Iejūgties īsprozas ratos. Jūlija Dibovska vērtē Gunas Rozes stāstu krājumu “Sadursme” 0
Guna Roze, “Sadursme”. “Dienas Grāmata”. 2019.
Gunas Rozes stāstu krājuma “Sadursme” vākā (mākslinieks Jānis Esītis) ļoti vienkāršiem līdzekļiem ir panākts efekts, kuru dažreiz grūti notvert komplicēta literāra darba ilustrācijā: krāsas, virsraksta stils, pat tukšie ratiņi rāda, ka nu ir trauksme un brīdinājums. Tīri sižetiski, idejiski.
Lai gan, pag, formāli arī nedaudz – tukšie ratiņi ilgi tukši nebūs, kā saka. Un autore tos cenšas piepildīt ar visdažādākajām precēm – ne velti “prece” un “precēties” ir radniecīgi vārdi, kā lika manīt jau sociālkritiskā Garlība Merķeļa “Latviešu” tulkojums latviešu valodā.
Komplicēta stāstu varoņu saikņu sistēma, brīvie pavedieni, nedaudz konservatīvu vērtību un dažas traucējošas vietas – tādi tie latvieši laikam gan ir, īsta “Sadursme”.
Dārzeņu un augļu nodaļa
Krājuma kulminācija ir stāsts “Kartupelis”, kas pārsteidz ar savu pesimismu: materiālā un, kā vēlāk izrādās, arī attiecību krīzē nonākusi ģimene gatavojas svinēt dēlēna dzimšanas dienu. Liek atcerēties gan Andreja Upīša “Jaunus avotus” – romānu, kas naturālisma ziņā liecināja par smagu dzīvi laukos, bezcerīgu stāvokli, kādā nonāk vides un apstākļu pazemots cilvēks, gan Hansa Falladas “Mazais cilvēk – ko nu?” tipa sajūtas ar “asaru gāzi”, kas raisīja neizpratni.
Dārzenis stāstā ir pilnīgi viss, ne tikai kartupelis per se: karstais dzīves kartupelis, nožēlojamais kliņģera kartupelis, zagtais veikala kartupelis ar svecītēm.
Par kartupeli Guna Roze būtībā padarījusi katru savu varoni, īpaši stāstā “Laiks”, kas krājumu ievada, un pat stāstā “Mango sula”, kas tik azartiski noslēdz grāmatu: nedz TV šova dalībnieks ar metamo kauliņu pirmajā tekstā, nedz psihoterapeits otrajā tekstā savu likteni īsti neizlemj. Un vēl jau tā mango sulas simboliskā nenozīmība – apšaubāma baudījuma konsistence, ko acīmredzot veikalos izvēlas tikai visādi ciniski tipiņi.
Saldumu nodaļa
Nevajadzētu jaukt veikala nodaļas ar grāmatas daļām – stāsti plūst paši, izdevumu var sākt lasīt no jebkuras vietas, jo daži varoņi saslēdzas kopējā saitē, daži ne (izrādās, radi, laulātie draugi, mīļākie, paziņas utt.).
Kas dara lasījumu nedaudz saldu – sajūta, ka šajā pasaulē ir notikusi maza apokalipse, kaut kas ir mainījies, dažreiz fatāli atstājot visu bīstamā sastingumā, tehnogēnā gadžetu krīzē. Un atsevišķu stāstu varoņu nesaslēgšanās dažreiz pat atslābina.
Piemēram, “Eklēros”, kas rit raiti un visādi aizraujoši – meitene gaida mammu lidostā, tikmēr raksta dienasgrāmatu un dodas ceļojumā ar svešiniekiem-geokešingistiem, par kuriem lasītājs diez vai uzzinās vairāk.
Man nav ne jausmas, vai mūsdienu pusaudzes mutē varētu rasties frāze “tek kā irbīte”, bet no interneta aforismu dzīlēm izzvejotā “instrukcija dzīvei, kuru nepievieno, cilvēkam piedzimstot” ir tik banāla, ka sabojā visu. Skaidrs, ka pusaudze to varētu ierakstīt savā dienasgrāmatā, tomēr cukurs te ir sagājis sviestā ar sāli un “tavs ķermenis patiks vai nepatiks tev” ir pretrunā ar tēzi “klausīties sevī”.
Saldumu nodaļas garšīgā daļa gan ir stāsts “Gotiņas”, kurā mīlošas, pat pārāk mīlošas mātes vēstījums ir grāmatas ieguvums dažādo interesanto valodu korī, kādu esam labprāt iepazinuši jau Gunas Rozes lieliskajā dokumentālajā romānā “101. kilometrs”.
Saimniecības preču nodaļa
Ievērojama grāmata allaž izceļas arī ar mazāk veiksmīgiem stāstiem, kas literatūras vēsturē neieies. Tāds ir stāsts “Kafija”, kur ātrās palīdzības brigādes grūtās ikdienas sarunas fiksē it kā rācija – viņu turpmākais liktenis nolasās grūti.
Un “Dzīvas zivis”, kur nez kāpēc psihiski īpatnējs zēns par nerātnību stājas bezjēdzīgas biedru tiesas priekšā un ir apveltīts ar interesi par “sieviešu priekšmetiem”. Priekš kam? Ja runa ir par idejisko pusi, tad “pasaules brenda supermodeles” (11.–12.) aborta izvēle stāstā “Laiks” paliek neizpētīta, tomēr vēl var piekrist, ka autora un galvenā varoņa kartupeļa morāle vietā. Citviet šādos strīdīgos “ķermeņa tematos” motivācija paliek it kā ārpusē.
Krājuma ieteicamā literatūra ir stāsti “Mērce ar dūmu garšu” un “Dažādas spuldzes”, kurus vieno mīlas daudzstūris, nemitīga iemīlēšanās un seksuālas dziņas saspēle. Laulātie meklē un atrod, arī sānis, arī blakus, bet interesanta ir Gunas Rozes tehnika: attēlot attiecības ar psihologa prasmi ir viens, bet ar gandrīz mantrai līdzīgu valodas šķetināšanu likt lasītājam noticēt, ka tur tiešām kas virmo, ir jau proza. Turklāt, neskatoties uz valodas publicistisko sarežģīšanu, kāda notiek viscaur krājumā, šie stāsti paliek prātā un ir draudzīgs šaržs par mūsdienu tikumiem – tā būtībā ir atslēga visai krājuma jēgai.
Strādāt pie dokumentāla romāna, kāds ir “101. kilometrs”, ir daudz drošāk, nekā iejūgties īsprozas ratos. Tas otrs ir nepateicīgs, reizēm netīrs darbs, kuru novērtēt dažreiz nespēj nedz lasītājs, nedz izdevējs. Esam pateicību parādā Gunai Rozei par “Sadursmes” simptomātisko tagadnes balsi, bet joprojām gaidām kādu līdz kaulam drebinošu likteņromānu.
