Agris Liepiņš: Kārtējā “Saskaņas” demagoģija 13
“Saskaņas” deputāts Ivars Zariņš nācis klajā ar paziņojumu, ka “Saskaņas” parakstītā līguma laušana ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina pārstāvēto partiju “Vienotā Krievija” var radīt ļoti nopietnas sekas Latvijas drošībai. Tālāk viņš precizē, ka draudi būtu Latvijas iekšējai drošībai, un savu teikto ilustrē ar demagoģijas pērlēm, kuras, manuprāt, būtu vērts izanalizēt.
Saskaņietis apgalvo, ka radikālie elementi līguma laušanu pasniegšot kā nodevību pret to Latvijā mītošo krievvalodīgo daļu, kas izjūt sasaisti ar savu etnisko dzimteni. Mums gandrīz jānotic, ka “Saskaņa” izvairās lauzt līgumu tikai viena cēla mērķa labā, jo nevēlas piedzīvot ekstrēmistu inspirētas iekšpolitiskas jukas! Tādas kā Ukrainā, piemēram. Parasti cittautieši saites ar savu etnisko dzimteni izkopj, iepazīstot etniskās dzimtenes kultūru, mācoties vēsturi un sekojot līdzi šodienas zinātnes sasniegumiem savu senču zemē, nevis aktīvi atbal-stot savas etniskās dzimtenes politiskos režīmus. Zariņam gan liekas, ka krievvalodīgās kopienas saite ar etnisko dzimteni un Putina režīma mīlēšana ir viens un tas pats.
Neizpaliek arī valodas referenduma piesaukšana. Ar savu iniciatīvu aizliegt krievu bērniem mācīties dzimtajā valodā nacionāļi izprovocējuši krieviskos spēkus uz atbildes reakciju! Kārtējā “Saskaņas” demagoģija! Neviens neliedz apgūt dzimto valodu, bet citās valstīs pilsoņi, kuri tādējādi vēlas saglabāt savas etniskās saites, dara to par saviem līdzekļiem. Visus piecdesmit padomju okupācijas gadus emigrācijā mītošie latvieši pamatizglītību ieguva tās zemes valsts valodā, kurā bija atraduši mājvietu, bet latviešu valodu apguva paralēli ģimenē un svētdienas skolās. Valsts finansēta izglītība visā pasaulē ir valsts valodā! No budžeta līdzekļiem nav jāuztur paralēla izglītības sistēma svešvalodā, turklāt šī privilēģija tiek pieprasīta tikai vienai svešvalodai. Vadot ekskursijas, esmu novērojis, ka Latvijā dzimusī jaunā krievu paaudze to ļoti labi saprot un viņos nav pretestības pret latviešu valodu. Problēmas ir ar skolotājiem, tieši viņi uzstāj, lai stāstot krieviski! Domāju, ka tas ir padomju laika recidīvs, vēlēšanās vēl kādu gadiņu padzīvot saldajās atmiņās par dižo padomjzemi, kurā krievu tauta bija izredzētā un visiem bija jāsaprot krievu valoda.
Demagoģijas virsotni Zariņš sasniedz apgalvojumā, ka, iepazinušies ar sadarbības līguma tekstu, visi oponenti apklustot, jo nekāda ļaunā dēmona taisīšana no šā līguma nesanākot! Līguma preambulā esot teikts, ka šī sadarbība tiek veidota, balstoties uz neatkarības, patstāvības, savstarpējas cieņas un neiejaukšanās otra lietās principiem ar mērķi veidot labas kaimiņattiecības starp Latviju un Krieviju. Te patiesi jāiesaucas bijušā Francijas prezidenta Širaka vārdiem – jūs palaidāt garām labu izdevību paklusēt! Pietiek atšķirt 1920. gadā noslēgto miera līgumu starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju, kuras apakšā ir veseli septiņi paraksti ar sarkana vaskā iespiestiem zīmogiem. Līguma otrais pants skan šādi: “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi…” Mūžīgie laiki Krievijas izpratnē bija divdesmit gadu, ja nu “Saskaņai” tas piemirsies.
Par ko tad satraucas “Saskaņas” deputāts? Par maizes tēvu labvēlības zaudēšanu, par ko gan citu. Ar savu paziņojumu “Saskaņas” trubadūrs lieliski demonstrē, cik ļoti viņa pārstāvētais politiskais spēks ir atkarīgs no kaimiņzemes vadošās partijas labvēlības.
