Guntis Zemītis par himnas izpildījumu: Kārtējā ASV kultūras invāzija 13
Autors: Guntis Zemītis, akadēmiķis, biznesa augstskolas “Turība” profesors
Himnas solo izpildījums pie mums ieviesās, kad šādi himna tika izpildīta pirms Rīgas “Dinamo” hokeja spēlēm. Ja dzied koris vai himnu spēlē orķestris, tad cilvēki dzied līdzi, bet, ja dzied solists, mēs tikai klausāmies.
Latvijas Zinātņu akadēmijas ekspertu konsilijā par valsts himnas atskaņošanas praksi nepiedalījos, tomēr uzskatu, ka šādai sarunai bija jēga un problēma tajā ir. Ne visi uzmanīgi ir lasījuši pasākuma programmu. Neizteikšos arī par pareizu himnas atskaņošanu. Tas ir jautājums, kas jārisina speciālistiem mūzikas jomā. Galveno problēmu saskatu jautājumā, vai ir pieļaujama himna solista izpildījumā svinīgos pasākumos. Konsilija programmā bija ierakstīts kategoriski: “Nav pieļaujams viena cilvēka – solista – dziedājums, kas daudzreiz ir kļūdains un neprofesionāls,” kas arī izraisīja gan satraukumu, gan sašutumu, gan ironiju. Daudzi to uztvēra kā varas mēģinājumu ierobežot cilvēku tiesības dziedāt savas valsts himnu. Bija pat komentāri par ekspertiem, kuri pārbaudīs un, ja kāds dziedās greizi, sodīs.
Problēma, manuprāt, ir citur. Cik esmu lasījis konsilija atreferējumos, arī debašu laikā tieši tādā veidā problēma netika nostādīta, tomēr tas nemaina lietas būtību. Nesen aizvadījām tautā neviennozīmīgi vērtētos “helovīna” svētkus, kurus gan ar prieku gaida bērni un jaunieši, bet daļa sabiedrības, un man ir pamatotas aizdomas, ka tieši tās sabiedrības, kura tik ļoti uztraucās par gaidāmo “aizliegumu katram dziedāt himnu”, tos asi nosodīja, jo šī, lūk, ir no Rietumiem, vispirms jau no ASV, ievazāta tradīcija, kura izskauž mūsu pašu tradicionālo Mārtiņdienu. Tam noteikti var piekrist. Un šeit ir jautājums – himnas izpildījums solo versijā ir tieši tas pats – vai šeit mēs vistiešākā veidā nesastopamies ar kārtējo ASV kultūras invāzijas izpausmi?
Himna ir jādzied un jāzina ikvienam valsts pilsonim, mūsu valsts himna ir ļoti piemērota, lai to varētu nodziedāt ikviens, tā ir pietiekami īsa, ar vienkāršu melodiju un vārdiem. Himnu dzied svinīgos brīžos – vienalga, tas ir koris, organizācija, draugu kopa, studentu un studenšu korporācijas, sportisti pirms valstu izlases spēlēm. Un nav svarīgi, vai viņi spēj to nodziedāt vismaz vienā no pieņemtajām torņkārtām vai ne.
Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas – dziedāt vai klausīties himnu. Himnas solo izpildījums pie mums ieviesās, kad šādi himna tika izpildīta pirms Rīgas “Dinamo” hokeja spēlēm. Tieši tā, kā to dara ASV. Pamazām radās atdarinātāji. Ja dzied koris vai himnu spēlē orķestris, tad cilvēki dzied līdzi, bet, ja dzied solists, mēs tikai klausāmies. Pirmkārt jau mūsu mentalitāte ir tāda, ka mēs nepārkliedzam solistu, mēs ļaujam viņam dziedāt un baudām šo priekšnesumu, labākajā gadījumā, atkal atdarinot amerikāņus, turot roku uz sirds. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas – dziedāt vai klausīties himnu. Himnas klausīšanās bez līdzi dziedāšanas ir pretrunā tās idejai – tā tika radīta kā tautas lūgšana. Ilgtermiņā tas novedīs pie tā, ka himnu tiešām izpildīs tikai profesionāļi, bet tautas lielākā daļa tikai klausīsies to.
