Uzņēmējiem jāļauj izpausties 10
Voldemārs: – “Zaļās nedēļas” gadatirgus būtība ir izēšanās. Izstādes apmeklētāji ēd, danco, dzied. Šā iemesla dēļ arī mēs piedāvājām cept vafeles, piesmaržināt halli ar vaniļas pupiņu un latviskās gardēdības smaržām. Visā hallē būtu tāds burziņš! Turpretī par izstādi atbildīgās organizācijas pārstāvji mums to kategoriski neļāva darīt. Tomēr Berlīnes izstādē, sapratuši savu kļūdu, teica: “Rīkojieties!” Diemžēl šī atļauja nāca par vēlu, jo mums jau līdzi nebija atbilstošā darba aprīkojuma, trūka arī izstādes rīkotāju saskaņojuma par elektrības jaudām un mainīt neko vairs nebija iespējams.
Dzidra: – Zinot, ka paši savu saldējumu drīkstēsim prezentēt tikai vienu dienu no desmit, izveidojām fasētu produkciju, kāda līdz šim vēl nekad nav bijusi. Liels paldies firmai “Diena pirms Jāņu nakts”, kura ļoti īsā laikā palīdzēja ar iepakojuma dizainu. Brīnījāmies par viņu jautājumu – vai mēs zinām kaut vienu veiksmes stāstu, kas radies Berlīnes “Zaļajā nedēļā”? Viņi par tādu it kā nav dzirdējuši. Nospriedām – tā nedrīkst domāt! Kā var nebūt? Patlaban es to saprotu. Ar šādu mūsu atbildīgo rīkotāju, ierēdņu attieksmi pret uzņēmējiem veiksmes stāsts nav iespējams.
Voldemārs: – Ar savu saldējumu pirmo reizi bijām Vācijas tirgū. No iepriekšējās pieredzes zinājām, ka ārzemnieku priekšstats par saldējumu atšķiras no mūsējā. Vairāk vai mazāk tas saistās ar lielveikalu piedāvājumu un itālisko “dželato”. Esam ievērojuši, ka ārzemnieki dod priekšroku tradicionāliem saldējumiem (šokolāde, vaniļa), nevis eksperimentiem un krāsainiem saldējumiem. Tāpēc ļoti svarīgs bija personisks kontakts ar pircēju un iespēja paskaidrot, kāpēc būtu jāpagaršo, piemēram, ķirbju, alus, biezpiena vai kāds cits no mūsu gatavotajiem, viņiem pilnīgi svešajiem saldējumiem.
Dzidra: – Pēc izstādes saprotu, no kurienes latviešiem ir bezjēdzīgā, bezpalīdzīgā un depresīvā sajūta. Es jūtos morāli salauzta no pašu tautiešiem.
Divus gadus esam apmeklējuši saldējuma izstādi Itālijā, no turienes atgriezāmies, uzlādēti ar iedvesmu un sapratni, ka latviskās garšas viņiem ir brīnums – jaunatklājama pasaule.
Savukārt Berlīnes izstāde bija vērtīga ar to, ka varējām aptvert visu pasauli ar tās interesantākajām lietām. Fantastiski! Vienlaikus ir nenormāla zaudējuma sajūta. Iemesls – nebija iespējams pašiem sevi parādīt visā spožumā. Latvijas ražotāju prezentēšanās izstādes paviljons – dabas ainavas gar malām, mirdzošas ozollapiņas, ļoti spilgti un raksturīgi mūsu Latvijas videi un sajūtām. Tas bija ļoti labi – novērtējums par desmitnieku!
Brīnišķīgi, ka valdība finansēja un deva iespēju tik lielam skaitam uzņēmēju parādīt savu produkciju izstādē. Ideāla ideja, kura pakārās ierēdniecības cilpā.
Gar vienu malu aptuveni 20 metru garā letē izvietota lielākā daļa no 500 produktiem, ko saražojuši 100 uzņēmumi. Darbā pieņemti pārdevēji, kuri nepārzināja visus šos produktus. Kāpēc bija jāalgo cilvēki, ja to labprātīgi, pilnīgi par velti un daudz kvalitatīvāk būtu izdarījuši ražotājfirmu pārstāvji?! Maize – desmit kukulīši, divas konfekšu paciņas, viss nelielos daudzumos. Lete, kur produkti bija nevērīgi izkārtoti kā lielveikalā. Noej kā gar skatlogu. Kad atbrauca mūsu “Vecsiljāņu” siera sējējs, uzreiz bija “burziņš”, tajā pašā vienā metrā salika rituli pie rituļa, varēja redzēt, ka ir uzņēmēja stāja. Zina par katru sieru pastāstīt, par garšas niansēm. Cilvēki staro! Tomēr viņš bija tikai vienu dienu. Pēc tam siers atkal nevērīgi nomests.
Ja mēs būtu varējuši ar savām vafeļu pannām darboties un pasniegt saldējumu sev raksturīgajā manierē…
Voldemārs: – Mums Latvijā pat ir bijis tā, ka gadatirgū vieta iedalīta blakus vistām, tomēr ar savu klātbūtni un darbošanos esam panākuši, ka cilvēki mūs atrod.
Dzidra: – Ļoti liels paldies valstij, ka deva iespēju piedalīties! Sen jau vajadzēja. Tomēr, ja dod iespēju, lai ieklausās ražotājos, ņem vērā, ļauj viņiem arī izstādi un slavu valstij iznest un noorganizēt. Nevis atdod visu noteikšanu kaut kādu nekompetentu firmiņu rokās. Neaizliedziet visu un tad ieguvēji būs visi. Mums ir ideāli uzņēmēji. Kāpēc visi uzskata, ka nezinām, ko darām?
