Kartupelis prasa daudz rūpju 0
Salgales pagasta z/s “Amoliņi” kartupeļus audzē 65 ha platībā. Pavisam saimniecība apsaimnieko 300 ha, no tā lielāko daļu aizņem graudaugi un rapsis.
Saimniecības īpašnieks Juris Strēlnieks stāsta, ka audzē piecu šķirņu kartupeļus un 90% no kartupeļu platībām aizņem labi zināmās ‘Laura’ un ‘Vineta’. Šogad sācis audzēt ‘Soraya’ šķirni, kas paredzēta čipsu ražošanai, jau noslēgts līgums ar uzņēmumu “Latfood” par noteiktu apjomu piegādēm ar fiksētu cenu. Tas nozīmē stabilitāti un garantētas piegādes. Saimniecībā kartupeļus audzē no 1992. gada, bet intensīvāk šai kultūrai pievērsās pēc Jelgavas cukurfabrikas likvidācijas. Iepriekš audzēto cukurbiešu vietā vajadzēja citu kultūru, un izvēle krita uz kartupeļiem. Augsne Zemgalē lielākoties ir pateicīga kartupeļu audzēšanai, taču dažos laukos, kur augsne mālaināka, tos nevarot dēstīt. Šogad kartupeļu raža gan nebūšot tik laba kā pērn, jo sējumu platības ietekmējis sausums – aptuveni 30 t/ha varētu sagaidīt. Iepriekšējos gados gan izdevies ievākt ap 40 – 50 t/ha. Kartupeļu novākšana masveidā sāksies septembra vidū.
Prasīga kultūra
Vai kartupelis ir kaprīza kultūra? Juris Strēlnieks smejoties bilst, ka ikviena kultūra ir kaprīza. “Jāstrādā, visam jāseko līdzi, tāpēc jau ir mēslošanas plāni un citi veicamie darbi,” apņēmības pilns teic saimnieks. Pirms un pēc kartupeļiem vislabāk sēt augkopības kultūras. “Kartupelis ir prasīgs pēc minerālmēsliem. Ja par to nerūpēsies, tas neizaugs. Viņam tiek daudz iedots, zemīte tiek daudz rušināta, pēc tam vēl kartupeļu kombains visu izsijā un tad uzreiz var sēt graudus,” stāsta saimnieks.
No izmaksu pozīcijām vislielāko aizņem sēklas materiāls. To saimniecība iepērk no “Alojas Agro” un pēc tam pavairo. Sēklas materiāls maksā 60 centus, bet, ievedot no citām valstīm – 80 centus par vienu kilogramu, bet uz hektāru vajag 2 – 2,5 tonnas sēklas. Pēc novākšanas no viena hektāra iegūtajām 40 tonnām realizēt var 28 tonnas un, ja tirgo par 8 centiem/kg, tad var izrēķināt, ko var nosegt ar šādu cenu. Arī uzglabāšana veido vērā ņemamas izmaksas.
Pavasarī, sākot no marta, nepieciešama noliktavas dzesēšana, lai kartupeļi neaugtu. Uzglabā sešu septiņu grādu temperatūrā, līdz ar to jārēķinās ar papildu elektrības patēriņu. Izmaksas saistītas arī ar minerālmēslu un nepieciešamo fungicīdu iegādi, kas vajadzīgi lakstu puves un citu slimību apkarošanai. Arī darbaspēks neesot lēts.
Kartupeļa pašizmaksa ir astoņi centi par kilogramu, liecina saimniecībā veiktie aprēķini. “Nevaru tos tirgot par zemāku cenu, jo tad nokļūstu mīnusos. Pagājušajā gadā kartupeļi maksāja sešus centus un es par šādu cenu tos netirgoju, jo neatmaksājās. Vēl jau tie jāaizved līdz klientam, jāmaksā par transportu. Kartupeļus turēju noliktavā un gaidīju, kad cena pieaugs. Pavasarī cena pieauga, jo palielinājās pieprasījums, un tikai tad tos pārdevu,” stāsta saimnieks.
Jau piecus gadus kartupeļu platības saimniecībā nav mainījušās, pērn bijusi doma tās samazināt realizācijas problēmu dēļ, bet tas nav izdarīts. “Kartupeļu audzēšana ir ļoti darbietilpīgs process. Graudus var iesēt, novākt, nodot un miers. Bet kartupeļi – tas ir roku darbs, šķirošana, fasēšana,” klāsta Juris Strēlnieks.
Ietekmē embargo
Saimnieks uzskata, ka pārtikas kartupeļu tirgus nav sakārtots nemaz. Būtiski nozari ietekmē imports, bet pagājušajā gadā situācija būtiski saasinājās Krievijas embargo dēļ. Proti, Polija, Holande un citas valstis savus kartupeļus realizēja Krievijā, bet, aizveroties šim tirgum, daļa no šo valstu saražotā nonāca arī Latvijā. “Šobrīd eksporta nav nekāda. Kur varam eksportēt – uz Vāciju, Holandi? Nē! Varam eksportēt tikai uz Krieviju! Citus gadus te Krievijas mašīnas rindā stāvēja pēc kartupeļiem. Bija arī gadi, kad uz Spāniju gāja. Bet tagad tā nav,” sūrojas kartupeļu audzētājs. Viņš arī nerod atbildi, kuram dienestam būtu jāsekmē tirgus sakārtošana. Šobrīd toni nosakot lielveikali, kuru nosacījumus zemniekam esot grūti izpildīt. Arī akciju cenas lielākoties esot uz zemnieku rēķina, jo tirgotāji savu peļņas daļu nevēlas samazināt.
Z/s “Amoliņi” saimnieks izaudzēto galvenokārt realizē vairumtirgotājiem – ap 95%. Vai cīņa par cenu ir sīva? Juris teic, ka noteikti, jo arī iepircēji vēlas pelnīt. “Viņi saka – polis man dod par astoņiem centiem kilogramā, tu varētu par 7,5, jo viņam puscentu mašīna no Rīgas izmaksā. Tad par ko ir stāsts?” vaicā ražotājs. Tik zemas cenas, kādas tupeņiem bija pērn, viņš neatceras. Tieši Krievijas embargo dēļ nācās ciest vietējiem dārzeņu ražotājiem.
Par turpmākajiem plāniem viņš pagaidām atturas runāt, jo nozarē viss notiek cikliski – te lejā, te augšā. “Ja viens gads ir ražas gads un nav cenas, tad nākamajā visi met mieru audzēšanai. Ja nav kartupeļu un cenas ir augšā, tā nākamajā gadā visi stāda un cena atkal iet lejā,” skaidro saimnieks. Z/s “Amoliņi” ražo stabili un savas kartupeļu platības būtiski nemaina. Taču stabilitāti tirgū nejūt. “Kāpēc jāceļ akcīze degvielai, kas vajadzīga ražotājiem? Tad jau gaiss arī jāapliek ar nodokli. Par vietējiem ražotājiem neviens neinteresējas. Stabilitātes nav. Cik pats cīnies, tik arī ir. Kartupeļos jau ļoti daudz ieguldīts, tāpēc apstāties nevar,” skarbs savā vērtējumā ir kartupeļu audzētājs. Pavisam Latvijā ir ap 30 kartupeļu lielražotāju, to vidū z/s “Amoliņi” ieņem 15. vietu.
Viedoklis
LLKC vecākais konsultants dārzkopībā Māris Narvils: “Kartupeļu platības ir samazinājušās un viens no galvenajiem iemesliem – zemās cenas. Cilvēki jūt lielu nedrošību. Skaidrības ar Krievijas tirgu nav joprojām, līdz ar to spiediens no citām kartupeļu ražotājvalstīm – Holandes, Polijas un tuvējiem kaimiņiem – kļūst arvien lielāks. Cenas šogad varētu būt nedaudz augstākas, bet nekādi zelta laiki, visticamāk, nebūs. Vidzemē un Latgalē kartupeļu ražas šogad varētu būt diezgan labas, bet Zemgalē un Kurzemē sausuma dēļ – visādi. Kopievākums varētu būt vidēji par 20% mazāks nekā pērn. Tiesa, jāskatās, kā var izmainīties laikapstākļi. Ņemot vērā, ka pavasaris bija vēls un veģetācija kartupeļiem bija vēlāka par divām nedēļām līdz pat mēnesim, strauji var attīstīties lakstu puve, tāpēc ražotājiem jāievēro smidzināšana. Ja sezonas izskaņa būs labvēlīga, kartupeļu pietiks. Un es aicinātu iegādāties vietējo produktu, ko ražo vietējie ražotāji. Manuprāt, kartupelis atkal jāceļ goda vietā, bet tam vajadzīgi atbilstoši mārketinga pasākumi. Kartupeļu piedāvājums un šķirņu izvēle mums ir gana laba, bet galvenais – attīstīt idejas par to izmantošanas veidiem. To varētu darīt zemnieku organizācijas, ejot ar kopēju mērķi. Savu darbu dara lielie dārzkopības kooperatīvi, kas sekmē vietējo kartupeļu nonākšanu līdz patērētāja galdam, bet daudzi kartupeļu audzētāji ir ārpus kooperatīviem un vieni pret visu lielo tirgu. Runājot par šķirnēm, uzskatu, ka Latvijā to ir par daudz. Apritē šobrīd ir vairāk nekā 50, kas Latvijas mazajam tirgum ir krietni par daudz. Tas dod dažādību un tirgus raibumu, bet tā ir niša specializētiem veikaliem, lielveikaliem šo dažādību gan nevajag.”
