Kā pārdot tupeni. Salgales “Lazdiņi” par veiksmīga kartupeļu biznesa būtību 0
Zemnieku saimniecība “Lazdiņi” Salgales pagastā kartupeļu audzēšanā iet savu, uz ekonomisko aprēķinu un tirgus pieprasījuma balstītu ceļu. “Lazdiņi” neizceļas ar Eiropas līmeņa rekordražām, tomēr prasmīgi veido un attīsta uzņēmējdarbību, savukārt divdesmit piecos gados kartupeļu audzēšanā gūtās atziņas palīdz izdarīt pareizo izvēli arī citiem saimniekiem. “Lazdiņu” saimniece agronome Dagnija Hincenberga dalās pieredzē par kartupeļu audzēšanu un redzējumu nozares kopējā situācijā.
Kāda kartupeļu audzētājiem izskatās šī sezona?
Mēs šogad kartupeļus stādījām apzināti vēlu, tāpēc ka šai kultūrai nepatīk auksta augsne. Otrs svarīgs nosacījums kartupeļiem ir nokrišņi. Tie ir ļoti lokāli. Bērzi plauka pirmie – zīme, ka šī varētu būt sausā sezona. Kartupeļiem tas nav labi. No tirgus skatpunkta vērtējot – man patīk sarežģītie gadi, kad ir nenormāla lakstu puve vai jārisina kādas citas mega problēmas. Tāpēc ka šādā situācijā labas kvalitātes kartupeļus izaudzē vien profesionāļi un tad ir cena. Ja ir labvēlīgas sezonas, tad kartupeļi izaug katram sliņķim, kas tikai apkārt kartupelim apkāšņājis zemi, cenas nav un tikai vadājam tonnas šurpu turpu…
Cik liela ir Lazdiņos audzēto kartupeļu pašizmaksa?
Atkarībā no šķirnes tā ir robežās starp 10 un 12 eirocentiem par vienu kg kartupeļu. Līdz ar to mans vīrs Oļegs, saimniecības vadītājs, secināja, ka paļauties uz vairumtirgu kā vissvarīgāko pārdošanas kanālu pēdējā laikā nerentējas. Nevar 30–50 ha izaudzētās ražas pārdot mazajiem veikaliem un tirdziņiem. Ir vajadzīgs pircējs, kas pērk fūrēs mērāmu daudzumu. Vairumtirgus segmentā, kad pārdod kartupeļus veikalu tīklam, bāzei vai kooperatīvam, mēs ar visiem esam darbojušies, viņu līmenī tirgu nosaka Eiropas cena. Lai kā veikalu tīkli runātu par Latvijas produktu, viņi vienmēr cenas noteikšanā izmanto Eiropas tirgus cenu. Lielāka vērtība ir vietējam kartupelim, kas nešaubīgi ir ekoloģiski tīrāks. Mūsu dabas apstākļi neprasa tik daudz lietot augu aizsardzības līdzekļu slimību un kaitēkļu ierobežošanai (Latvijā uz hektāru patērē trīsreiz mazāk augu aizsardzības līdzekļu nekā vidēji Eiropas valstīs), jo Latvijas klimatā slimību un kaitēkļu ir mazāk.
Vienkāršais pircējs veikalā, un tas ir jāpieņem, priekšroku dos lētākajam kartupelim. Ja Polijas vai Nīderlandes kartupelis ir par vienu diviem centiem lētāks, tad tā būs arī veikala plauktā, un audzētājs ar savu Latvijas kartupeli var iet dēt. Līdz ar to pēdējos gados vairumcena ir knapi uz pašizmaksas robežas vai nedaudz kāpj pārdošanas sezonas noslēgumā. Proti, aprīlī, martā, bet, iespējams, tad kartupelis ir jau pažuvis, zaudējis savu svaru un visu laiku ir bijušas glabāšanas izmaksas. Līdz ar to tā pašizmaksa martā ir daudz lielāka nekā oktobrī vai septembrī. Tātad kartupeļu biznesa būtība ir censties atrast aizvien jaunus nelielos noņēmējus. Piemēram, kafejnīcas, mazumtirgotājus. Mūsu klientu zelta fonds ir pircēji, kuriem visa gada garumā par vienu un to pašu cenu piegādājam augstas kvalitātes kartupeļus. Šiem pircējiem rūpīgi pāršķiro katru maisu, nesūta industriālo konteineru. Klientiem ir labi – viņi zina, ka visu gadu saņems vienas kvalitātes kartupeļus, un mums ir labi – mēs vedam uz veikaliņiem, kafejnīcām par cenu, kas ir virs pašizmaksas.
Lielveikalos kartupeļu cena pavasarī turas ap 40 centiem par kilogramu.
Cena vispirms ir jāizdala ar divi, tad iegūst cenu, par kādu kartupeļus piegādā kāds kooperatīvs vai vairumtirdzniecības bāze. Tad vēl ir jāatņem nost tā daļa, ko kooperatīvs patur sev par pakalpojumu. Lielie veikalu tīkli liek kartupeļiem 40–50% uzcenojumu, tā ir realitāte. Esam to redzējuši, pārdodot kartupeļus kooperatīvam. Peļņa, ko lielveikali prasa no gala pircēja, nav pat tuvu tai, ko saņem ražotāji gan pienam, gan kartupeļiem. Tā ir lieta, ko kaut kā jāmēģina atrisināt. Ne jau viena saimniecība to var izdarīt un diemžēl arī ne kooperatīvi. Tie tāpat ir spiesti dancot līdzi lielveikalu diktātam. Visu cieņu arī vairumbāzēm, kas no mums pērk kartupeļus. Šajā ziemā tās pārdeva Latvijā audzētos kartupeļus Ungārijā. Šie uzņēmēji darbojas abos virzienos atkarībā no tirgus pieprasījuma. Bāzes uzpērk kartupeļus arī eksportam. Mūsu kartupeļi ir pārdoti arī Skandināvijas valstīs. Mazie uzņēmēji ved uz Angliju, kur tos pārdod latviešu veikaliņos. Vienu gadu savus audzētos kartupeļus ar jūras konteineriem sūtījām uz Nīderlandi. Veicām tiešu eksporta darījumu. Esam dažādas eksporta iespējas meklējuši, līdz tomēr nolēmām samazināt platības un orientēties uz nelieliem klientiem.
Cik lielas ražas vāc Lazdiņos?
Grūti pateikt, ko kurš sauc par ražu. Mēs par ražu uzskatām pārdoto, nevis novākto kartupeļu daudzumu. Turklāt arī pēc vākšanas uz pagrabu nevedam sīkās frakcijas bumbuļus. Kartupeļu kombainu noregulējam tā, ka mazie bumbuļi izkrīt no kombaina, tie paliek uz zemes kā organiskais mēslojums. Tie nedaudz apsalst, un 90% gadījumu nākamajā gadā nav problēmu ar tiem kā ar sārņaugu. Reti ir tie gadi, kad sīkie bumbulīši nākamajā gadā ir nezāle. Līdz ar to mums viena daļa ražas, sīkie kartupelīši, paliek uz lauka. Raža, ko vēlāk vedam pārdot, pēdējos gados ir 30–35 tonnas no hektāra. Ir gadi, kad preču produkcijas no hektāra ir mazāk, piemēram, sausās sezonās. Vēl mazāk, kad dabā notiek krasas mitruma svārstības un kartupeļi sausākās augsnēs plaisā. Tad ļoti daudz atšķirojam kā brāķi. No tā mēs nelielu daudzumu pārdodam uzņēmējam, kas realizē mizotus kartupeļus. Viņam nav svarīgs izskats. Vienu daļu kompostējam.
Vai esat nodrošināti ar glabātavu?
Pirms septiņiem gadiem ieguldījām naudu kartupeļu glabātavā un šķirošanas iekārtā. Kartupeļus glabājam konteineros ar regulējamu temperatūras režīmu. Glabāšana mums patlaban nav ierobežojums kartupeļu audzēšanai. Gados, kad kartupeļus stādījām 50 ha platībā, mums nepietika vietas pagrabā. Bijām spiesti daļu kartupeļu pārdot rudenī par zemu cenu. Patlaban mums nav nekādu grūtību vākt 30 tonnas no ha un glabāt ražu līdz brīdim, kad sagaidām, dažreiz gan nesagaidām, cenu virs pašizmaksas.
Kādas kartupeļu šķirnes un kāpēc izvēlējāties?
Mēs priekšroku dodam vācu kartupeļu šķirnēm. 20 gadu laikā esam audzējuši daudz un dažādas šķirnes. Esam veikuši šķirņu salīdzinājumus ar vairāk nekā 10 šķirnēm. Secinājām, ka Vācijā izaudzētam sēklas materiālam ir labāka kvalitāte nekā, piemēram, Latvijā vai Nīderlandē audzētai kartupeļu sēklai. Savulaik no Nīderlandes ievesto sēklas iedzīvojāmies bakteriālajā melnkājā. Savulaik audzējām arī zviedru šķirnes. Sēklas materiāls bija ļoti kvalitatīvs, tomēr pašas šķirnes nebija pieprasītas – droši vien skandināvu gaume uz kartupeļiem ir stipri atšķirīga no latviešu gaumes, tāpēc tās vairs neaudzējam. Esam palikuši pie ražīgajām vācu šķirnēm, kas mums pašiem garšo, kas padodas mūsu tehnoloģijai, stādīšanai, ražas novākšanai un ir pieprasītas tirgū. Izvēli ietekmē arī tas, cik gareni vai apaļi ir kartupeļi, cik lielā mērā tie traumēsies novākšanas un šķirošanas procesā.
Šķirne, ko audzējam daudz un kas pircējiem un mums pašiem patīk, ir ‘Vineta’. No vēlajām šķirnēm audzējam sarkano ‘Laura’ un ‘Jelly’. Tās ir pamatšķirnes mūsu saimniecībā un arī tirgū ir pieprasītas. Ar pircēju pieprasījumu ir ļoti interesanti – vienu gadu visiem vajag ‘Jelly’ šķirnes kartupeļus, nākamajā gadā visiem vajag ‘Lauru’. Īsti uzminēt, kad un ko vairāk pieprasīs, nevar. Tāpēc proporcija starp divām visvairāk stādītajām šķirnēm ir jātur intuitīvi. Mums ļoti nedaudz – ne vairāk kā 2 ha – aug ļoti agrā šķirne ‘Viviana’. Tomēr esam atteikušies no mēģinājumiem cīnīties ļoti agro kartupeļu nišā.
Kāpēc neaudzējat Latvijas šķirņu kartupeļus?
Aizvien ir ļoti garšīga un degustāciju testos uzvar kartupeļu šķirne ‘Mutagēnagrie’. Mēs to jaunībā, kad nodarbojāmies ar agrajām kartupeļu šķirnēm, audzējām daudz. Likām zem agrotīkla, steidzinājām. Šai šķirnei ir būtisks trūkums – tai ir ļoti dziļas acis. Tirgus skats nav izcils. Citai Latvijas šķirnei, agrāk populārajai ‘Agrie dzeltenie’, ir ļoti garšīgi kartupeļi, bieza miza, tā ir vizuāli pievilcīga, tomēr dramatiski ieņēmīga pret vīrusiem. Esam nedaudz mēģinājuši arī citas Latvijas šķirnes, tomēr to ražība, preču izskats, ieņēmība pret slimībām nav tāda, lai varētu veiksmīgi konkurēt tirgū. Te mēs nonākam pie, manuprāt, ļoti smagas Latvijas lauksaimniecības problēmas perspektīvā – ja nav valstiski atbalstīta vietējā selekcija un zinātne, tā ir stratēģiski tuvredzīga rīcība. Es nevainoju mūsu zinātniekus, viņi varētu piedāvāt Eiropas līmeņa šķirnes, tomēr tad viņiem ir jānodrošina atlīdzība un jāstrādā ar tādām pašām metodēm kā valstīs, kur zinātnei ir pienācīga vieta. Manuprāt, selekcija Latvijā ir pilnīgi atstāta novārtā.
Protams, no vienas puses, ir izveidojies apburtais loks – lauksaimnieki nav gatavi maksāt augstu cenu par jaunām šķirnēm un arī autoratlīdzības maksājumus. Ieklausīsimies, ko lauksaimnieks saka – es nevaru tik daudz nopelnīt.
Ja runā par šķirnēm, tad ir jārunā arī par cenu. Tā ir mūsu saimniecības pieeja naudas rēķināšanai. Uzskatām, ka nevaram atļauties pirkt jaunu sertificētu sēklu visai platībai ik gadu, tāpēc rīkojamies tā: pērkam 3–5 ha stādīšanai elites kvalitātes sēklas materiālu no Vācijas un tad to pavairojam paši savā saimniecībā sēklas vajadzībai. Iespējams, neizpildām visas jaunizvirzītās normas, tostarp – cik procentos izteiktam ir jābūt sertificēto sēklas kartupeļu īpatsvaram. Iemesls ir vienkāršs – nevar atpelnīt naudu, pērkot tikai sertificētu sēklu. No Vācijas pirktā sēkla ir septiņas astoņas reizes dārgāka nekā vēlāk pārdotie kartupeļi. Tādējādi mūsu saimniecības ekonomika liek mums pirkt nelielu daudzumu augstas kvalitātes sēklas materiāla, ko pēc tam pavairojam. Mēs kartupeļu sēklu nepārdodam. Pēdējos divus gadus mēģinām sertificēt sēklu, tomēr vien savas saimniecības vajadzībām.
Kādu ražu izaudzējāt pērn? Vai no tās vēl kaut kas ir atlicis?
Ir palikuši kartupeļi vien tiem klientiem, kuri mums jāapgādā līdz jaunajai ražai. Šajā sezonā vairumcena turējās 11–12 centu līmenī, brīžiem tā uzkāpa līdz 15 centiem. Aizvadītais gads bija ar pluszīmi. Divas iepriekšējās sezonas kartupeļu audzēšanā bija ar mīnuszīmi. Mūsu izvēlēto kartupeļu platību lielums ir saistīts arī ar darbaspēku un resursu izmantošanu. Liela kartupeļu platība pieprasa vairāk darbinieku, kuri diemžēl nav nodarbināti visa gada garumā. Mazākas platības gadījumā ir mazāka arī darbaspēka vajadzība. Patlaban līdz augustam strādnieki nebūs jānodarbina. Pie kartupeļiem ir traktorists, kurš veic agrotehniskos audzēšanas pasākumus.
Kartupeļi sevi neatpelna ik gadu. Jaunībā uzkāpām uz tāda grābekļa! Pēc viena gada, kad kartupeļu ražošana bija ļoti ienesīga, bet graudi bija nerentabli, graudus vispār nesējām. Tieši tajā gadā graudiem cena bija ļoti augsta, bet kartupeļiem tā kritās. Kopš tā laika visas olas vienā grozā vairs neliekam. Patlaban apsaimniekojam 200 ha un bez kartupeļu audzēšanas nodarbojamies arī ar graudkopību un rapšu audzēšanu. Pusi no saimniecības naudas ienākumiem veido kartupeļi. Tie ir mana sirdslieta. Tomēr ar to nepietiek. Savulaik investējām naudu kartupeļu pagrabā, tas mums ir jāatpelna. Kad būsim to izdarījuši, tad vērtēsim, cik lielā platībā audzēt šo kultūru. Kartupeļu audzēšana prasa vairāk darbaroku nekā, piemēram, graudaugu audzēšana. Mūsu saimniecībā, ja nebūtu kartupeļu, viens vai divi darbinieki tiktu galā ar visiem darbiem.
Vairāk žurnāla Agrotops šā gada jūlija numurā
