Padoms zemniekam. Viss par Romanovas aitu šķirni 0
Romanovas aitu šķirne radusies Krievijā, Volgas ielejā, ziemeļaustrumos no Maskavas. Savu vārdu šķirne ieguvusi no karaliskās krievu Romanovu dinastijas. Volgas krastos atrodas arī pilsēta Tutajeva, kuras senākais nosaukums bijis Romanova-Borisogļebska. Romanovas šķirne ir tīra – tā nav radīta krustošanas ceļā. Rakstos tā pirmoreiz fiksēta 1802. gadā. Vēlāk Romanovas aitas importētas gan uz Vāciju, gan Franciju. 1980. gadā 14 Romanovas šķirnes aitas tika ievestas Kanādā un pirms tālākas izplatības valstī piecus gadus turētas karantīnā. Apliecinājusi savu piemērotību Kanādai, Romanovas šķirne pēc neilga laika izplatījās arī ASV un citur pasaulē. Latvijā Romanovas šķirni 20. gs. beigās pirmoreiz ieveda Krāslavas rajonā.
Ārējās pazīmes
Romanovas šķirnei raksturīgi smalkas miesasbūves dzīvnieki ar tumšu apmatojumu, kas variē melnos, sudrabpelēkos vai brūnos toņos. Galvas ir melnas, galvas vidū var būt balta josla vai plankums; arī kājas un nagi ir melni. Muguras apmatojums parasti ir pelēks. Šķirnei raksturīgas īsas astes. Ne sieviešu, ne vīriešu kārtas pārstāvjiem nav ragu. Romanovas aitu vilna ir divējāda – kažoka ārpusē ir raupji akotmati, bet zem tiem atrodas maiga un zīdaina pavilna. Vīriešu kārtas pārstāvjiem ap skaustu un lejpus krūtīm var būt tumšas krēpes, kas sastāv no garākiem un raupjākiem akotmatiem.
Romanovas aitām jēri dzimst pilnīgi melni ar baltiem plankumiņiem galvas vidū, bet pieaugot kažoks maina krāsu, līdz iegūst Romanovas šķirnei raksturīgo sudrabpelēko toni.
Šķirnes īpašības
Romanovas šķirnei piemīt izcilas mātes šķirnes iezīmes – aitas ir auglīgas, dzimumbriedumu sasniedzot jau apmēram ceturtajā dzīves mēnesī, savukārt teķīši tikpat agri ir spējīgi aplekt aitu. Meklēšanās ir nesezonāla. Tomēr galvenais Romanovas šķirnes trumpis, kas paliek nepārspēts salīdzinājumā ar citu aitu šķirnēm ir jēru skaits metienā. Romanovas aitām vidēji dzimst 2–5 jēri, bet nav arī nekas neparasts, ja aitumātei atskrien seši un vairāk jēriņu vienā reizē. Tiesa, jēri realizācijas laikā dzīvsvarā sver vidēji 35 kg, kas salīdzinājumā ar īpaši selekcionētu gaļas šķirņu jēriem, piemēram, Sufolkas, Oksforddaunas, Tekselas, ir mazs svars. Tomēr ievērojamais jēru skaits metienā atdevi no dzīvnieka nodrošina. Romanovas aitu pārsteidzošā auglība mūsdienās tiek plaši pētīta un izmēģināta, krustojot tās ar tipiskām gaļas tēva šķirnēm, lai uzlabotu šo šķirņu auglību, pienību, mātes īpašības, kā arī jēru dzīvotspēju tūlīt pēc dzimšanas. Atzīts, ka krustojot pietiek ar 25–50% Romanovas šķirnes asiņu, lai izvēlētās šķirnes X krustojumu aitām ievērojami uzlabotos auglība un pienīgums.
Praktiskais un gastronomiskais izmantojums
No 5–10 mēnešus veciem Romanovas jēriem iegūst labākās kažokādas pasaulē. Ādiņa ir viegla, sprogaina un skaistā sudrabpelēkā krāsā. Romanovas šķirnes aitas gaļa no citu šķirņu jēra gaļas atšķiras ar savu diētiskumu. Gaļā faktiski nav tauku, turklāt tai nav tik izteikta jēra gaļas piegarša.
Nav radīti lielfermām
Romanovas šķirnei raksturīgs karstasinīgs temperaments. Romanovas teķi ir gatavi aplekt aitas 24 stundas diennaktī – ka tik būtu tāda izdevība! Dzīvnieki ir aktīvi un mēdz būt arī tramīgi, tāpēc ar tiem nav viegli strādāt. Īpaši to jūt, ja ir liela grupa – 50 dzīvnieku un vairāk –, jo aitām raksturīgi nervozi spiesties barā, lecot citai uz citas, tādējādi palielinās traumu un saspiešanās risks. Tāpat šīs šķirnes dzīvnieki bieži mēdz sagādāt galvassāpes kopējam, jo viegli pārvar ganību sētas un žogus. Tā kā šķirne ir ekstensīva, lielfermām tā nebūs īsti piemērota, jo prasa samērā daudz rūpju un uzmanības. Veterinārārste Aija Šneidere par Romanovas aitu mātes īpašībām bilst, ka šī ir viena no tām aitu šķirnēm (raksturīgi arī Somijas landrases šķirnei), kuras auglība pārspēj jēru izbarošanas iespējas. Tas nozīmē, ka aita ar trim jēriem labi tiks galā, bet ar pieciem un sešiem jēriņiem vairs ne tik labi un tos nāksies piebarot ar pudelīti.
Taču daži desmiti Romanovas aitiņu būs lieliska rota piemājas saimniecības ganībās, arī bērni būs sajūsmā par iespēju jēriņus barot ar pudelīti un piejaucēt, turklāt gardā gaļa priecēs vēderu un aitādas sildīs sānus aukstos ziemas vakaros.
Veiktie pētījumi
Latvijas Lauksaimniecības universitātes Agrobiotehnoloģijas institūta ietvaros tika izstrādāts pētnieciskais darbs Latvijas tumšgalves (LT) un Romanovas šķirnes (R) aitu māšu produktivitātes analīze (aut. Zaiga Trukše, pētnieciskā darba vadītāja Dr. agr., asoc. profesore Daina Kairiša). Pētījuma mērķis bija salīdzināt LT un R šķirnes aitu māšu auglību, iegūto un līdz atšķiršanai izaudzēto jēru kvalitāti.
Pētījumā gūti secinājumi: labākus rezultātus dzīvsvara sasniegšanā uzrādīja Latvijas tumšgalves šķirne (LT jēri 100 dienu vecumā svēra vidēji 25 kg, bet Romanovas šķirnes jēri sasniedza vidēji 18 kg svaru; 150 dienu vecumā pirms kaušanas LT jēri svēra vidēji 38,5 kg, bet Romanovas šķirnes – 34,3 kg). Tomēr mazākas dzīvmasas gadījumā Romanovas šķirnes jēri uzrādīja par 1,7% lielāku kautiznākumu, kas izskaidrojams ar to, ka minētās šķirnes jēriem ir smalkāki kauli.
Romanovas aitiņas uzreiz iepatikās
Māra Alsberga, z/s Grīvzemes, Pārgaujas novads: – Saimniecībā audzējam gaļas liellopus, bet šis bizness ir ļoti lēns – līdz gatavam produktam jāgaida ilgi. Ar vīru spriedām, ka vajadzētu pašu patēriņam ātrāk iegūstamu produktu. Sagadījās, ka tepat Latvijā ieraudzījām Romanovas šķirnes aitiņas, kas mums uzreiz iepatikās vizuāli. Drīz pēc tam pamēģinājām šīs šķirnes gaļu – tā arī mums ļoti iegaršojās. Nopirkām 10 aitas un teķi ar domu tās audzēt tikai savām vajadzībām. Tomēr Romanovas aitu populācija Latvijā ir maza, un izrādījās, ka teķis ir radniecīgs mūsu aitām. Negribējām ganāmpulkā tuvradniecību, tāpēc Vācijā nopirkām neradniecīgus teķus un klāt arī aitiņas. Ja aitas labi baro un neveido tuvradniecību, tās var izaugt līdz 70 kg smagas. Mums viena aita ir svērusi pat 72 kg, tomēr normāli ir, ka Romanovas aitas sver ap 50 kg. Uz atnešanās laiku sanāk ļoti daudz roku darba. Ja aitai piedzimst divi trīs jēri – viss kārtībā! Saimniecībā auglības rādītāji ir 300%, ir bijuši gadi ar auglību 320%. Dažām dzimst četrīši, kas arī ir normāli, bet ar pieciem un sešiem jēriņiem metienā es dažkārt lūdzu, lai Dieviņš kādu paņem, jo tad jērus nākas piebarot ar pudelīti. Reiz man bija jēriņš, kas svēra tikai 900 gramu, bet man arī to izdevās izaudzēt par labu un pienīgu aitumāti.
Atnešanās saimniecībā norit divos piegājienos, un atnesušās aitas grupēju pēc jēru skaita. Aitumātes ar dvīņiem un trīņiem ātri vien laižu laukā aplokā, bet, jo vairāk jēru, jo ilgāk paturu tos kūtī, kur varu labāk uzraudzīt. Jērus un aitumātes piebaroju ar spēkbarību. Ja ir pieci vai vairāk jēriņu, tad ar pudeli piebaroju lielākos, lai mazie tiek vairāk pie pupa. Tāpat arī piecīšus mātei ņemu nost pa nakti – atstāju blakus nodalījumā –, bet no rīta pirmos pie pupa laižu tieši mazākos. Aitām dzemdības ir ārkārtīgi vieglas un palīdzība praktiski nav nepieciešama. Vienīgi nevajag aitumātes pārbarot ar spēkbarību pirms dzemdībām – tad jēriņi vēderā izaug tik lieli, ka nespēj pareizi iekārtoties dzemdību ceļos. Vienmēr skatos, lai pirmpienu uzreiz saņem visi jēriņi – kaut dažas pilītes, jo Romanovas aitām tas ir ļoti biezs un barojošs.
Bizness gan man no ādām nekāds nesanāk – pārsvarā uzdāvinu bēbīšiem, uz kā gulēt, vai veciem cilvēkiem. >Saskarsme ar aitām, to barošana, kopšana, piedalīšanās jēriņu piedzimšanā, jēriņu pupināšana sagādā daudz prieka un gandarījuma ne tikai bērniem, bet arī pašam audzētājam. Ja dzīvnieki patīk, tad tas nav tikai pliks bizness. Svarīga ir kopēja attieksme pret aitām, jo aitas nav stulbas. Tās pat ir spējīgas sajust sava pastāvīgā kopēja noskaņojumu. Tādēļ ar mierīgu un mērķtiecīgu kopēja darbību ir iespējams panākt, ka aitas arī ir mierīgas, paklausīgas un nestreso.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
