Avārija 0
Jaunībā Hulio bija daudzsološs futbolists, taču viņa dzīvi krasi mainīja autokatastrofa. Tomēr dziedātājs tic, ka viss, kas dzīvē notiek, nav nejaušs, bet gan ar dziļu nodomu, kas bieži atklājas tikai vēlāk. Hulio teicis, ka viņam palīdzējusi izdzīvot un nekļūt par invalīdu mīlestība uz dzīvi un disciplīna. Viņam bija 20 gadu, kad notika avārija. 1963. gada 22. septembrī Hulio ar trim draugiem brauca ar savu automobili uz Madridi. Viņš nenovaldīja stūri, mašīna apgriezās riņķī un nokrita no milzīgas nogāzes. Draugi tika cauri sveikā, bet Hulio bija sašķaidīta kāja un traumēts mugurkauls. Sekas bija briesmīgas: daļēja paralīze, kājas nekustējās.
Kā jebkurš cilvēks līdzīgā gadījumā, arī Hulio krita izmisumā. Viņam teica, ka uz visu mūžu palikšot invalīds. Bet viņš nesamierinājās ar tādu spriedumu. Hulio rāpoja pa naktīm, veica vingrinājumus, trenēja muskuļus. Un palēnām – vispirms pirkstu galiņus, tad augstāk un augstāk – atsāka just kājas un ķermeni. Viņam aizliedza staigāt, bet viņš gluži maniakālā apņēmībā turpināja kustēties. Kā vien spēja, protams. Šie pūliņi nebija velti: viņš iemācījos izdzīvot, pa īstam cīnīties par sevi. Viņš apgalvo – ja nebūtu šo dzīves alku, nebūtu nekā. “Kad ķermenis tevi neklausa, smadzenes sāk darboties citādi, atmostas dvēsele.”
Pakāpeniski viņš no jauna iemācījās staigāt un, kā pats teicis, sāka flirtēt ar dzīvi. Reiz sanitārs slimnīcā atnesa Hulio ģitāru, un viņš sāka sākumā it kā haotiski strinkšķināt melodijas, kamēr jau ķērās pie dziesmu sacerēšanas un dziedāšanas. Tā viņš uzveica depresiju un atguva saikni ar cilvēkiem un pasauli. Toreiz viņš vēl nenojauta, ka reiz kļūs par pasaulē visvairāk pārdot o disku rekordistu. Hulio ir pārliecināts, ka tādus panākumus sasniedzis tādēļ, ka allaž zinājis, par ko dzied, jo pats to visu pārdzīvojis. Pret Dievu viņš attiecas gluži kā pret draugu, kurš vienmēr ir līdzās, un tic tam, ka viņu pavada veiksme. Tas neesot tāpat vien. “Es toreiz nenomiru tādēļ, ka Dievs uzdāvināja man laiku.”
