aktualitāte, ko šobrīd rada jau pats tās nosaukums, vēl ņemot vērā, ka gadu pēc filmas parādīšanās uz ekrāniem patiešām ir sācies karš, ja godīgi, liek justies diskomfortā. Man nepatīk, ka filmas, pat ja netīšām, ir kaut ko “uzminējušas” vai “paredzējušas”.
Taču vienlaikus ir skaidrs, ka filma jau sākotnēji bija iecerēta kā atgādinājums par to, cik vienkārši, dzīvojot pasaulē, kurā valda dīvaina eksaltācija un ekstrēmi noskaņojumi, var nonākt līdz iznīcinošam karam. Cik lielu lomu šādā situācijā var spēlēt dažas ar varu apsēstas neprātīgas personības. Tāpēc arī ir skumji aptvert, ka, visticamākais, mūsdienu pasaulē paralēli Putinam vēl ir daudzi citi, kuri ar savām idejām un rīcības veidu iekļaujas 20. gadsimta sākuma karu alkstošajā domāšanas rāmī. Un tas nozīmē, ka nekas gadsimta gaitā nav mainījies. Tāpēc arī filma, lai kā man to negribētos, vairs nav tikai atgādinājums, bet atsevišķos dialogu fragmentos vai pat veselās epizodēs rada sajūtu, ka ir šā brīža realitātes atspulgs.
Arī filmas varoņi nevilšus atgādina šā brīža politiskos personāžus…
Interesanti pavērot – Krievijā varas eliti pārstāv savā garā veci onkuļi, kuru fizionomijas izskatās tā, it kā tie pilnībā būtu nodzēruši pēdējās godīguma un līdzjūtības paliekas, truli padomju sistēmas relikti. Turpretī Ukrainā ne tikai valsts prezidents Zelenskis, bet arī viņam pietuvinātie cilvēki ir jauni, progresīvi, simpātiski un savaldīgi pat Ukrainai tik traģiskā brīdī, kad tiek bombardētas pilsētas un nogalināti civiliedzīvotāji. Tas kontrasts vien jau pierāda, ka Ukraina nevar zaudēt.
Ukrainas vadībā ir nākotnes cilvēki, bet Krievijas priekšgalā pagātnes veči. Tieši tādi paši, par kādiem pēc 1917. gada revolūcijas kļuva tās līderi, kuri parādās arī filmā, – Ļeņins, Trockis, Staļins… Viņu neprāts, cilvēcīgais aklums, varaskāres un militāro baudu mikslis tika pārmantots padomju paaudzēs. Un tāpēc pie varas ir šie dažāda ranga čekas virsnieki ar visām viņu necilvēcīgajām metodēm.
Filmā darbība notiek 1913. gadā. Tavs vectēvs jau varētu būt dzimis…
Jā, mans vectēvs, arī Dāvis Sīmanis, nāca pasaulē pagājušā gadsimta pašā sākumā, un gadu pirms Pirmā pasaules kara viņš jau bija pusaugu zēns. Vēlāk kā skolnieks cīnījās Latvijas atbrīvošanas kaujās un piedalījās Rīgas aizstāvēšanā pret Bermontu. Viņš nomira vēl pirms manas dzimšanas. Dāvjiem Sīmaņiem līdz šim bijis tāds liktenis. Pirms diviem gadiem pasaulē nākušajam manam dēlam Dāvim Sīmanim arī neizdevās satikt savu vectēvu, manu tēvu kinooperatoru Dāvi Sīmani. Zīmīgi, ka mūsu ģimenē pasaulē nākušo Dāvju Sīmaņu vārdus vienmēr papildinām ar latīņu cipariem, lai saprastu, kurš ir kurš. Es esmu piektais, mans tēvs bija ceturtais, un mans dēls ir Dāvis Sīmanis sestais.
Realitātē varētu būt vēl vairāk, jo, pētot savu dzimtas koku, kas sakņojas Smiltenes pusē, esam atklājuši, ka Baltaču mājās netālu no Smiltenes Dāvji, kuriem vēl nebija uzvārds Sīmanis, dzīvojuši jau kopš 18. gadsimta beigām. 19. gadsimtā parādās uzvārds Sīmanis, tātad iespējams, ka šī Dāvju Sīmaņu tradīcija ir vēl ilgāka, nekā to ir iespējams fiksēt. Kad man bija jāizvēlas dēla vārds, es šaubījos, vai vajag likt Dāvi, jo šis vārds vienmēr nes līdzi arī tādu nevajadzīgu nastu. Bet mana dēla mamma teica – nē, vajag Dāvi, jo tradīcija ir sena un neesot iemesla to pārtraukt.
Kāds ir tava tēva, kinooperatora Dāvja Sīmaņa tev atstātais mantojums?
Esmu tēvam pateicīgs, ka man iznāca ar viņu kopā pastrādāt arī praktiski. Biju viņa asistents vairāku gadu garumā. No tēva esmu pārmantojis milzīgu cieņu un padziļinātu interesi par kino veidotājiem pirms manis, cieņu pret kino vēsturi. Mans tēvs bija milzīgs kinomāns, sineasts, kā teiktu franči. Jaunībā viņam bija iespēja redzēt franču kino, un viņš par kino domāja ļoti sarežģītos konceptos. Domāja par kino kā par mākslu tieši tādēļ, ka tajā ir šī iepriekšējā tradīcija. Tas kļuvis svarīgi arī man.
Kad izlēmu studēt doktorantūrā un ieguvu grādu kino teorijā, nonācu pie secinājuma, ka kino nav iespējams uzņemt, to necenšoties iepazīt no iekšienes gan kā vēsturisku, gan teorijā balstītu procesu. Tas ir tas, ko tēvs manī ielicis. Viņš nekad nedomāja par kino vienkāršoti kā par realitātes atrādīšanu skatītājam. Tāpat no tēva esmu mantojis mīlestību uz klasisko mūziku. Tēvs burtiski piespieda mūs ar māsu ļoti daudz klausīties ierakstus – tādā iknedēļas režīmā. Un šobrīd dzīvoju zināmā atkarībā no klasiskās mūzikas.
Tavā filmā vairāk par vēstījumu dominē stils. Abi ar operatoru Andreju Rudzātu esat to nodēvējuši par nekroromantismu. Kas tas īsti ir?
“Nekro” ir nāves faktors. Visas filmas, ko ar Andreju esam veidojuši, tā vai citādi saistītas ar nāves tēmu. Nāves estetizēšana vai romantizēšana un vēsturiskais laikmets, kur laiks tiek apstādināts, varbūt ir izraisījis šo mūsu stilu. Kino piedzīvojis ļoti strauju attīstību, tāpēc ir sajūta, ka no kino naratīva jeb stāsta viedokļa viss jau ir pateikts. Tad ko vēl vari atrast, kur vari būt inovatīvs? Jāteic godīgi, stils vai formālās stratēģijas meklējumi ir virziens, kurp šobrīd doties. Flobērs arī savulaik bija ieinteresēts ne jau Bovarī kundzes stāstā, bet veidā, kā tas uzrakstīts.
Arī mūsu filmā ir divas svarīgas lietas. Vispirms – kino valoda, kādā runājam. Otra lieta – bagātīga kultūras atsauču mežģīne, kurā savijas ļoti daudzi un dažādi slāņi, kas līdz ar to filmu padara uztveramu plašai sabiedrībai. Kāds pamanīs tikai vieglāk tveramo, piemēram, Ļeņina personību, bet būs cilvēki, kas, pateicoties savai interesei par pasaules literatūru, atpazīs Tomasa Manna “Burvju kalna” vai Franca Kafkas dienasgrāmatu motīvus. Ar šīm atsaucēm cenšamies atklāt laikmeta elpu. Filma ir ļoti stilizēta, tajā ir daudz pārspīlējumu, ekspresionistisku elementu, daudz komiskā, bet vienlaikus arī traģiskā. Caur šiem pārspīlējumiem skatītājs var iekļūt tā laikmeta neprātā, par kuru stāstām filmā.
Filmai ir gan krāsainā, gan melnbaltā versija.
Melnbaltā vairāk izceļ sociālpolitisko kontekstu un domāta rūdītākam skatītājam un festivāliem. Krāsainā versija, kuru tagad redzam kinoteātros, ir krāšņāka, dekoratīvāka, detaļām bagātāka un ar lielāku piedzīvojumu garu, kas izceļ arī komisko momentu. Protams, krāsainā versija ir nozīmīgāka gan filmas operatoram, gan māksliniecei. Kaut vai Zigmunda Freida kabineta rekonstrukcijas precizitāte, kas panākta, izmantojot vēsturiskās fotogrāfijas. Ar kādu kaislīgu detalizāciju Kristīne Jurjāne spēj radīt vēsturiskos interjerus!
Vēsturiskā personība Pēteris Mālderis mēdza uzdoties dažādos vārdos, taču filmas varonis allaž mulst, kad tiek nosaukts par Pēteri, un kautri bilst – es esmu Jānis… Kāpēc tev svarīga spēle ar galvenā varoņa nenoteikto identitāti?
Kā šodien manipulē ar cilvēku prātiem! Gan sociālie tīkli, gan vara ar savu mediālo propagandu un ideoloģiju ātri var likt noticēt, ka tu joprojām domā pats ar savu galvu, bet patiesībā jau sen spried pēc cita prāta. Domā, ka esi vienkāršs, bikls, paklausīgs ierindas pilsonis, bet pēkšņi izrādās, ka esi monstrs un slepkava un pat neesi pamanījis, ko ārējā pasaule ar tevi izdarījusi. Manipulācija ar prātiem ir tik vienkārša un tik ļoti attīstīta, ka jebkas var mainīt un ietekmēt mūsu viedokli.
Cik ārkārtīgi viegli pakļaujamies masu psihozei, noticam vai nu brīnumiem, vai politiskai ilūzijai. Tā ir arī ar mūsu filmas varoni. Jānis Žāklis, kurš vēlāk kļūst par Pēteri Mālderi, bija turīga zemnieka dēls no Talsu puses. Nekas neliecināja, ka viņam būtu jākļūst par anarhistu, par slepkavu, par cilvēku, kurš laupa dažādās vietās Eiropā. Bet acīmredzot bija virkne notikumu, par kuriem mēs neko daudz nezinām. Kā varam lasīt britu autora Filipa Rufa grāmatā “Par stāvu liesmu debesīs. Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve”, pēc 1905. gada Jānis Žāklis nonāca dažādās anarhistu šūniņās Londonā.
Bet nav nekas īsti zināms, kas ar viņu noticis pēc 1911. gada, tāpēc mums, filmas scenāristiem, bija brīvas rokas fantāzijai. Vēsturiskais personāžs ir ļoti aptuvens un mums vairāk kalpoja kā iedvesmas avots, lai veidotu citu, komplicētu Pētera Māldera personību, kurai ir problēmas ar savu identitāti. Kad pērn filmu izrādījām Roterdamas festivālā, kas ir tāds režisora profesijas sapņu festivāls, vienā no daudzajām ļoti pozitīvajām recenzijām kādā britu izdevumā bija formulējums: filma ir par to, kā morāli noskaņots “nekas” kļūst par amorālu “kaut ko”.
Tā ir bīstamība ikvienam no mums – cik ātri apšaubāmas idejas, svešas ietekmes, varas sajūta var mūs saindēt, lai mēs pārvērstos no tā, kas vēlamies būt savā dzīvē, par pavisam ko citu. Viltus ideju saindēti, aizraujamies ar varu, savu ietekmi, kļūstam par politiķiem, “novērtētiem cilvēkiem”, bet kaut kā pa ceļam pazūd tieksme pēc cilvēciski labā… Man nav nekādu šaubu, ka, piemēram, Krievijas mūsdienu elitē ir cilvēki, kuri neizliekas, bet patiešām ir pilnā pārliecībā, ka Krievija atbrīvo Ukrainu no nacistiem un demilitarizē to. Jo viņu prāts ar šo impērisma ideoloģiju un demagoģiju ir nozombēts.
Kas bija visgrūtākais, filmu veidojot?
Ļaut spēlēties. Piespiest sevi rotaļīgumam, saglabāt to bezrūpīgumu, kurā atļaujamies negaidīto, pārsteidzošo. Piemēram, sākumā bija doma Ļeņina tēlu veidot nopietnāku, draudīgāku, kā ļauno varoni klasiskā nozīmē, bet, ļaujoties tādai lielākai brīvībai un izstrādājot šo tēlu kopā ar Dailes teātra aktieri Lauri Dzelzīti, sapratām, ka ļaunums visvairāk parādīsies caur “mūsu” Ļeņina rotaļīgo vājprātu.
Ļeņins ar stikla aci un histērisko smiekliņu Laurim Dzelzītim ir izdevies kā kroņa numurs un, manuprāt, viens no vispār spožākajiem Ļeņina atveidojumiem kino. Bet galvenā varoņa Pētera tēlotājs Petrs Buhta latviešu skatītājiem ir absolūti jauna seja.
Filmā ir runa par nenoteiktu identitāti un cilvēka anonimitāti, tāpēc to nevarētu tik labi panākt, ja galveno lomu spēlētu Latvijā pazīstams aktieris, ar kuru skatītājam saistītos noteikts priekšstats no citām lomām. Tāpēc vēlējos, lai ir aktieris no ārpuses, kurš, nonākot šeit, būtu tāds mazliet apjucis, jo viņam taču jāspēlē šajā pasaulē apjucis cilvēks! Pirms devos uz aktieru atlasi Čehijā, man jau bija atsūtīts ļoti daudz fotoattēlu. Vienu bildi pamanīju tieši aktiera fiziskā izskata dēļ.
Tas bija Petrs Buhta. Kad viņu ieraudzīju aktieru atlasē, man uzreiz bija skaidrs – tas ir mūsu Pēteris Mālderis! Un vēl tā sakritība – filmā Pēteris, aktiera vārds – Petrs. Izvēlējāmies viņu, kaut arī čehu aktieris nerunā ne krieviski, ne latviski, ne vāciski, nevienā no tām valodām, kurā viņam filmā jārunā. Arī komunikācijā ar mums viņa angļu valodas zināšanas nemaz tik labas nebija. Un filmēšanas laukumā man reizēm bija fiziski jāparāda Petram, kur viņam jāatrodas un kā jārīkojas noteiktās epizodēs, jo tajā čehu aktieris brīžiem jutās kā “pazudis tulkojumā”. Varbūt arī tāpēc galvenā varoņa apjukums ekrānā daudzās epizodēs ir tik neviltots, jo tas ir nevis tēla, bet aktiera apjukums, kas bija īsts ieguvums Pētera Māldera tēlam.
Kinokritiķi ievērojuši, ka filmā ir pavisam cits sieviešu tēls nekā iepriekšējos Dāvja Sīmaņa darbos, kur katra savā ziņā, bet visas bija dievināmās – māksliniece Anna Ahmatova filmā “Escaping Riga”, medmāsa “Pelnu sanatorijā”, Žaņa Lipkes sieva Johanna filmā “Tēvs Nakts”. Spiedzes Matas Hari dubultniece Alma “Gadā pirms kara” drīzāk ir ļaunu nelaimi vēstoša, pat dēmoniska…
Filmas laikmets pirms Pirmā pasaules kara ir brīdis, kad sievietes daudz precīzāk un noteiktāk apzinās savas tiesības, attīstās sufražistu kustība. Starp viņām ir tādas, kuras jūt, ka var būt stiprākas par vājo vīrieti, kurš, kā mūsu filmā, apjucis klīst pa pasauli un īsti nesaprot, kas ar viņu notiek un ko no viņa citi grib. Līdz ar to Almā vienlaikus ir gan kaujinieciski anarhistiskā dimensija, gan attiecības ar Pēteri, kuras viņa ņem savās rokās.
Esmu milzīgu pateicību parādā Ingai Siliņai, kura ļāvās šīm transformācijām un kuru, manuprāt, daudzi uz ekrāna nemaz neatpazīst, tāpat kā neatpazīst Ģirta Ķestera spēlēto Zigmundu Freidu vai Laura Dzelzīša Ļeņinu. Ar kuplajiem matiem un ekrāna tuvplāna izceltajām lielajām gaiši zilajām acīm Ingas Siliņas varonē patiešām ir kaut kas liktenīgs.
Pie stiprajām sievietēm neapšaubāmi pieder arī Emīlija Benjamiņa, preses karaliene. Daudzsēriju filmā tev bija uzticēts veidot pēdējo, sesto spēlfilmas sēriju. Kā tā krita tev?
Producents Gints Grūbe ir mans tuvs draugs, ar viņu esam sadarbojušies jau ļoti sen. Sākām ar dokumentālo filmu, ko veidojām kā divi režisori. Tā bija “Pasaules skaņa” par kori “Kamēr…” un komponistiem no visas pasaules. Ar vissiltākajām atmiņām atceros, kā apmeklējām tā brīža visnozīmīgākos laikmetīgās klasiskās mūzikas komponistus dažādās pasaules malās – Aļaskā, Japānā, Gruzijā… Kopīgi veidojām filmu “Tēvs Nakts”, bet, kad sākās Emīlijas Benjamiņas kinoprojekts, Gints aicināja veidot filmas sesto sēriju, kura ataino skumjākos notikumus Emīlijas dzīvē. Pie manis viņš vērsās šādi: “Neviens jau labāk par tevi traģēdijas kino netaisa…”
Taču kopumā šī daudzsēriju filma, manuprāt, ir dzīvi apliecinoša, lai cik arī filmas beigās tiek atgādināts, kā pirmskara Latviju sagrauj divi monstrozi režīmi – nacistiskā Vācija un staļiniskā PSRS. No starpkaru laika sabiedrības kultūras elites staroja tāda apgaismība, inteliģence, spēks, vīrišķība, cerība un sapnis par savu valsti! Arī tādēļ kļūst kaut kā sāji ap dūšu dažu labu mūsdienu izpausmju dēļ. Salīdzinot ar mūsu laiku, starpkaru Latvijā dzīvoja ļoti daudz ideālistu, kurpretim šodien latviešu sabiedrība man bieži vien šķiet kā lēni vārīta varde, kas pati atrašanos tajā kūpošajā burbulī nemaz neapzinās.
Nemitīgā īdēšana, cik viss slikti, gaušanās… It kā neviens neatcerētos, ka vēl pirms trīsdesmit gadiem dzīvojām totalitārā sistēmā, kurā galīgi nebija par ko priecāties, nemaz nerunājot par lielo brīvību trūkumu, kaut vai visas sadzīviskās nejēdzības – komunālie dzīvokļi, pārtikas preču deficīts. Jā, tagad ir risināmas problēmas, ir sociālā nevienlīdzība, taču tā zūdīšanās par komforta nepietiekamību, man šķiet, brīžiem robežojas jau ar nelojalitāti pret valsti.
Jums ar operatoru Andreju Rudzātu esot padomā filma par latviešu teātra un mēmā kino aktrisi Mariju Leiko. Līdzīgi kā ar Emīliju Bejamiņu esat iecerējuši atklāt viņas dzīves pēdējos gadus.
Drīz gatavojamies sākt filmēšanu. Visticamāk, atkal mūsu nekroromantiskajā stilā. Marija Leiko bija aktrise, kura noteica pati savu likteni – gan dzīvi apliecinošos brīžos, gan traģiskajā nogalē, izvēloties palikt Maskavā vistumšākajā Staļina režīma posmā, aktīvākajos represiju gados no 1936. līdz 1938. gadam. Par spīti visam, aktrise turpināja spēlēt latviešu teātrī “Skatuve” un gāja bojā. Čeka tā dēvētajā “latviešu operācijā” Maskavā vien iznīcināja 20 000 cilvēku viņu tautības dēļ. Maskavas latvieši paši sevi uzskatīja par internacionālistiem un latvietība viņiem nebija tik svarīga, savukārt šeit, Latvijā, viņi bija tādi kā “aizmirstie latvieši”. No brīvās Latvijas viedokļa – “sarkani”, “komunisti”, par ko nav vērts aizdomāties. Bet tas, kā beidzās viņu dzīve, ir traģiska katastrofa.
Esi stāstījis par savu aizraušanos ar kalnu slēpošanu. Kuri ir tavi mīļākie kalni un kūrorti – Austrijas Alpi, Francijas “Trīs ielejas” vai varbūt Itālijas?
Jā, Itālijas Augstie Dolomīti. Pirmo reizi tur nonācu pirms divdesmit gadiem, divdesmit viena gada vecumā. Šķita liels notikums. Esmu ievērojis, ka Dolomīti, gadiem ejot, it kā maina krāsu. Vienu ziemu to smailes virs sniegiem paceļas iebrūnas, citugad saulē sārtojas pret zilajām debesīm, virsotnēm it kā veidojot mistiskus zīmējumus. Un tu domā, ko kalni mēģina tev pavēstīt.
Man ļoti tuvas ir Mālera un Bruknera simfonijas, un kalni man asociējas ar šo komponistu mūziku. Bruknera Astoto simfoniju es vispār uzskatu par savas dzīves ritma noteicēju. To klausoties, visu laiku ir sajūta, ka šī mūzika mani iedvesmo dzīvot, strādāt, radīt… Tā man vienmēr asociējusies ar pastaigu augstu kalnos. Klausoties aizveru acis, un šķiet, esmu Austrijas Alpos. Arī kalniem piemīt muzikalitāte. Bija laiks, kad slēpojot zem ķiveres mazajās austiņās man skanēja Bēthovena Septītā simfonija. Kalnos jūtos kā Palle viens pats pasaulē. Taču atšķirībā no bērnu grāmatu varoņa, kuru garlaikoja vientulība, es kalnos saprotu un izbaudu savu vienatnības esības prieku.
Vai filmas ainai, kur Pēteris Mālderis klimst pa Sibīrijas sniegiem un viņam riņķī lēkā Ļeņins, vizuālai iedvesmai esi ko smēlies no savas slēpošanas kaislības?
Kalnu ainavās tālumā šī mana aizraušanās atklājas pilnīgi noteikti.
Vizītkarte
Dāvis Sīmanis
Godalgots latviešu kinorežisors un scenārists.
Darbi atzīti lielākajos starptautiskajos filmu festivālos.
Godalgotā spēlfilma “Tēvs Nakts” piedalījusies vairāk nekā 50 festivālos visā pasaulē un bija Latvijas pieteikums ASV Kinoakadēmijas balvai kā 2019. gada labākā ārzemju filma.
“Gads pirms kara” tika izvēlēta Roterdamas starptautiskā kinofestivāla oficiālajam konkursam 2021. gadā.
Latvijā iegūta Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps” par četriem darbiem.
Studējis vēsturi un filmu teoriju, kurā iegūts doktora grāds.
Latvijas Kultūras akadēmijas profesors. Iepriekš ieņēmis profesora amatu Ālto universitātē Helsinkos.
