Kārtējais modinātājzvans 2
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīze” priekšvēlēšanu laikā vērtē partiju darbus un solījumus. Iepriekšējos laikraksta numuros esam analizējuši un uz 14. Saeimu kandidējošajiem politiķiem uzdevuši jautājumus par reģionālo attīstību, izglītības politiku, veselības aprūpes un labklājības nozari, kā arī par ekonomikas politiku Latvijā. Šajā noslēdzošajā publikācijā – par drošības politiku. Nākamnedēļ “Latvijas Avīze” iztaujās partiju premjeru kandidātus, kā arī analizēs iespējamās koalīcijas variantus pēc vēlēšanām.
Frāze par “pamošanos citā pasaulē” ir izmantota tik bieži, lai ar laiku kļūtu nedaudz banāla. Tomēr neatzīt, ka kopš 2022. gada 24. februāra rīta mēs patiešām dzīvojam no drošības un starptautisko attiecību viedokļa pavisam citā pasaulē nekā iepriekš, būtu gan muļķīgi, gan bezatbildīgi. Krievijas iebrukums Ukrainā ir mainījis daudz ko, bet drošības tēmu padarījis par neapstrīdamu prioritāti. Varētu iebilst, ka tāda taču tā ir bijusi arī pirms četriem un astoņiem gadiem, tomēr godīgi jāatzīst – iepriekš tas drīzāk bijis “ķeksītis” uz papīra, un vienīgais konkrētais solījums pirms vēlēšanām parasti aprobežojās ar NATO prasītajiem 2% no IKP aizsardzībai. Turklāt paši politiķi savulaik ir mēģinājuši politisko diskusiju virzīt uz to, ka jārunā par “drošību visplašākajā nozīmē”, izšķaidot šo tematu pa ļoti plašu laukumu.
“Minskas vienošanās” un citi maldi
Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām neviens politiskais spēks nepieļāva, ka pēc četriem gadiem dzīvosim kara apstākļos un tam kaut kā īpaši būtu jāgatavojas. To labi var redzēt arī partiju pārstāvju atbildēs uz “Latvijas Avīzes” 2018. gadā uzdotajiem jautājumiem par ārpolitiku un drošību. Tolaik tās vairāk iezīmēja esošās politikas turpināšanu, nevis kādus papildu pasākumus un mērķus.
Taisnības labad gan jābilst, ka tā bija arī visur citur Eiropā – kopš Krievijas 2014. gadā īstenotās Krimas sagrābšanas un agresijas Austrumukrainā bija pagājuši četri gadi un pirmais satraukums mazinājies. Ap 2018. gadu situācija ar Krimu un Donbasu Ukrainā sāka atgādināt vēl vienu “iesaldēto konfliktu”, līdzīgi, kā tas jau iepriekš bija noticis ar Piedņestru Moldovā vai Abhāziju un Dienvidosetiju Gruzijā. Rietumu politiķi pa šo laiku bija pieraduši visos iespējamajos formātos pieminēt Minskas vienošanās, it kā tā būtu atslēga uz situācijas atrisinājumu.
Taču šīs vienošanās izrādījās vien dekorācija jaunam kara plānam, kuru Krievija jau sen bija sākusi gatavot. Vārdu savienojums “Minskas vienošanās” 2018. gadā parādījās arī atsevišķu partiju atbildēs uz “Latvijas Avīzes” jautājumu, vai sankcijām pret Krieviju nebūtu jākļūst stingrākām. Kopumā nostāja bija, ka jāsaglabā esošās sankcijas un nākotnē varbūt varētu lemt arī par jaunām, lai gan atsevišķi politiskie spēki, piemēram, “Saskaņa”, tolaik uzsvēra, ka Latvijai “nav jābūt pirmrindniecei negatīvā attieksmē pret Krieviju, bet jādomā par savstarpējā cieņā balstītām, pragmatiskām un konstruktīvām attiecībām”.
Līdzīga pozīcija, ka ir labi tā, kā ir, un neko īpaši nevajag mainīt, varēja redzēt arī atbildēs uz jautājumu, vai Latvijai nevajadzētu lemt par vispārējas aizsardzības sistēmas ieviešanu pēc Izraēlas un Šveices parauga. Piemēram, tā laika premjers Māris Kučinskis (tolaik ZZS, tagad “Apvienotais saraksts”) īsi atbildēja, ka tas neesot jādara, savukārt pašreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks (“Attīstībai/Par”) un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Jaunā Vienotība”) uzskatīja, ka to varētu darīt daļēji, taču vairāk esot jāizmanto tās priekšrocības, ko dod esošā sistēma, kas balstīta uz Nacionālo bruņoto spēku attīstību.
Sāk rīkoties tikai tad, kad jau deg
Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām par lielāko politisko risku bija vērtējama iespēja, ka pie varas nāktu tāda koalīcija, kas varbūt pat neuzkrītoši, bet pamazām mainītu esošo ārpolitisko kursu, tuvinoties Krievijai, kļūstot par kaut ko līdzīgu pašreizējai Ungārijai Viktora Orbāna vadībā. Kā viens no scenārijiem bija situācija, kad lielu daļu balsu iegūst tobrīd pret Krieviju ļoti labvēlīgi noskaņotā “Saskaņa” un vēlēšanu “melnais zirdziņš” “KPV LV”, kā trešo partneri piesaistot, piemēram, Zaļo un zemnieku savienību, par kuras attieksmi tāpat nebija pārliecības, jo tās deklarētā nostāja ārpolitikas un drošības jautājumos vienmēr būtiski atšķīrusies no šīs apvienības ilggadējā neformālā līdera Aivara Lemberga izteikumiem. Šis scenārijs dzīvē netika pārbaudīts – “Saskaņa” un ZZS palika opozīcijā, bet “KPV LV”, lai gan tika iekļauta koalīcijas sastāvā, drīz vien iegrima savās iekšējās problēmās un vēlāk sašķēlās.
Tomēr arī valdošajiem politiskajiem spēkiem uz drošības izaicinājumiem bieži ir nācies reaģēt, tā teikt, ugunsgrēka režīmā. Piemēram, 2021. gada vasarā Aleksandra Lukašenko organizētais hibrīdkarš, sūtot pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai tūkstošiem no Tuvajiem Austrumiem atvestu migrantu, atgādināja par mūsu neizpildīto mājasdarbu – austrumu robežas nostiprināšanu. Tāpat tas lika atcerēties, cik ļoti Latvijas valdība bija alojusies vēl pavisam nesen saskatot Lukašenko režīmā iespējamo sadarbības partneri – 2020. gada janvārī premjers Krišjānis Kariņš bija braucis uz Minsku, kur baltkrievu diktatoram simboliski dāvināja Latvijas hokeja izlases kreklu ar viņa uzvārdu (pēc gada bija plānots kopīgi organizēt pasaules čempionātu hokejā, tomēr vēlāk Baltkrievijai šīs tiesības atņēma), pretī saņemot bronzas sumbra statuju. Tagad izrādījies, ka Lukašenko ne vien gatavs falsificēt vēlēšanas un nežēlīgi izrēķināties pats ar savu tautu, ja tā vairs nevēlas viņa palikšanu pie varas, bet arī nodevīgi kļuvis par Putina sabiedroto karā pret Ukrainu. Nu ir skaidrs, ka uzbrukums no Baltkrievijas puses Latvijai ir tikpat liels drauds kā no Krievijas puses.
Tikai pēc kara sākuma tika sperti vairāki būtiski soļi, kas Latvijas drošībai būtu bijuši vajadzīgi jau agrāk, bet politisku iemeslu dēļ netika veikti – stingri ierobežota Kremļa propagandas izplatība, pārtraukta “tirgošanās” ar termiņuzturēšanās atļaujām, ierobežota prokremlisko aktīvistu darbība, novākti par putinistu simboliem kļuvušie okupācijas laika pieminekļi u. c. Turklāt šoreiz neviens nav pat mēģinājis iebilst, ka tas nav demokrātiski, ka aizliegumi neko nerisina un tamlīdzīgi, ko tik pierasti bijis dzirdēt visus iepriekšējos gadus. Tomēr rodas jautājumi, ko darīt tālāk? Cik atvērtai Latvijai jābūt pret tiem krieviem, kas it kā teic, ka neatbalsta karu vai neatbalsta Putinu? Vai Latvijā būtu jāveicina krievvalodīga mediju vide, plašāk atbalstot no budžeta līdzekļiem medijus krievu valodā un dodot pajumti Krievijas opozīcijas medijiem? Šie ir jautājumi, kuros iezīmējas atšķirības starp liberālas un konservatīvas ievirzes politiskajiem spēkiem, lai gan nevarētu arī teikt, ka pretrunas pašlaik būtu ļoti lielas.
Izaicinājums – valsts aizsardzības dienests
Aizsardzības ministrs A. Pabriks ir paziņojis, ka Latvijā no nākamā gada tiks ieviests valsts aizsardzības dienests, kuru viņš kādu savu apsvērumu dēļ konsekventi izvairījies dēvēt par obligāto militāro dienestu, lai gan būtība ir tā pati. Par šo jautājumu vēl ir jālemj Saeimai, tāpēc ir būtiski salīdzināt partiju atbildes, kas bieži raksturojamas ar teikumu: “Jā, atbalstām, bet…” Piemēram, atšķirīgs skatījums no citiem ir partijai “Progresīvie” un “Apvienotajam sarakstam”, bet partijas “Latvija Pirmajā vietā” un “Katram un katrai” obligāto militāro dienestu vispār neatbalsta.
Karš Ukrainā ir radījis jaunus spēles noteikumus – pašlaik, un it īpaši pirms vēlēšanām, stāstīt par to, ka ar Krieviju vajadzētu veidot labas kaimiņattiecības, ir kļuvis nepiedienīgi. Tomēr par zināmu testu ir kļuvis tas, kādu politiķi redz kara turpinājumu – vai tas ir miers par katru cenu, kas, iespējams, nozīmētu arī kādu piekāpšanos Putinam (kaut kas līdzīgs jaunām Minskas sarunām), vai arī tiks darīts viss iespējamais, lai Ukraina uzvarētu un Krievijai nāktos atzīt sakāvi.
Tāpat kā daudzās citās jomās, arī drošībā un ārpolitikā ir svarīgi, lai vēlētāji ne tikai skatītos uz partiju un politiķu pašreizējām pozīcijām, piemēram, cik tad procentus no IKP viņi šoreiz sola aizsardzībai, bet arī atceras to, kāda bijusi viņu darbība vai bezdarbība visus iepriekšējos gadus. Ir svarīgi nepieļaut, ka arī šis modinātājzvans tiek nogulēts.
Desmit politisko spēku pārstāvjiem, kas varētu pacīnīties par iekļūšanu Saeimā, uzdevām četrus jautājumus par aktualitātēm drošības politikā.
1. Vai Ukrainas kara beigas redzat drīzāk kā miera sarunas vai militāru atrisinājumu, un kas būtu jādara Latvijai, lai to veicinātu?
2. Vai atbalstāt, ka Latvijā ierodas ne tikai bēgļi no Ukrainas, bet arī tie Krievijas pilsoņi, kas kaut kādā veidā neatbalsta Putina režīmu Krievijā? Pamatojums.
3. Vai veicināsiet krievvalodīgo mediju darbības paplašināšanu Latvijā: a) no Latvijas budžeta finansētus krievvalodīgus medijus; b) Latviju kā Krievijas opozīcijas mediju bāzi?
4. Vai atbalstāt obligātā militārā dienesta atjaunošanu Latvijā tādā variantā, kādu piedāvājusi Aizsardzības ministrija?
Saraksts (izlozētais kārtas numurs, ar kādu startē vēlēšanās); partija; partijas pārstāvis, kurš atbild uz jautājumu
1. “Jaunā Vienotība”
Edgars Rinkēvičs, ārlietu ministrs
1. Ukrainai jāuzvar! Latvijas uzdevums ir maksimāli atbalstīt Ukrainu politiski, militāri un finansiāli, kā arī darīt visu, lai lielvaras nepiespiestu Ukrainu piekrist tās interesēm neizdevīgam risinājumam.
2. Tie Krievijas pilsoņi, kas iestājas pret Krievijas karu Ukrainā un tiek pakļauti Kremļa represijām, ir tiesīgi pieprasīt politisko patvērumu (nejaukt ar termiņuzturēšanos), un tādā gadījumā katrs šāds lūgums ir izskatāms individuāli, atbilstoši likumam.
3. Neuzskatu, ka no Latvijas budžeta būtu jāfinansē krievvalodīgie mediji, izņemot sabiedriskos medijus. Uzskatu, ka pašreizējais modelis ir optimāls. Krievijas neatkarīgajiem medijiem, ja tos vajā Krievijā un tie ievēro Latvijas likumus, jādod iespēja strādāt Latvijā.
4. Konceptuāli Aizsardzības ministrijas piedāvātajā variantā valsts aizsardzības dienesta ieviešanu atbalstu, tomēr svarīgi sagaidīt detalizētu priekšlikumu un tad to apspriest.
3. Zaļo un zemnieku savienība
Armands Krauze, 13. Saeimas deputāts, Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs
1. Atbalstām Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teikto, ka Krievijas karš pret Ukrainu sākās ar Krimas okupāciju un tam jābeidzas ar Krimas atbrīvošanu. Karš Ukrainā var beigties tikai ar militāru risinājumu, taču noslēguma fāzē ir jābūt miera sarunām. Līdzīgi kā Latvija, kas neatkarības cīņās vispirms izdzina boļševikus no Latvijas teritorijas un tad 1920. gada augustā parakstīja Latvijas–Krievijas miera līgumu, kas oficiāli izbeidza Latvijas brīvības cīņas.
2. Latvija ir demokrātiska valsts, kurai jāatbalsta demokrātiskie centieni arī kaimiņvalstīs. Ja pilsoniski aktīvi iedzīvotāji Krievijā iestājas pret karadarbību Ukrainā un tādēļ tiem draud cietumsods, tad šādiem cilvēkiem ir jāpalīdz. Latvijai ir jāpieņem tie krievi, kuri cīnās pret Putina režīmu un kuri savos uzskatos ir Latvijas un Ukrainas pusē.
3. Latvijai ir jārūpējas par savas informatīvās telpas stiprināšanu, veicinot neatkarīgu un objektīvu žurnālistiku. Latvijā vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda, līdz ar to no Latvijas budžeta nav jāfinansē krievu mediji Latvijas iedzīvotājiem. Atbalstām b) variantu – Latviju kā Krievijas opozīcijas mediju bāzi.
4. Atbalstām Valsts aizsardzības dienestu. Jo skaitliski lielāks būs militāri sagatavotu un apmācītu iedzīvotāju skaits, jo mazāka kļūs iespējamība, ka Krievijai būs vēlēšanās vērst savu militāro agresiju pret Latviju. Pozitīvi ir tas, ka, lai saglabātu daļēju brīvprātības principu, ir domāts arī par alternatīvām iespējām, kā katrs sabiedrības loceklis noteiktā vecumā var dot savu artavu valsts aizsardzības spēju stiprināšanā.
7. “Saskaņa”
Jānis Urbanovičs, 13. Saeimas deputāts, partijas “Saskaņa” priekšsēdētājs
1. Pašreizējā situācijā nav pamata lielam optimismam, ka karš varētu beigties drīz. Ir iestājusies zināma stagnējoša fāze, kad nevienai no karojošajām pusēm nepietiek spēku būtiskiem izrāvieniem. Domāju, ka situācija varētu mainīties rudenī, pēc tam, kad notiks ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanas. To rezultāti uzrādīs sabiedrības attieksmi un varētu mudināt ASV politisko vadību uz izlēmīgāku rīcību Ukrainā – gan militāru, gan diplomātisku.
2. Cilvēki, kas politisku iemeslu dēļ pamet Krieviju, jo nepiekrīt valdošās elites sāktajam karam un ģeopolitiskajām ambīcijām, potenciāli ir mūsu sabiedrotie. Tāpēc mums jādod viņiem iespēja uzturēties Latvijā, jo viņi, izmantojot savu ietekmi, no šejienes turpina drupināt Putina režīmu. Protams, nav ilūziju, ka līdz ar šādiem disidentiem nebūs mēģinājumu Latvijā iefiltrēt arī dažādu specdienestu pārstāvjus. Mūsu drošības struktūrām ir jābūt gatavībā atšķirt politiskos emigrantus no specdienestu aģentiem.
3. Pandēmija pierādīja, ka vienota informatīvā telpa ir nepieciešama valsts drošībai. Tas nav jautājums par valsts valodas pozīcijām, bet gan valsts drošību. Valsts valodas apguves veicināšanai ir jālieto citi instrumenti. Cilvēkiem, kas nepietiekami labi pārvalda latviešu valodu, tāpat ir jāsaņem uzticama, droša informācija tajā valodā, kuru viņi lieto ikdienā. Tāpēc valstij ir jāfinansē kvalitatīvi mediji arī krievu valodā. Neredzu iemeslus, kāpēc lai Latvija kā demokrātiska valsts liktu šķēršļus Krievijas opozīcijas mediju klātbūtnei. Vēlreiz uzsvēršu, ka mūsu drošības struktūrām ir jābūt atbilstošai kapacitātei, lai novērstu riskus, kas, protams, pastāv arī sakarā ar šo mediju pārstāvju darbību.
4. Katram jaunam cilvēkam ir jābūt gatavam iziet šādu vīrišķības skolu, apgūt militāras iemaņas, iemācīties aizstāvēt savu ģimeni. Piekrītot šim uzstādījumam, nepieciešami precizējumi attiecībā uz studējošiem jauniešiem, jaunajām ģimenēm ar bērniem u. c.
11. Nacionālā apvienība “Tēvzemei un brīvībai”/LNNK
Rihards Kols, Saeimas ārlietu komisijas priekšsēdētājs
1. To, kā beigsies šis karš, jālemj un jānosaka būtu vienīgi Ukrainai – tas attiecas arī uz to, vai Ukraina būs gatava iet uz miera sarunām vai arī lems tikai par militāru atrisinājumu. Latvijai jāturpina sniegt visa iespējamā militārā palīdzība, lai Ukraina varētu patriekt Krievijas armiju no savas zemes, un intensīvi jāstrādā diplomātiskajā līmenī, panākot plašāku Krievijas starptautisko izolāciju, paplašinot un padziļinot sankcijas, lai veicinātu Ukrainas uzvaru un Krievijas stratēģisku – ne tikai militāru, bet arī politisku un ekonomisku – sakāvi.
2. Krievijas disidentiem ir iespēja pieprasīt Latvijā politisko patvērumu un patvērumu kā tādu, kas izriet no starptautiskajām tiesībām. Noteikt kādas īpašas privilēģijas vai pretimnākšanu tieši Krievijas pilsoņiem mūsu ieskatā nav nepieciešams un nav pamatojami. Šobrīd lielākoties vairs nav runa par disidentiem, bet par cilvēkiem, kuri, kā lielākā daļa Krievijas pilsoņu, pat tie, kuri nejūt milzīgas simpātijas pret Putinu un entuziastiski neraujas viņu atbalstīt, joprojām uzskata, ka Krievija ir lielvara un ka Krievija un krievi ir pārāki par citiem, jo īpaši tās kaimiņvalstīm. Jākoncentrējas uz palīdzības sniegšanu bēgļiem no Ukrainas un jāatbalsta Ukrainas aizstāvju rehabilitācija Latvijā.
3. Nē. Liela daļa Krievijas opozīcijas mediju izvēlējušies Latviju par savu “bāzi” tās situācijas dēļ, kas izveidojusies, eksistējot divām paralēlām valodas telpām – viņi var brīvi turpināt lietot krievu valodu visos sadzīves līmeņos. Latvijas politika – arī mediju politika – nedrīkst būt vērsta uz šīs telpas stiprināšanu un paplašināšanu, jo tai jābūt primāri vērstai uz latviešu valodas lomas nostiprināšanu visos sadzīves līmeņos.
4. NA neatlaidīgi iestājusies par obligāto militāro dienestu. OMD būtu jāievieš pakāpeniski, un lai tas nedublētu tos militārās aizsardzības formātus un struktūras, kas jau tiek īstenotas vispārējās valsts aizsardzības koncepta ietvaros, t. i., profesionālā dienesta un zemessardzes dienesta attīstību. Ir skaidrs, ka nepieciešams attīstīt piedāvāto konceptu, lai varētu detalizētāk spriest par piedāvātajiem risinājumiem. NA iestājas par obligātu militāro apmācību vīriešiem un brīvprātīgu – sievietēm.
12. “Latvija pirmajā vietā”
Raimonds Rublovskis, Baltijas Starptautiskās akadēmijas docētājs
1. Ikviens militārs konflikts vienmēr beidzas ar miera sarunām, neatkarīgi no konflikta militārā atrisinājuma. Ar sarunām beigsies arī Ukrainas konflikts, tomēr šobrīd neviena no pusēm nav gatava jebkādām sarunām. Izskatās, ka karš ieilgs un turpināsies arī 2023. gadā. Konflikts ir iegājis fāzē, kurā puses centīsies maksimāli novājināt pretinieku ne tikai militārajā jomā, bet arī ekonomiskajā jomā, tādējādi panākot izšķirošu pārsvaru 2022. gada beigās vai 2023. gada sākumā.
2. Tie cilvēki, kas neatbalsta Krievijas Federācijas šā brīža vadību, var ierasties visās ES un NATO dalībvalstīs, tajā skaitā arī Latvijā. Jautājums ir – ar ko šie cilvēki nodarbosies Latvijā.
3. a) Uzskatu, ka Latvijas sabiedriskā TV ir pieļāvusi stratēģisku kļūdu, mērķtiecīgi mazinot “LTV7” apraides laikus un faktiski iznīcinot krievu valodas ziņu un raidījumu redakciju. Līdz ar to valsts krievvalodīgajai iedzīvotāju daļai vairs netiek sniegta pilnvērtīga informācija par Latvijas aktualitātēm. Risinājums ir sekojošs – šāds kanāls ir jāatjauno. b) Sniedzot atbalstu Krievijas opozīcijas medijiem un atļaujot to darbības pārcelšanu uz Latviju, atbildīgām institūcijām ir jāveic drošības risku monitorings, lai nepieļautu valsts drošības apdraudējumu ar informatīvās telpas starpniecību.
4. Neatbalstu obligātā militārā dienesta atjaunošanu Latvijā. Domāju, ka cilvēkiem, kuri tiks iesaukti šādā dienestā, nebūs motivācijas dienēt, būs motivācija izvairīties no dienesta. Šo karavīru profesionālā kvalitāte, sagatavotība un efektivitāte 21. gadsimta militārā konflikta apstākļos nebūs pietiekama, lai tos pilnvērtīgi iekļautu valsts aizsardzības struktūrā. Valsts aizsardzība ir jābalsta uz profesionālā militārā dienesta karavīriem, zemessardzes un rezerves karavīriem.
13. “Konservatīvie”
Juris Rancāns, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs
1. Ukrainas karam ir jābeidzas ar Krievijas spēku izvešanu no visām okupētajām teritorijām un Ukrainas suverenitātes atjaunošanu tajās. Latvijai ir jāturpina sniegt viss nepieciešamais atbalsts, lai šos mērķus būtu iespējams sasniegt.
2. Kamēr turpinās karš Ukrainā, neatbalstām ne Krievijas, ne Baltkrievijas pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā, izņemot ļoti šaurus humāno apsvērumu gadījumus. Apgalvojums, ka konkrētā persona neatbalsta Putina režīmu, nevar būt par pamatu personas ielaišanai Latvijā. Šādi apgalvojumi ir viegli izsakāmi, bet grūti pārbaudāmi.
3. Nē, neveicināsim. Tieši pretēji, ņemot vērā iepriekšējos Valsts drošības dienesta brīdinājumus par potenciālajiem riskiem, uzstāsim uz pastiprinātām pārbaudēm, lai nepieļautu, ka Krievijas opozīcijas mediju esamība šeit tiktu izmantota Krievijas spiegu iefiltrēšanai vai Krievijas imperiālistisko naratīvu izplatīšanai Latvijas informatīvajā telpā.
4. Konceptuāli atbalstām ideju par Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu tādā modelī, kā to piedāvā Aizsardzības ministrija, bet diskusijas par konkrētām detaļām vēl ir priekšā.
14. “Katram un katrai”
Raimonds Lazdiņš, AS “GASO” Gāzapgādes drošības departamenta vadītājs
1. Pirmkārt, Latvijai kā ES dalībvalstij ir jābūt vienotai pozīcijai ar NATO. Mēs redzam, ka kara beigas drīzāk ir miera sarunas, kur NATO un Latvijai aktīva jāpiedalās to veicināšanā, īpaši ņemot vērā mūsu ģeogrāfisko stāvokli.
2. Mēs atbalstām kara bēgļu uzņemšanu, it īpaši mātes un bērnus, kas drošības apsvērumu dēļ ir spiesti emigrēt no savām mītnes zemēm, tai skaitā politisku apsvērumu dēļ. Mēs uzskatām, ja cilvēka dzīvība ir apdraudēta kara vai politisku apsvērumu dēļ, ir jāpalīdz, nešķirojot personas pēc etniskajām iezīmēm. Turklāt, ņemot vērā Latvijas zemos dzimstības un augstos mirstības rādītājus, kas jau norāda uz katastrofālu darba roku trūkumu, mums ir arī ekonomiskais izdevīgums. Ir jāveicina bēgļu, kuri nevēlas atgriezties dzimtenē, integrācija Latvijas sabiedrībā.
3. Mēs atbalstīsim neatkarīgus medijus, kas sniedz objektīvu informāciju jebkurā pasaules valodā. Bet, lai mediji varētu nodrošināt savu neatkarību, tiem ir jāstrādā pēc komerciāliem principiem. Savukārt Latvijas budžeta finansējuma noteikumi medijiem ir jāpārstrādā – nosakot skaidrus kritērijus finansējuma saņemšanā, tādējādi neietekmējot mediju saturu no valsts puses un nodrošinot sniegtās informācijas objektivitāti. Mums ir svarīgi, ka Latvijas mediji pauž objektīvu informāciju, tai skaitā atspoguļo arī opozīcijas viedokļus – iedzīvotājiem iedodot nevis viedokli, bet materiālu izvērtēšanai.
4. Mēs uzskatām, ka skolās un augstskolās ir jāievieš papildu sporta nodarbības, kā arī militārās apmācības, tai skaitā šaušanas apmācības. Šāda pieeja nodrošinās cilvēka vienmērīgu jeb harmonisku fizisko un militāro attīstību un gatavību aizstāvēt savu Dzimteni. Šādi tiks saglabāti demokrātijas principi militārajā audzināšanā. Praktiski jebkurš Latvijas iedzīvotājs būs sagatavots un zinās, kā rīkoties kara apstākļos. Bet tie, kas būs ieinteresēti ar to nodarboties profesionāli, varēs to darīt, iestājoties Latvijas armijā. Zemessardzes stiprināšana, sportiskā sagatavotība un militārā apmācība dzīves laikā ir daudz efektīvāka pieeja nekā piespiedu obligātais dienests.
15. “Progresīvie”
Andris Sprūds, Rīgas Stradiņa universitātes profesors
1. Ukrainas kara beigas un risinājumu noteiks Ukrainas tautas lēmums. Ukraina karo mūsu karu, un tāpēc Latvijai Ukraina ir jāatbalsta visiem iespējamiem līdzekļiem gan divpusēji, gan starptautiski. Svarīgi ir aizstāvēt pastāvīgu un pastiprinātu atbalstu Ukrainai NATO un ES ietvaros. ES noteikti var darīt vairāk gan finansiālā, gan militārā atbalsta jomā.
2. Latvijai nav jāizsniedz tūrista vīzas Krievijas pilsoņiem, kamēr notiek Krievijas agresija Ukrainā. Jāatstāj humānais logs Krievijas pilsoņiem – režīma opozicionāriem, disidentiem, kritiskiem žurnālistiem. Dodot iespējas uz režīma kritiku, sniedzam savu pienesumu režīma drupināšanā.
3. a) Jāpāriet uz izglītību latviešu valodā un vienlaikus terminēti jāsaglabā esošais finansējums krievvalodīgajiem medijiem, veicinot to kvalitāti un paplašinot auditoriju, lai veidotu Latvijas interesēm atbilstošu vēstījumu. Plašāk jānodrošina tulkojums (arī subtitri) latviski. b) Latvija daļēji kļuvusi par Krievijas opozīcijas mediju bāzi – kopumā tas piesardzīgi un ierobežotā apjomā atbalstāms. Vienlaikus šie mediji ir jāuzrauga, un nav pieļaujami Krievijas impēriskā vēstījuma elementi.
4. Atbalstām valsts aizsardzības dienesta atjaunošanu Latvijā, bet ne tādā variantā, kā tas piedāvāts. Dienestam jākalpo kā investīcijai ne tikai valsts aizsardzībā, bet arī jaunieša prasmēs un izglītībā. Jāveicina brīvprātība, jānodrošina dzimumu vienlīdzība, jānodrošina izvēles (īpaši kiberdrošības un moderno tehnoloģiju jomā), un nav atbalstāma militārā dienesta īstenošana augstskolās. Dienestā iesaucamo jauniešu skaits jānosaka atbilstoši operacionālajiem plāniem un kapacitātei nodrošināt pilnvērtīgu apmācību (līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā), iesaucamo vecums – no 18 līdz 23.
16. “Attīstībai/Par”
Artis Pabriks, aizsardzības ministrs
1. Lēmumi par Ukrainas teritorijām vai kara beigām nedrīkst būt pieņemti bez Ukrainas dalības. Mūsu uzdevums ir visiem spēkiem diplomātiski, humāni, militāri un politiski atbalstīt Ukrainu. Latvija jau šobrīd ir viena no līderēm militārā atbalsta sniegšanā Ukrainai, un mums noteikti ir jāturpina aicināt arī citas Eiropas valstis sniegt maksimālo iespējamo militāro atbalstu, lai šis karš beigtos pēc iespējas ātrāk.
2. Šis nav jautājums atbalstīt vai neatbalstīt patvēruma meklētājus. Ja cilvēki bēg no vajāšanas, atbilst Latvijas un starptautiskajos dokumentos noteiktajiem kritērijiem, lai prasītu patvērumu, tad Latvijai ir pienākums šo patvēruma prasību izskatīt tieši tāpat kā jebkuru citu patvēruma prasību, piemēram, no Sīrijas, Bangladešas vai Senegālas. Mums pret cilvēkiem, kas bēg no Krievijas, jo ir tur vajāti, nebūs atšķirīga attieksme kā pret bēgļiem no citām valstīm. Mums ir pieņemts īpašs regulējums attiecībā uz Ukrainas civiliedzīvotājiem un bēgļiem no Ukrainas, šis regulējums ir adekvāts un vērsts tikai cilvēku no Ukrainas atbalstam.
3. a) Latvijā jāturpina atbalstīt sabiedriskie mediji krievu valodā, lai nodrošinātu vienotu informācijas telpu. Komercmedijos atbalsts jāpiešķir ziņu raidījumiem un informatīvi analītiskajiem raidījumiem, nosakot kvalitātes latiņu. b) Latvijai nevajadzētu likt šķēršļus opozīcijas medijiem. Taču jāvērš uzmanība, ka Kremļa opozīcija automātiski nenozīmē Latvijas pozīciju aizstāvēšanu. Nekāda cita veida atbalsts kā labvēlīga attieksme tiem ārvalstu medijiem, kas Latvijā ir atļauti, nav un netiek plānots.
4. Aizsardzības ministrija nepiedāvā obligātā militārā dienesta atjaunošanu. Ministrija un tas, ko es personīgi atbalstu, piedāvā ieviest Valsts aizsardzības dienestu, kas būtiski atšķiras no tā militārā dienesta, kāds Latvijā ir bijis iepriekš. VAD mērķis ir radīt jaunu sociālo līgumu starp personu un valsti, kur militārais dienests kļūst par katra individuālo goda pienākumu. Šis dienests piedāvās arī dažādas alternatīvās dienesta iespējas un ir kritiski nepieciešams Latvijas armijas nākamajam attīstības solim, ņemot vērā to ģeopolitisko situāciju, kāda ir izveidojusies pēc 24. februāra.
18. Apvienotais saraksts – Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu apvienība, Liepājas partija
Māris Kučinskis, 13. Saeimas deputāts
1. Mūsu atbalsts ir militārajam risinājumam, Ukrainai atgūstot visu savu valsts teritoriju. Sarunas ir iespējamas, bet to rezultātā nevar tikt apšaubīta vai apdraudēta Ukrainas valsts teritorijas nedalāmība. Latvijai jāturpina visāda veida palīdzības sniegšana Ukrainai, kā arī stingri jāiestājas Ukrainas interesēs ES un NATO ietvaros.
2. Krievijas pilsoņu uzņemšana var būt tikai izņēmuma kārtā, ja konstatēti draudi konkrētajam Krievijas pilsonim no tur pastāvošā režīma puses un pirms tam saņemts pozitīvs mūsu drošības dienestu atzinums. Pastāvot esošajam režīmam Krievijā, mums jāizslēdz jebkuri drošības riski.
3. Krievvalodīgo informēšanai pagaidām ir jāatstāj ziņu un informatīvais bloks sabiedriskajos medijos: “LTV7”, tāpat jāturpina saturiski pilnveidot, sniedzot objektīvu (lai nebūtu saturisku interpretāciju) informāciju LSM interneta portāla.
4. Šobrīd mūsu primārais uzdevums un arī iespējas ir maksimāli koncentrēt savu darbību visaptverošās valsts aizsardzības spēju stiprināšanai: izveidojot pilnasinīgu Sauszemes spēku Mehanizēto kājnieku brigādi, nodrošinot Zemessardzes un rezerves karavīru apmācību, izveidojot stipru un saprotamu Civilās aizsardzības sistēmu, straujāk ieviešot un pilnveidojot Valsts aizsardzības mācību skolās. Ir jādarbojas pēc principa: Ieroči – Cilvēki – Apmācība, vispirms nodrošinot nepieciešamās ieroču sistēmas un kaujas tehniku, tikai tad tiks piesaistīti cilvēki, kas tiks apmācīti rīkoties ar ieročiem un tehniku. Tad mēs varam atgriezties pie šā jautājuma diskusijas.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas satuaru atbild “Latvijas Avīze”.
