Kārtējais stāsts no Bauskas slimnīcā piedzīvotā: “Vai tad cits laiks, kā pēc plkst.23.00 neatradās, lai rokas graizītu?” 59
Diemžēl tā tas notiek – nelaime nenāk brēkdama, nekad nevaram būt gatavi dažādiem nepatīkamiem pavērsieniem. Par to ir arī kādas mammas stāsts, ar ko viņa dalījusies savos sociālajos tīklos.
Mamma raksta, ka šobrīd jau viss sliktākais esot aiz muguras, taču aizvainojums nepazūd… “Parasti, atrodoties šādās iestādēs, kur jūties bezpalīdzīgs, raisās miljoniem domu un tikpat daudz jautājumu.”
Jūnija sākumā piedzīvotais viņai palikšot prātā uz ilgu laiku: “Kliedziens, daudz asiņu, neizpratne. Protams, apskatot brūci, neko daudz nesaprotu, bet, redzot, ka bērns ir balts kā papīrs, slīd gar sienu, saprotu, ka pati nebūšu lielais palīgs. Ir jādodas uz Bauskas slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Varbūt jāpārsien vai jāuzlīmē plāksteris. Tā es cerēju.”
Dodoties uz uzņemšanas nodaļu, tās durvis bijušas ciet. Tas gan ir normāli, jo bijis jau vēls. Pēc vairākiem zvaniem pie durvīm esot pienākusi kāda manāmi iztraucēta un ne īpaši laipna kundze, kura ar vairākām atslēgām centusies atslēgt durvis. Pēc vairākiem piegājieniem tas arī izdevies.
Sagaidīšana bijusi nelaipna, taču ne viss bijis slikti vien. Kundzes kolēģe bijusi laipna, piedāvāju palīdzību arī savainotā bērna mammai. Šī māsiņa esot savā īstajā vietā, ko gan nevar teikt par citiem slimnīcā sastaptajiem.
Pie bērna izsaukts ārsts, kurš neapmierināti esot noburkšķējis apmēram tā: “Vai tad cits laiks, kā pēc plkst.23.00 neatradās, lai rokas graizītu?”
Pēc brūces apskates ārsts paziņojis, ka tā ir nopietna. Pats to neaiztikšot, bet rakstīšot nosūtījumu uz Gaiļezera slimnīcu, jo tur esot pieejami ķirurgi. Pirksts būšot jāšuj.
“Vaicāju, vai nevaram doties uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu (BKUS). Ārsts tikai atrunāja, jo tur neesot tik labi speciālisti, kas tiktu ar to galā.”
Naksnīgais ceļš vedis uz Gaiļezeru, kur māte ar bērnu ieradušies nedaudz pēc plkst.1.00 naktī. Pēc 30 minūšu nosēdēšanas uzņemšanā viņi laipni palūgti doties uz BKUS, pie sevis vien nomurminot: “Bauska…”
Ko tālāk? Asaras, dusmas, bezpalīdzība. Protams, devušies uz BKUS. Plkst.3.00. Tur gan sagaidīšana bijusi ar smaidu, kas raisījis prieka asaras gan mammai, gan dēlam. Personāls piedāvājis padzerties, apsēsties. Pēc ķirurga apkates konstatēts saliecējcīpslas bojājums īkšķim, kas ir jāoperē.
Māsiņa vēl tikai uzjautājusi, kādas pretsāpju zāles tika iedotas Bauskas slimnīcas uzņemšanā. Mamma tikai tad sapratusi, ka nekādas.
Galu beigās slimnīcā pavadītas 3 dienas, saņemot vislabāko aprūpi, daudz siltu vārdu un smaidu.
Kādas atziņas guvusi cietušā zēna mamma? “Daudzi, izdzirdot manu stāstu, jautāja, kāpēc jau startē nedevos prom. Kāpēc devos uz Bauskas uzņemšanu, kur jau pagātnē piedzīvotas tik daudzas neveiksmes? Man rodas jautājums pretī: Kāpēc tad tāda ir vajadzīga?
Pēdējā laikā tik daudz lasu par Bauskas slimnīcas vēlmi attīstīties, piesaistīt profesionālus speciālistus un augt. Visu cieņu! Mans jaunietis dzima šajā slimnīcā dienā, kura ieies tās vēsturē – viņš bija pēdējais bērniņš, kurš piedzima Bauskas slimnīcas dzemdību nodaļā, pirms to slēdza.
Es esmu par to, lai tāda Bauskā būtu arī nākotnē. Bet varbūt jāsāk ar personāla izvēli. Mums katram ir savs darbs, un mani neinteresē, cik ir pulkstenis, ja šāda profesija ir izvēlēta un ir darbs nakts maiņās, kad cilvēkiem jāsniedz palīdzība, tas būtu jadara ar smaidu, vismaz ar cieņu.
Veikalos ir nopērkamas lapiņas un atslēgu piekariņi, kurus var pievienot atslēgām un uzrakstīt, kurām durvīm ir šīs atslēgas, lai nebūtu neprofesionāli jāstāv pie durvīm ar atslēgu buntu, jādusmojas un jāmēģina durvis atslēgt ar visām pēc kārtas.”
