Kārtējais patiesības īlens par “atbrīvotājiem” 0
Otrā pasaules kara vētras Eiropā ir apklusušas pirms vairāk nekā sešiem gadu desmitiem, tomēr dažādi mīti un izdomājumi par šo karu sastopami ik uz soļa un katru mīļu brīdi. Tepat kaimiņos joprojām tiek tiražēts mīts par varonīgo armiju, kas atbrīvojusi Eiropu no “brūnā mēra” un atnesusi kontinentam vai vismaz tā daļai brīvību un “laimīgu nākotni”.
Vai no “fašisma sērgas” atbrīvotajās zemēs atbrīvotāji tiešām uzvedās kā cēli bruņinieki? No vēstures maisa ik pa brīdim izlien pa kādam patiesības īlenam, kas iedur vienpusīgās taisnības sludinātājiem. Vācu laikraksts “Frankfurter Allgemeine Zeitung” raksta par to, kāds liktenis pēc Otrā pasaules kara beigām sagaidīja Austriju. Publikācija ir tapusi, analizējot padomju atklātībā nonākušos padomju okupācijas varas iestāžu ziņojumus Maskavai.
1945. gada 8. maijā, kad kapitulēja Vācijas vērmahts, Austrija bija sadalīta sabiedroto valstu armiju okupācijas zonās. Lai gan Austrijas valstiskums netika apšaubīts, tomēr uzvarētājvalstu karaspēks Austrijā pagaidām palika. Tajā skaitā arī padomju armija, kas no Austrijas aizgāja tikai 1955. gadā. Droši vien Staļinam nebūtu nekas pretī arī Austriju padarīt par savu satelītvalsti līdzīgi kā Čehoslovākiju, Poliju vai Ungāriju, tomēr tas bija sarežģīti, jo šajā zemē atradās arī briti un amerikāņi. Toties savā okupācijas zonā padomju “karavīri – atbrīvotāji” izpaudās, tā teikt, visā savā pilnībā. Vācu laikraksts raksta par to, ka uzreiz pēc kara beigām Austrijā ievestā padomju karaspēka vadība sastapās ar milzu grūtībām šīs lielās masas (ap 400 000 padomju karavīru) vadīšanā, jo bija novērojams vispārējs un straujš disciplīnas zudums. Iemesls – “atbrīvotāji” sāka zagt, laupīt un citādi pārkāpt likumu.
Padomju karaspēka centrālās grupas pavēlnieks maršals Koņevs pat 1945. gada vasarā izdeva speciālu rīkojumu par to, ka “ir aizliegts nodarboties ar marodierismu un patvaļīgi piesavināties austriešu mantu”, draudot vainīgos sodīt pat ar nošaušanu.
Tāpat padomju karavīriem tika noliegts apmeklēt austriešu rīkotos masu pasākumus, apmeklēt kafejnīcas un citas vietas, kur pārdeva alkoholu, – nevarēja padomju zaldāts turēties pretī kārdinājumam… Tāpat padomju karavīri masveidā esot nodarbojušies ar salaupītā tirgošanu vietējos tirgos.
“Visa kā bija pietiekami: laupīšanas un izvarošanas ļoti apgrūtināja cīņu par ietekmi iedzīvotāju vidū. Šīs darbības grāva gan sarkanās armijas, gan visas Padomju Savienības prestižu un autoritāti. Iekšējai kontrolei un morāli nenoturīgo subjektu sodīšanai bija jākalpo krievu tēla uzlabošanai,” raksta vācu laikraksts. Esot bijis arī daudz padomju karavīru dezertēšanas gadījumu. “Gandrīz visu noziegumu pamatā ir dzeršana un sakari ar vietējām sievietēm – ar visām izrietošajām sekām.” Izrietošās sekas – tā ir vietējo sieviešu masveida izvarošana. Austrijā veiktie pētījumi norāda, ka šajā valstī padomju okupācijas zonā tika izvarotas apmēram 270 000 sievietes. Turklāt padomju karavīrs bija nevis fašistu zemē, bet gan no fašistiem atbrīvotajā teritorijā.
Vēl viens citāts no laikraksta: “Padomju slepeno dienestu ziņojumi liecina par to, cik nekaunīgi notika rekvizīcijas un trofeju ņemšanas: rūpniecisko uzņēmumu demontāžas un mantu konfiskācijas rezultātā uz Maskavu nosūtīja 31 000 vilcienu vagonus ar salaupītajām vērtībām.” Okupācijas karaspēka laikraksti gan zīmēja Maskavai pieņemamu ainu: tur rakstīja, ka sarkanarmieši Austrijā sajūsminās par Vīnes mežu un valšu karaļa Johana Štrausa mūziku.
Dzīves apstākļi Austrijā krasi atšķīrās no tās ikdienas, kāda bija sastopama Padomju Savienībā. Okupantu karavīriem tas bija īstens kultūršoks.
Par tipisku var uzskatīt to, kas notika ar jaunu padomju virsnieku Mihailu Žiļcovu. Saviem biedriem viņš stāstīja par to, ka “Austrijā katrā mājā ir elektrība, bet mūsu dzimtenē laukos tās nav un laikam arī nekad nebūs”. Tāpat viņš stāstījis, ka “pilsētās ir krāšņi nami, namos lustras, bet mana ģimene cieš badu un viņiem nav ko vilkt mugurā”. Divdesmit septiņus gadus veco leitnantu par šādiem novērojumiem čekas modrā acs, protams, bez soda neatstāja…
Vēsture, it sevišķi karu vēsture, nekad nemēdz būt melnbalta. Karā nemēdz būt vienā pusē tikai nelieši, bet otrā – cēli bruņinieki, atbrīvotāji no visa ļaunā. Lai kā to dažreiz mēdz iegalvot.
