Suitenes tautas tērpā greznojas arī ar skaistiem lakatiem. 19. gadsimtā apkārt braukājuši ebreju tirgotāji, un katrās mājās vismaz sievietes gados tos iegādājušās. Pirka arī jaunas meitas, kuras to varēja atļauties; baznīcā gāja, pāri vainagam uzsējušas lakatus. 2
“Manuprāt, krāsainie lakati ieviesās tāpēc, ka šis tērps to prasīja. Galvai bija jābūt pārākai par tērpu. Lakats bija spilgts, košs, vizuļoja visās varavīksnes krāsās saulē. Tagad, neraugoties uz audumu daudzveidību, neko līdzīgu atrast nevaram. Tas ir žakards, īpašs audums. Tā nosaukums ir saistīts ar Džakartas vārdu. Senajā Indijā tas ir bijis ar rokām darināts zīda izšuvums. Vēlāk šis audums darināts rūpnieciski. Pie mums plecu lakati neieviesās, lai gan tos tirgoja, bet galvas lakati gan,” stāsta zinātāja.
Sakta nāk mantojumā
Lidijas kundzes lakatiem – tā sauktajiem “visādajiem zīdeņiem” nav mazāk par 150 gadiem. Tos nevar ne restaurēt, ne dabūt kaut kur no jauna. “Vienu lakatu mana vecmāmiņa, kuru es neesmu redzējusi, bija uzdāvinājusi savai vīramātei kāzās. Tad, kad piedzima mana mamma, vīramāte atdevusi – tev ir meitiņa, lai valkā, ko es, vecs cilvēks? 1949. gada izvešanas dienā bija jāsapošas pusstundas laikā, un tad kaut ko lieku ņemt līdzi nebija domas. Tēvs, paredzot, ka varbūt kopā nebūsim, lika katram krāmēt mugursomā siltas drēbes un zeķes. Mamma tomēr paņēma arī lakatus un noteica:” Visu kaut ko es varētu pārdzīvot, bet, ja manas mātes lakati te kaut kur mētātos, to es nevarētu sev piedot. ” Mans lakats ir bijis Sibīrijā. Vēlākos gados mēs ar vīru dažas reizes esam kāzās gājuši par vedējiem, un, zinot manu interesi par suitu etnogrāfiskajām vērtībām, vienu lakatu man līgavas vecāki uzdāvināja,” stāstus no dzīves atklāj suitene.
Vairākas saktas, kuras ir suitu tautas tērpa neatņemama sastāvdaļa, esot darinātas tepat Alsungā apmēram 17. gadsimtā.
“Manai saktai ir interesanta vēsture. Zinātāji teic, ka tā arī esot ļoti sena. Tai ir tāds īpašs stiprinājums. Zīlītes it kā nedaudz kustas, bet tas nenozīmējot , ka te ir kas bojāts. Tā esot sava veida amortizācija, lai nelūzt nost. “Lapiņas” saktai ir no sudraba, akmeņi slīpēti Šveicē. Saktas “adatai” ir raksts virsū. Ikdienā šādu saktu nenēsāja, bet, ja gāja baznīcā un visādās godu reizēs,” par šo tautas tērpa atribūtu stāsta Lidijas kundze.
Viņa vēl piebilst, ka interesanta bijusi tās iegūšanas vēsture. Lidijas mammai Marijai bijusi draudzene, un, kad ģimene atgriezās no Sibīrijas, mamma gribējusi viņu apciemot.
Draudzene kādreiz bija aktīvi dziedājusi korī. “Manai jaunākajai meitai toreiz bija četrarpus gadiņi. Aizbraucam uz Basiem, kur mammas draudzene mūs ļoti viesmīlīgi sagaida. Pēkšņi viņa manai meitiņai prasa:” Vai tu dziedi?” Jā, dziedot.” Vai nevari man, vecai sievai, kaut ko nodziedāt?” Meitene nodzied tautas dziesmiņu, un vecā sieviete apraudas un ieiet otrā istabā. Pēc brīža iznāk un saka: “Meitiņ, tu tik skaisti dziedi, es tev gribētu kaut ko uzdāvināt.” Viņa nes to saktu, un pāri tai birst viņas asaras.” Es jau vairs nedziedāšu, tu dziedāsi, un tev to saktu vajadzēs.” Tā mums šī suitu dārglieta ir mantojumā,” ģimenes stāstu izklāsta Lidija.
