Kartupelis gatavojas ziemai. Viss par uzglabāšanas niansēm 0
Svarīgi ir pareizi sagatavot kartupeļus glabāšanas periodam, lai visu ziemu varētu likt galdā garšīgus, kūpošus kartupeļus, kā arī lai pavasari sagaidītu veselīgi sēklas kartupeļi.
Vispirms jāatceras, ka kartupeļu bumbulī glabāšanas laikā turpinās dzīvības procesi – elpošana, cietes sadalīšanās cukuros un arī cietes sintēze, citi bioķīmiski procesi, kuru intensitāte un virzība nosaka bumbuļu kvalitāti glabāšanās laikā.
Lielus zaudējumus glabāšanas laikā var radīt mikroorganismu darbība, dažādu patogēnu izraisītie bojājumi un puves. Savukārt bumbuļu izturību pret slimību izraisītājiem nosaka to audos notiekošie bioķīmiskie procesi.
Kartupeļu audzētāji un glabātāji var palīdzēt kartupeļiem sagatavoties ziemas periodam, kā arī nodrošināt piemērotus glabāšanas apstākļus, tādējādi samazinot ražas zudumus un kvalitātes izmaiņas.
Miera periods
Vasarā kartupeļu bumbulis veidojas, uzkrāj cieti, aug lielāks, kopumā ir ļoti aktīvs, bet ziemas laikā bumbulim nepieciešams miera periods.
Kartupeļa miera periods sastāv no divām daļām. Tiklīdz kartupeļa bumbulis ir izveidojies un nobriedis, iestājas atpūtas periods – laiks, kad bumbulis neveido asnus pat tad, ja ir asnošanai labvēlīgi apstākļi, protams, ar nosacījumu, ka kartupelī notiek visi dzīvības procesi.
Var pieņemt, ka šis periods sākas tūlīt pēc ražas novākšanas un var ilgt no 5 līdz 19 nedēļām atkarībā no kartupeļu šķirnes, bumbuļu augšanas un nobriešanas apstākļiem. Vēlāk iestājas miega periods, kad kartupeļi ir gatavi dzīt asnus, bet asnošanu aizkavē kāds ārējs faktors, piemēram, pazemināta temperatūra.
Apstākļiem glabātavā ir tieša ietekme uz kartupeļu miega periodu.
Audzēšanas apstākļi
Audzēšanas apstākļiem vasarā un īpaši novākšanas laikā ir noteikta ietekme uz bumbuļu glabāšanas periodu. Izprotot to, var palīdzēt kartupeļiem labāk sagatavoties miera periodam.
Tomēr arī glabāšanas laikā nepieciešams apraudzīt kartupeļus un vajadzības gadījumā veikt nepieciešamos darbus, lai bojājumu apjomi un kvalitātes izmaiņas būtu minimālas. Novērota sakarība, ka pēc sausām un siltām vasarām, īpaši, ja silts bijis ražas vākšanas laikā, atpūtas periods ir īsāks, bet pēc lietainām un vēsām – garāks.
Pārmērīgs slāpekļa mēslojums aizkavē bumbuļu nobriešanu un pazemina izturību pret slimībām, bet bojātu un slimu kartupeļu atpūtas periods ir īsāks.
Nobriešana uz lauka
Vispirms turpat uz lauka kartupelim jāļauj nogatavoties un tā miziņai nobriest. Kartupeļu stādījumā augšanas un attīstības laukā jāveic pasākumi lakstu puves ierobežošanai, arī vēlāk jānodrošinās, ka no nopļautajiem un sažuvušajiem lakstiem infekcija nenonāk uz jaunās ražas bumbuļiem.
Vislabāk, ja nobriešanas periodā nelīst lietus un augsnē neuzkrājas pārmērīgs mitrums. Ļoti pārmitrā augsnē uz kartupeļu bumbuļiem parādās baltas atvārsnītes. Tas nozīmē, ka kartupelim trūkst gaisa elpošanai un ar atvārsnītēm tas palielina virsmu gaisa apmaiņai.
Pati par sevi tā nav slimība, bet šādi tiek pavērta iespēja dažādu slimību izraisītāju iekļūšanai bumbuļos, piemēram, bakteriālajām puvēm.
Bumbuļu traumēšanās
Novākšanas laikā maksimāli jāizvairās no kartupeļu traumēšanas. Bumbulim nepatīkami ir ne tikai mehāniski iešķēlumi, bet arī sasitumi. Ar laiku sasitumu vietās bumbuļa audi zem mizas kļūst tumši, bojātās vietas vieglāk pakļaujas slimību patogēniem. Turklāt tumšie plankumi bumbuļa mīkstumā pazemina kvalitāti.
Visbiežāk kartupeļi tiek traumēti, krītot no novākšanas agregāta kravas kastē, kā arī berot apcirkņos vai konteineros. Ja kartupeļu krišanas augstums ir ap 25 cm, bojājumi un sasitumi varētu būt tikai 2% bumbuļu, bet, ja krišanas augstums pārsniedz pusotru metru, sasisto bumbuļu daudzums pieaug līdz 33–76%.
Traumēšanos mazina tāds materiāls kā koks, arī apcirknī jau esošie kartupeļi. Mazākas traumēšanās iespējas būs, ja transportiera galā pievienos auduma vai cita materiāla tuneli, kas mazina triecienu kritiena brīdī.
Jutīgāki pret traumēšanu ir nenobrieduši bumbuļi. Vieglās augsnēs auguši kartupeļi vairāk traumējas, tāpat akmeņainos laukos un augsnēs ar cietiem zemes pikučiem. Ja gaisa temperatūra novākšanas brīdī un arī ziemā šķirošanas laikā ir zemāka par 10 oC, kartupeļi iegūst vairāk sasitumu plankumu.
Nelabvēlīgi apstākļi
Gadījumos, ja novākti kartupeļi, kuriem nav pilnībā nobriedusi miza vai kuriem ir mehāniskas traumas – nobrāzumi, iešķēlumi, vai kuri novākšanas laikā salijuši vai aplipuši ar slapju augsni, kā arī iespējama infekcija ar lakstu puvi, šādus kartupeļus vēlams pāris nedēļas novietot vietā, kur iespējama pastiprināta vēdināšana.
Tad kartupeļi ātri apžūst un tiek ierobežota slimību izplatība. Turklāt inficētie bumbuļi kļūst labāk redzami un tos iespējams atlasīt.
Pēcbriede
Uzreiz pēc novākšanas kartupelim sākas pēcbriedes un rētu sadziedēšanas laiks. Šajā laikā notiek intensīva elpošana un pastiprināta ūdens iztvaikošana caur mizu, kas vēl nav pilnībā nostiprinājusi korķa slāni.
Virs bumbuļa ievainojumiem divu dienu laikā izveidojas jauna korķa šūnu kārta. Šāds mizas slānis nodrošina bumbuļa aizsardzību pret baktēriju iekļūšanu audos un sēņu slimību infekcijām. Rētu sadziedēšana notiek tikai gaisa skābekļa klātbūtnē, ja temperatūra ir 10–20 oC.
Tāpēc nevajadzētu uzreiz no lauka atvestus kartupeļus ievietot aukstā pagrabā, bumbuļiem ļoti nepieciešama vēdināšana un pakāpeniska temperatūras samazināšana līdz vēlamajai glabāšanas temperatūrai. Kartupeļu vēdināšana un atdzesēšana varētu ilgt 20–45 dienas.
Parasti pati daba palīdz nodrošināt piemērotus apstākļus, pamazām samazinoties gaisa temperatūrai rudenī. Šajā laikā, ja vēlas vai tas ir nepieciešams, kartupeļus var paspēt pāršķirot. Noteikti svarīgi atlasīt jau slimību bojātos, iepuvušos bumbuļus.
Glabāšanas veidi
Glabātavās kartupeļus var glabāt sabērumos, ne augstākos par pieciem metriem, apcirkņos, koka vai metāla konteineros ar dažādu tilpumu vai kastēs. Galvenais, lai būtu gaisa apmaiņa vai vēdināšana un kartupeļiem nepiekļūtu sals.
Temperatūra
Glabātavā temperatūras režīms jāpielāgo kartupeļu izmantošanas mērķim. Sēklas kartupeļus labāk glabāt 2–4 oC temperatūrā, pārtikas kartupeļiem piemērotāks būs nedaudz siltāks mikroklimats – 4–6 oC, bet, ja kartupeļi domāti pārstrādei čipsos vai frī, vēlama nedaudz augstāka temperatūra – 7–10 oC.
Nav ieteicams kartupeļus glabāt ļoti vēsā telpā, kur temperatūra ir zem 2 oC, jo bumbuļos ciete neatgriezeniski sadalās cukuros un kartupeļi iegūst saldu garšu.
Savukārt temperatūras režīmā ap 10 oC cukuru veidošanās process ir līdzsvarā ar elpošanas procesā patērēto cukuru, tādējādi pārstrādes procesā ceptajiem kartupeļiem neparādās nevēlamā brūnā nokrāsa.
Galvenais noteikums ir – lai temperatūras režīms būtu stabils un nemainīgs. Mainīga temperatūra saīsina kartupeļu atpūtas periodu, kā arī pamodina bumbuli no miega un veicina asnu veidošanos, kas ziemas vai glabāšanas perioda vidū nav vēlams.
Gaisa mitrums
Relatīvais gaisa mitrums glabātavā vēlams robežās no 80 līdz 95%. Glabāšanas perioda sākumā mitrums varētu būt mazāks, jo, intensīvi elpojot, kartupeļi izdala ūdeni jeb svīst.
Nav vēlama ūdens slānīša veidošanās uz bumbuļiem, jo mitrumā rodas labvēlīgi apstākļi slimību attīstībai, kā arī bumbulis var zaudēt dzīvotspēju jeb vienkārši noslāpt. Tomēr, ja gaiss ir ļoti sauss, bumbuļi elpojot un mitruma apmaiņas ietekmē zaudē svaru. Vienlaikus šādiem sažuvušiem bumbuļiem pieaug jutība pret traumēšanos un bumbuļu mīkstuma tumšošanos.
Gaismas režīms
Pārtikai un pārstrādei domātie kartupeļi noteikti jāglabā tumsā. Gaismu var izmantot tikai tik daudz, cik ir nepieciešams šķirojot un pakojot. Gaismas ietekmē kartupeļos veidojas zaļais pigments hlorofils un vienlaikus indīgas vielas – glikoalkaloīdi (solanīns).
Šīs vielas var izraisīt nevēlamus gremošanas un elpošanas orgānu traucējumus, tāpēc zaļi kartupeļi nav piemēroti ne pārtikai, ne lopbarībai. Toties sēklas kartupeļiem glikoalkaloīdi palīdzēs aizsargāties pret patogēniem.
Postīgākās slimības
Ir virkne patogēnu un nevēlamu apstākļu, kas var izraisīt kartupeļu ražas zudumus un kvalitātes pasliktināšanos. Liela daļa kartupeļu bumbuļu defektu, slimību un kaitēkļu bojājumu parādās tieši lauka apstākļos, bet atsevišķi slimību ierosinātāji zudumus var izraisīt jau novāktajā ražā.
Viena no postīgākajām slimībām ir kartupeļu lakstu puve. Infekcijas izraisītājs no slimības bojātajiem lakstiem var nokļūt uz jaunās ražas bumbuļiem. Uz tiem veidojas brūni iegrimuši slimu audu plankumi, arī bumbuļa iekšienē parādās brūni audi (attēlā).
Uzglabāšanas laikā šajos atmirušajos audos iemitinās citi mikroorganismi, kas pietiekami mitros apstākļos izraisa pūšanu.
Lai izvairītos no šāda veida bojājumiem, kartupeļu laukā laikus jāveic lakstu apstrāde ar fungicīdiem, lai novērstu slimības izplatību uz lakstiem, kā arī svarīga ir lakstu iznīcināšana apmēram divas nedēļas pirms ražas vākšanas.
Lielus zaudējumus var izraisīt dažādu bakteriālo slimību izplatība. Pie baktēriju izraisītām infekcijām pieder bakteriālā melnkāja un īpaši bīstamās karantīnas slimības – gaišā un tumšā gredzenbakterioze (gredzenpuve). Šo slimību izraisītāji nonāk glabātavā ar jau bojātiem bumbuļiem un augsnes daļiņām.
Bakteriālo puvju attīstību izteikti veicina mitrums uz bumbuļu virsmas. Jebkurš bumbuļu mizas bojājums, sasitums vai citas slimības izraisīta trauma var kļūt par vietu, kur attīstību var sāk bakteriālā jeb slapjā puve, ja vien ir pietiekami mitri apstākļi. Bojātā bumbuļa struktūra kļūst mīksta, krēmveida (attēlā).
Pārvietojot kartupeļus ar transportieri vai šķirojamo agregātu, bojātā bumbuļa masa sašķīst un inficē citus bumbuļus. Slimību izplatības ierobežošanai īpaši svarīgi ir nožāvēt bumbuļu virsmu ar vēdināšanu vai speciālu mākslīgo ventilēšanu.
Tāpat svarīgi ir nošķirot radušos slapjās puves perēkļus un bojātos bumbuļus no veselajiem kartupeļiem.
Nopietnus novāktās ražas zudumus var izraisīt arī sausās puves jeb fuzariozes bojājumi. Infekcija kartupeļu bumbulī nonāk caur mehāniskiem vai citu mikroorganismu radītiem bojājumiem.
Lietojot tehniku kartupeļu novākšanā un šķirošanā, īpaši svarīgi sekot, lai transportieri būtu ar pietiekami elastīgu segumu un kartupeļi netiktu traumēti. Bojātajiem bumbuļiem parādās iegrimuši plankumi, iekšpusē veidojas dobums, kas klāts ar pūkainu, mīkstu sēnes micēliju, kam var būt dažāda gaiša nokrāsa.
No slimību bojājumiem var izvairīties, nodrošinot ražas bumbuļiem mizas nobriešanu uz lauka un pēcbriedes periodā, kā arī lietojot bumbuļiem saudzīgu tehniku un samazinot traumēšanās iespējas.
Kartupeļi uzglabāšanas laikā prasa uzmanību. Ja tie ir loloti audzējot, tad arī ziemas periodā palīdzēsim bumbuļiem saglabāt savu vērtību par prieku mūsu un citu galdam. Bet sēklas kartupeļiem novēlēsim mierīgi pārdzīvot ziemu, pavasarī diedzēt asnus un ierušināties siltajā zemē nākamajā pavasarī.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops pielikumā “Augļu un dārzeņu uzglabāšabas knifi”
Ilze Skrabule, DR.agr., AREI
