Kārtējais mēģinājums saplānot zemes politiku 0
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) iesniegusi apspriešanai valsts sekretāru sanāksmē ziņojumu, kādai turpmāk jābūt Latvijas zemes apsaimniekošanas politikai, atsaukdamās uz divus gadus iepriekš – 2016. gada jūnijā – Saeimā pieņemto līdzīga satura paziņojumu.
Ziņojuma vērtīgākā daļa noteikti ir tā, kurā mēģināts noteikt turpmākas rīcības virzienus zemes lietderīgā, vienlaikus saudzīgā izmantošanā, nepieļaujot lauksaimniecībā izmantojamās zemes aizaugšanu un auglības samazināšanos.
Ziņojuma sadaļā par zemes izmantošanu saimnieciskajai darbībai vēstīts, ka turpmāk zeme jāizmanto, ievērojot apstākļus katrā konkrētajā teritorijā. Piemēram, Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē neesot atbalstāma lauksaimniecība vai jauna apbūve. Savukārt valsts austrumu pierobežas rajonos zeme esot jāizmanto lauksaimniecībā produkcijas ražošanai, kas prasa lielāku darba ieguldījumu un rada lielāku pievienoto vērtību, tādējādi novēršot iedzīvotāju skaita samazināšanos.
Ar krūmiem aizaugušās lauksaimniecības zemes platībās, kuras to īpašnieki vairs negrib vai nespēj izmantot lauksaimnieciskajā ražošanā, turpmāk būšot jāpārvērš vērtīgu koku sugu mežaudzēs. Toties citas līdz šim neizmantotās, pilnīgi vai daļēji aizaugušās lauksaimniecības zemes platības jāatgriež lauksaimnieciskajai izmantošanai.
Lauksaimnieciskās ražošanas veicināšanai jāuzlabo zemes auglība, sakārtojot meliorācijas sistēmas, palielinot organisko vielu daudzumu augsnē un novēršot augsnes skābuma palielināšanos.
Vietējām pašvaldībām jāierobežo jaunu apbūvei paredzētu teritoriju plānošana uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes rēķina. Apbūvei jāizmanto agrāk ieplānotās teritorijas.
Ziņojumā gan nekas nav teikts, kā un ar kādiem spēkiem īstenos šos un citus plānus. Ar pareizām frāzēm bagātīgi piebārstīto turpmākās zemes politikas būtību var izteikt dažos teikumos. Pārdomāti un savlaicīgi plānot teritoriju izmantošanu. Nepieļaut lauksaimniecībā izmantojamās zemes aizaugšanu un apbūves ieplešanos uz šī rēķina. Rakstīt plānus nevis darbību imitējošām atskaitēm, bet iedzīvotājiem un zemkopjiem vajadzīgus, kas nevis iegrožo, bet veicina saimniecisko darbību; nodrošinot dabas aizsardzības vārdā noteikto ierobežojumu samērību ar īpašumu izmantošanu. Par saimnieciskās darbības ierobežojumiem paredzēt taisnīgu atlīdzību neatkarīgi no īpašuma iegūšanas veida.
Ziņojumā cita starpā atzīts, ka vienotas zemes politikas īstenošanai nepieciešama rīcība tā dēvēto dalīto īpašumu izbeigšanai, sevišķi tad, ja uz privātpersonu īpašumā esošās zemes atrodas daudzdzīvokļu dzīvojamie nami. Esot vēl jānoskaidro, cik lietderīgi ir likumā noteiktie ierobežojumi darījumos ar lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Tāpat jāizspriež, vai būtu vajadzīgi grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli”, lai vēl vairāk veicinātu zemes lietderīgu izmantošanu. Nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumi vietējām pašvaldībām jāiegulda meliorācijas atjaunošanā.
Šis gan nav pirmais ierēdņu kabinetos sacerētais ziņojums, kurā mēģināts izplānot zemes saimnieciskas izmantošanas politiku. Ar līdzīga satura dokumentiem (Zemes politikas pamatnostādnes 2008. – 2014. gadam) VARAM nāca klajā jau pirms desmit gadiem. Pērn ministrijā tapa Zemes politikas plāns 2017. – 2020. gadam. Līdzīgi zemes izmantošanas plāni savulaik gatavoti arī Zemkopības ministrijā (Latvijas lauku attīstības programma 2014. – 2020. gadam) un citās valsts pārvaldes iestādēs. Diemžēl līdz šim šos ziņojumus pieņem zināšanai, plānus apstiprina, bet pēc tam aizmirst.
Atšķirībā no agrāk rakstītajiem ziņojumiem un taisītajiem plāniem nule sagatavotajā pati vērtīgākā atziņa, iespējams, ir tā, ka plānošanai un zemes politikai turpmāk jābūt vienotām, izskaužot plānošanas sadrumstalotību starp dažādu nozaru ministrijām un skarot visus zemes īpašniekus bez izņēmuma.
