Suits uzticas uz mūžu 2
“Gudenieku suitus” parasti aicinot arī uz Dziesmu un deju svētkiem. “Teicēja ansamblim tagad esmu es, kopš Rozālijas Rudzītes vairs nav. Nebija īsti, kam pārņemt, jo teicēja aug visu mūžu. Būt teicējam – tā ir liela atbildība. Jābūt pamatīgam dziesmu krājumam galvā. Bet latviešu tautas dziesmu taču ir tik daudz! Galvā tās sakrājas pamazām, dzīvi dzīvojot. Visu mūžu nebeidzu apbrīnot tos mums nezināmos tautasdziesmu sacerētājus, kuri spējuši tik kodolīgi, tik īsi un skaidri paust dzīves pārbaudītas atziņas un ietērpt tās tik skaistā, dzejiskā formā,” saka Lidijas kundze.
Vaicāju viņai – kāds ir suitu raksturs – taču atšķirīgs no pārējiem Latvijas novadiem?
“Par suitu raksturu daudzi raksta un domas dalās. Ja suitiem pašiem vaicā, viedokļi ir ļoti atšķirīgi. Es domāju, ka suiti ir pietiekami atvērti. Attieksmē pret svešiem noraidoši viņi nav, bet nedaudz atturīgi gan. Vīriešiem raksturīga nosvērtība. Jāšķir jēdzieni: “izdarīgs” un “ašīgs”. Tāds ašīgums tiek zemu vērtēts. Ienācēju vērtē pēc viņa darbiem, ne vārdiem. Vīriešiem raksturīgs arī mazrunīgums, gadsimtiem cauri ejošā vērojošā attieksme, tomēr suiti vienlaicīgi ir arī īsti līksmi, sirsnīgi un asprātīgi cilvēki. Ja ienācējs ir uzticams, tad suiti uzticēsies arī viņam un nekad to nepievils. Tā ir uzticēšanās uz mūžu,” savējos paslavē suitene un piebilst, ka suitiem patīk, ja ienācējs interesējas par suitu tradīcijām un ciena tās.
Daudzi suitu novada apmeklētāji turp dodas dēļ interesantajiem un gardajiem ēdieniem. Sklandrauši jau visur zināmi, bet lieliski ir arī ķiļķēni ar gaļu un kartupeļu klimpas, kuras sauc suitu pusē par rāceņu ķiļķēniem. Tikai ēdieni jāgatavo ar mīlestību – citādi nesanāks.
“Trakā drāna” – īpašs atribūts
Lidija ir arī lieliska suitu tautas tērpa zinātāja. Viņa stāsta: “Man nesen Nacionālajā bibliotēkā uzdāvināja mazu attēlu, kurā redzama altārglezna, kur eņģelim Gabrielam ir apmetnis, kas ir suitu “trakās drānas” rakstā. Tas ir 14. gadsimts. Par “trako drānu” var teikt, ka tā ir spilgta, rūtota villaine ar brīnumainu krāsu salikumu.
Piemēram, Dziesmu svētkos atrast otru cilvēku ir gandrīz neiespējami. Bet, ja tur stāv suitene ar rūtoto villaini, viņu var ieraudzīt uzreiz un vienmēr viens otru varam atrast,” pasmej stāstītāja. Tā ir tāda auduma īpatnība, rūtojuma proporcija, krāsu salikums – tas viss ir tik unikāls!
“Pirms notika Alsungas rekatolizācija, valkāja tumši zilo villaini ar bronzas spirāļu rakstu un piekariņiem, un “trakā drāna” bija jaunums. Grāfs Ulrihs fon Šverins 17. gadsimta sākumā ieradās te un izveidoja savu svītu, gvardi. Tos dzimtcilvēkus, kuri bija ar mieru kristīties, grāfs apģērba no galvas līdz kājām. Tepat uz vietas (viņam amatnieki bija līdzi) izgatavoja tērpus gan sievietēm, gan vīriešiem. Karaļnamā dienēdams, grāfs saprata, ka “karaļi taisa svītu”, un viņš acīm redzot arī būs gribējis būt tāds mazs karalis savā novadā. Tomēr kāds bija pret to krāsu spilgtumu, kurš nebijis vietējiem īsti pieņemams. Suitenes sarkanajai brunču dzijai piešķetinājušas klāt rudu vai violetu dziju,” stāsta alsundzniece.
Viņa piebilst, ka grūti pateikt, kur radies salikums “trakā drāna”. Varbūt nācis no ēdolniekiem, kuri bijuši gan pret rekatolizāciju, gan pret šo krāsas spilgtumu?
