Uldis Šmits: Vēsturisks pavērsiens Krievijas gāzes atkarības mazināšanai 6
Pirms gada Lietuva svinīgi sagaidīja Klaipēdas ostā ienākušo peldošās gāzes glabātavas un regazifikācijas kuģi “Independence”. Daļa Grībauskaite toreiz sacīja, ka Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināļa darbība – to oficiāli atklāja decembrī – “pārzīmēs Baltijas valstu enerģētisko karti”. Tieši pateicoties termināļa būvei, lietuvieši jau iepriekš bija panākuši vienošanos ar “Gazprom” par ievērojami lētākām piegādēm. Bet “pārzīmēšana” turpināsies šā gada decembrī, kad atklās Lietuvas un Zviedrijas energosistēmu starpsavienojumu “NordBalt” – kabelis pāri jūrai ļaus Baltijas valstīm importēt elektroenerģiju no Skandināvijas. Un, kā zināms, 15. oktobrī Briselē tika parakstīts dotāciju nolīgums par Poliju un Lietuvu savienojoša gāzesvada būvi, ko paredzēts uzsākt nākamgad un pabeigt 2019. gadā.
Šis lielā mērā Eiropas Komisijas (EK) finansētais projekts dos iespēju nodrošināt piegādes arī Latvijai un Igaunijai. Tas būs pirmais gāzes- vads, kas Baltijas valstu teritorijā iestiepjas nevis no Krievijas, bet gan no Eiropas Savienības, tāpēc līguma parakstīšana piesaistīja arī Rietumu preses uzmanību un šis notikums tika vērtēts kā vēsturisks pavērsiens. Tajā atkal svarīga loma ir Lietuvai, taču stratēģiski nozīmīgā projekta iekustināšana nav izraisījusi sevišķi plašas atsauksmes Latvijā, kura tomēr uzņēmusies noteiktas saistības, vismaz finansiālas, apņemdamās segt 29,4 miljonus eiro no kopējām izmaksām jeb 558 miljoniem. Gandrīz jebkāda atkarību no Krievijas mazinoša iecere pie mums sastop pretestību, un tādu projektu parasti nodēvē par “politisku”, kas būtu jāsaprot – neizdevīgu. Lai gan politiska pieeja īpaši jau energoresursu piegādes ceļu un avotu dažādošanā ir pilnīgi nepieciešama kaut vai tāpēc, ka tas ir viens no noteicošajiem Latvijas valsts drošības jautājumiem, un arī tāpēc, ka Maskava veido ekonomiskās attiecības ar Austrumeiropu, galvenokārt pamatojoties uz politiskiem apsvērumiem. Energoresursu pārdošanas jomā tas izpaužas pavisam nepārprotami. “Gazprom” monopolstāvoklī ieinteresētās personas Latvijā teju pārņēmušas Mārtiņa Rītiņa saukli “Kas var būt labāks par šo” un jau gadiem ilgi caur dažādiem ruporiem klāsta, ka tirgus atvēršana ir kaitīga izdabāšana Rietumiem. Piemēram, “neatkarīgā informatīvi analītiskā aģentūra InfoTop”, vēstīdama par iepriekš minēto starpsavienojumu, nāca klajā ar satraucošu ziņu zem vēl satraucošāka, lai arī drusku liriska, virsraksta: “Poļi un lietuvieši mūs tomēr piespiedīs mīlēt dārgāku gāzi!” Trauksmes cēlāji atsaucas uz “Latvijas gāzes” norādi, “ka šāda starpsavienojuma izveidošana Latvijas patērētājiem gāzes cenu varētu sadārdzināt par apmēram 10%”. Sīkākus skaidrojumus “neatkarīgā aģentūra” nesniedz, un paliekam neizpratnē, kāpēc nešpetnie poļi un lietuvieši pret mums sazvērējušies. Tamlīdzīgi “analītiski” spriedumi arī rada iespaidu, ka Krievija “mūs” aplaimo ar lētu gāzi, kaut gan Latvija to saņem par cenu, kas ir viena no augstākajām Eiropā. Jo lielāka atkarība, jo augstākas cenas, un tādā gadījumā vienīgais veids, kā tās padarīt pievilcīgākas, ir Kremlim labvēlīgu lēmumu pieņemšana vai mutes turēšana ciet. Rīgai tomēr līdz 2017. gada aprīlim jāpabeidz AS “Latvijas gāze” reformēšana atbilstoši EK prasībām, un šajā sakarā droši vien būs vēl daudz “analītikas” un gāzes monopola lobiju vizīšu Saeimā. Jāsagaida arī, ar ko noslēgsies EK ierosinātā izmeklēšana par “Gazprom” dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu Austrumeiropas tirgos. Tostarp Latvijā, kura “Baltijas enerģētiskās kartes” pārzīmēšanā droši vien būtu varējusi izdarīt visvairāk, bet kuras veikums ir vispieticīgākais. Tāpēc vismaz netraucēsim rīkoties citiem un paļausimies uz kārtējām labām ziņām no Viļņas.
