Māris Antonevičs: Būtu jāapzinās, ka Putina rīcība lielā mērā atspoguļo sabiedrības pieprasījumu 30
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rietumi ir daudz kļūdījušies attiecībā uz Krieviju un Putinu, bet nu gan visiem atvērušās acis – tādi vēstījumi pēdējās dienās skan pārpārēm. Vācijas kanclers Olafs Šolcs beidzot ir gatavs ķerties klāt ilgi sargātajam kopīgajam projektam “Nord Stream 2” un attiecināt sankcijas arī uz to. Francijas prezidents Emanuels Makrons žēlojas, ka Putins “lauzis” viņam doto solījumu nesaasināt situāciju Ukrainā.
Makronam tā varētu būt sāpīga atziņa arī tajā ziņā, ka viņam neizdosies turpināt iedomātā “miera baloža” tradīcijas attiecībās ar Kremli, kā sevi varēja pasniegt viņa priekšgājēji Nikolā Sarkozī (galvenais starpnieks sarunās pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā 2008. gadā) vai Fransuā Olands (viens no t.s. Minskas vienošanās iniciatoriem pēc Krievijas agresijas 2014.–2015. gadā). Ir daudz skarbu paziņojumu un solījumu pienācīgi atbildēt Putina lēmumam oficiāli atzīt divu Ukrainai atšķelto veidojumu “neatkarību” un oficiāli ievest tur karaspēku.
Te jāpiebilst, ka no Krievijas puses pašlaik tā vairāk ir līdzšinējā stāvokļa “legalizēšana”, jo arī iepriekš nebija nekādu šaubu par to, ka Krievija kontrolē un arī militāri aprūpē šīs “tautas republikas”.
Tomēr teritorija, uz kuru ar šo soli vēlas pretendēt Krievija, ir daudz plašāka, ietverot arī, piemēram, stratēģiski svarīgo Mariupoles pilsētu Ukrainas dienvidaustrumos. Faktiski te tiek atdzīvināts jau mazliet piemirstais 2014. gadā Kremļa kuluāros tapušais “Jaunkrievijas” (“Новороссия”) projekts. Savukārt Ukrainas armijas pretošanās var tikt izmantota kā iegansts lielāka kara sākšanai, lai mēģinātu ieņemt Harkovu, Odesu un pat Kijevu.
Un tomēr, neskatoties uz kārtējo pasaules “atskurbšanu” attiecībās ar Krieviju, paliek sajūta, ka te joprojām ir daudz ilūziju un ērtākā izskaidrojuma meklēšanas. Iespējams, viens no tiešākajiem šīs noskaņas raksturojumiem bija iznācis tieši Latvijas valdības vadītājam Krišjānim Kariņam, kurš šonedēļ preses konferencē sacīja, ka Krievija būtu jānošķir no tās vadītāja: “Krievija ir burvīga valsts. Putins ir šī brīža vadītājs. Putins acīmredzot ir tas cilvēks, kas pieņem visus lēmumus par agresiju, par aneksijām…”
Te gandrīz vai iznācis spoguļattēls senajai atziņai par “labo caru” un “sliktajiem bajāriem”, tikai šoreiz “cars” it kā ir slikts, bet visi pārējie, ieskaitot “bajārus” – tādi apstākļu upuri.
Tomēr būtu jāapzinās, ka Putina rīcība lielā mērā atspoguļo sabiedrības pieprasījumu.
Ne velti Krievijas prezidenta reitings, kas bija strauji sācis slīdēt lejup, atkal uzlēca nebijušos augstumos tieši pēc Krimas aneksijas. Ir arī viedoklis, ka bažas par ietekmes zaudēšanu ir pašreizējās avantūras patiesais iemesls, jo valdnieks saprot, ka tieši to no viņa sagaida. Putinu un Krieviju nav jānošķir kaut kāda iedomāta politkorektuma vārdā, bet jāpieņem kā fakts, ka impēriskums ir šodien Krieviju raksturojošs rādītājs – ar vai bez tās vadītāja.
Putina loma ir, kādos rāmjos šo impēriskumu ielikt, kā pamatot tā nepieciešamību un kā to īstenot. Tieši šoreiz Krievijas vadonis nolēmis skaidrojošajai daļai pievērsties īpaši detalizēti – vienlaikus ar lēmumu par kārtējās Ukrainas daļas nošķelšanu nolasot īpašu vēstures lekciju, no kuras izriet, ka viņa pasaules skatījumā šādai valstij vispār nav tiesības uz eksistenci. Tas esot kaut kāds boļševiku veidojums, kas nepamatoti radies pēc Pirmā pasaules kara un 1917. gada apvērsuma.
“Arī mūsdienās to ar pilnu atbildību var dēvēt par Vladimira Iļjiča Ļeņina Ukrainu. Viņš ir tās autors un arhitekts. (..) Bet tagad “pateicīgie” pēcteči nojaukuši Ukrainā Ļeņina pieminekļus. Tā viņiem saucas “dekomunizācija”. Jūs gribat dekomunizāciju? Mūs tas pilnībā apmierina! Bet nevajag apstāties pusceļā, mēs jums esam gatavi parādīt, ko Ukrainai nozīmē īsta dekomunizācija,” atklāti draudīgā tonī paziņoja Putins, ko nevar uztvert citādi kā vēlmi likvidēt Ukrainas valstiskumu.
Taču šīs koncepcijas iedzīvināšana ir kaut kas ārpus saprāta robežām. Tā vairs pat nav runa par kaut kādu atgriešanos pie “Jaltas kārtības”, bet mēģinājums pārsvītrot visu 19.–20. gadsimta nāciju veidošanās procesu.
Ja Putins neatzīst Ukrainu, tad tālāk rindā jāliek gan Baltijas valstis, gan Polija, Ungārija, Čehija, Somija. Plašs lauks nākamajiem spriedelējumiem un arī nākamajām darbībām, ja Ukrainā Krievija netiktu apturēta.
Vēstures interpretācija, protams, ļauj atlasīt vēlamos faktus savas politiskās darbības attaisnošanai, taču nevajag aizmirst, ka ir arī citi. Par to nupat atgādinājis radio “Eho Moskvi” galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs: “Mūsu senči laikam tāpat ļoti priecājās par Baltijas pievienošanu 1940. gadā, taču es tāpat kā daudzi vēsturnieki uzskatu, ka tā bija mīna, kas pēc 50 gadiem uzspridzināja Padomju Savienību. (..) Par tādu mīnu var kļūt Doņecka, Luhanska un citas teritorijas, ja tās tagad mēģinās paņemt… Un laiks tagad rit ātrāk.”
