Māris Antonevičs par enerģētikas ministrijas izveidi: Vai galvenais mērķis ir “naudas dalīšana”? 29
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan valdības vadītājs Krišjānis Kariņš vēl pirms Saeimas vēlēšanām bija kaut ko ieminējies par iespēju veidot jaunu ministra amatu, nevarētu teikt, ka šī ideja tolaik būtu plaši izskanējusi. Tāpēc nozīme, kādu tas pašlaik ieguvis jaunās valdības veidošanas sarunās un kategoriskais tonis, kādā Kariņš par to uzstājas, ir pārsteigums.
Viņš pat paguvis paziņot – ja neizdosies panākt vienošanos par jaunās Vides un enerģētikas ministrijas izveidošanu, tad šīs valdības nebūs! Tātad politiķis, kurš iepriekš vienmēr stāstījis, ka ultimāti nav labs attiecību veids koalīcijas partneru vidū, tagad pats ir gatavs ķerties pie šā instrumenta. Kāpēc tā?
Vienkāršākais skaidrojums ir, ka cīņa nav tik daudz par pašu amatu, bet attiecību modeli koalīcijā. Premjera kandidātam un viņa partijai jau nācās piekāpties jautājumā par “Progresīvo” līdzdalību koalīcijā. Trīs nedēļas šis jautājums tika apmuļļāts sarunās, lai atgrieztos punktā, kas bija skaidrs jau tūlīt pēc vēlēšanām, – izņemot “Jauno Vienotību”, neviens cits šādu partneri nevēlas, un politiskā matemātika šoreiz nav tāda, lai bez šīm balsīm nevarētu iztikt.
Ja tagad iespējamais valdības vadītājs vēlreiz izrādītu piekāpību, tad varētu rasties jautājums – kurš tad te vispār ir noteicējs… Tomēr vienkārši no publiskā tēla viedokļa šādai spēlei īsti nebūtu attaisnojuma, tāpēc jādomā, ka ar veidojamo amatu saistās arī kādas īpašas ieceres.
Teorētisko pamatojumu šādas ministrijas izveidei savā ziņā ielika Valsts prezidents Egils Levits, pērn piedāvājot grozīt Ministru kabineta iekārtas likumu, papildinot to ar valsts ministra posteni. Parlaments gan nesteidza atsaukties prezidenta ierosinājumam (Levits bija iecerējis, ka likuma grozījumi stātos spēkā līdz ar 14. Saeimas sanākšanu, bet tas nav noticis), taču tas iemieso tieši to, ko šobrīd mēģina panākt Kariņš. Proti, uz laiku tiek izveidots jauns ministra amats, lai “risinātu aktuālos jautājumus kādā sabiedrībai svarīgā jomā”. Šajā gadījumā tas gan nebūtu valsts ministrs, bet tāds pats ministrs kā visi pārējie.
Var diskutēt, vai tas ir nepieciešams, un atrast gan pozitīvus, gan negatīvus argumentus. Skaidrs, ka šie “sabiedrībai svarīgie jautājumi” jau atrodas kādas esošās ministrijas pārziņā, tāpēc veidot vēl kādu jaunu ministriju nozīmē vairot birokrātiju un ar to saistītos izdevumus. Savukārt, ja tas nozīmē tikai tehnisku atsevišķu departamentu pārcelšanu no vienas ēkas uz citu, kā to pašlaik īpaši uzsver gan Kariņš, gan Levits, tad tas vispār sāk izskatīties tikai pēc dekoratīvām, nevis fundamentāli nepieciešamām pārmaiņām.
No otras puses, mums ir svaigs piemērs, kas notiek, ja ministrs pārāk pievēršas vienam, lai gan tobrīd it kā ļoti svarīgam jautājumam, faktiski atstājot novārtā visu pārējo nozari. Runa ir par līdzšinējo veselības ministru Danielu Pavļutu, kuru godīgāk būtu saukt par kovida un vakcinācijas lietu ministru. Pašreiz samilzušās enerģētikas krīzes apstākļos kaut kas līdzīgs var notikt arī ar ekonomikas ministru, kad visi pārējie tautsaimniecībai nozīmīgie jautājumi paliek kaut kur fonā.
Jau vasarā varēja just, ka ekonomikas ministre Ilze Indriksone (Nacionālā apvienība), kura amatā bija vēl salīdzinoši neilgu laiku, nav pietiekami iedziļinājusies enerģētikas jomā, tāpēc atbildes, piemēram, par to, vai mums vispār pietiks gāzes gaidāmajai ziemai, bija izvairīgas un nepārliecinošas.
Tāpat tagad var jautāt – vai Latvijas iedzīvotājiem par apkuri būtu jāmaksā tik daudz, ja viņas priekšgājējs Jānis Vitenbergs būtu rīkojies izlēmīgāk? Lai gan bieži kā atskaites punkts tiek piesaukts Krievijas uzbrukums Ukrainai šā gada 24. februārī, krīze šajā jomā sākās agrāk. Jāatgādina, ka jau pagājušā gada rudenī valdība nervozi lēma par atbalsta pasākumiem iedzīvotājiem dēļ strauji pieaugošajām energocenām.
Lielākā problēma ir tā, ka pašlaik Latvijas iedzīvotājiem ir diezgan miglains priekšstats, ar ko tad jaunais ministrs īsti nodarbosies un kādi būs galvenie mērķi. Ja tas nozīmē lētākus energoresursus, tad nebūtu pretenziju pret šādas ministrijas izveidi. Tomēr tā vien rādās, ka domāts kas cits. To apliecina Saeimas deputāta Māra Kučinska (“Apvienotais saraksts”) ieraksts feisbukā, kurā viņš atklāj, ka saņēmuši no “Jaunās Vienotības” 11 lapu aprakstu, kurā izrādījies, ka ministrija “tiek veidota, pamatojot to ar 2020.–2021. gada ES un Latvijā pieņemtajiem dokumentiem”.
Citiem vārdiem – tai nav nekāda sakara ar pašreizējo krīzi, bet drīzāk ar t. s. klimata neitralitāti un tamlīdzīgām tēmām. “Paliek jautājumi: vai nu piedāvājums ir nekompetence un profesionālisma trūkums (un tad ir problēma ar profesionāļiem valsts pārvaldē), vai arī kāds (kādi), kura galvenais mērķis ir tikt pie “naudas dalīšanas”, ir izplānojis patiesu enerģētisku krīzi pārvērst par patiesām iedzīvošanās iespējām,” secina Kučinskis. Un vai nu tas būtu kas jauns Latvijas politbiznesā.
