“Negribas, lai mūs no tribīnēm sāk zākāt.” Saruna ar Aldonu Vrubļevski 3
Līdz ziemas olimpiskajām spēlēm Dienvidkorejas pilsētā Phjončhanā atlikušas 136 dienas, sportisti plānveidīgi gatavojas sezonai, lai sevi no vislabākās puses parādītu četrgades svarīgākajos startos. Tikmēr liela rosība arī funkcionāriem gan Latvijā, gan citur pasaulē, un pēdējā laika aktualitātes “LA” komentē Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis.
LOK bažījas par antidopinga situāciju Latvijā, aizstāv atsevišķa biroja izveidošanas ideju. Kāpēc šis jautājums kļuvis tik karsts, ja situācija šajā jomā mums nav mainījusies jau gadiem ilgi?
A. Vrubļevskis: 2015. gadā tika pieņemts jaunais Pasaules antidopinga kodekss un valstīm, kuras pievienojušās konvencijai – Latvija to izdarījusi –,tika uzlikti papildu pienākumi, kuri pārsvarā bija jāveic jau līdz pērnajām olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro. Bija dots arī saprātīgs pārejas laiks, lai tos sakārtotu valstiskā līmenī. Uz Rio mēs vēl tikām cauri, bet attiecībā uz Phjončhanu mums jau ir konkrēti aizrādījumi par 17 neatbilstībām, un, ja valsts neko nedarīs, tas kaitēs sportistiem un komandām. Pavasarī, redzot šīs neatbilstības, sākām aktīvi komunicēt ar Veselības ministriju, zināmu laiku bija nepietiekama reakcija, bet sarakste notika. Vasaras vidū uzzināju, ka Gatis Berķis atstāj Valsts sporta medicīnas centra (VSMC) Antidopinga nodaļas vadītāja amatu. Viņš ir ļoti profesionāls, tāpēc sākām raidīt trauksmes signālus, ka antidopinga sistēma jūk ārā. Sagatavojām ministrijai priekšlikumu veidot valsts nodibinājumu līdzīgu Valsts kultūrkapitāla fondam, kam valsts piešķir līdzekļus konkrētu mērķu sasniegšanai, bet pārējā ziņā tā ir neatkarīga organizācija. Tādas ir viena no Pasaules antidopinga aģentūras (WADA) obligātajām prasībām. Reorganizācijai nevajag daudz līdzekļu, valdība pat atrada 600 tūkstošus eiro, un šķita, ka viss kārtībā gan no Veselības ministrijas, gan Izglītības un zinātnes ministrijas puses, bet otrdien valdībā šo jautājumu atlika birokrātisku šķēršļu dēļ. Taču mums laiks nav neierobežots, un tas vienkārši jādara – vajag dibināt, kas būtu pirmais signāls WADA, ka valsts institūcijas veic darbu, lai sistēmu sakārtotu. Tuvojas starptautisko pasākumu laiks – oktobra beigās pasaules nacionālo olimpisko komiteju ģenerālā asambleja, novembrī Eiropas olimpisko komiteju ģenerālā asambleja, un negribas, ka mūs tur no tribīnēm kopā ar Luksemburgu sāk zākāt.
Vai varam nonākt tik tālu kā Ukraina un Polija, kurām pirms Rio iedeva trīs mēnešus jautājumu sakārtošanai, pretējā gadījumā draudot ar aizliegumu startēt olimpiskajās spēlēs?
Mums vēl nav brīdinājuma, kā bija šīm valstīm, bet tik tālu negribam nonākt. Ja tas notiks, tad pret Latvijas sportistiem antidopinga jomā ieslēgsies citi noteikumi kontroles, uzraudzības un citādā ziņā. Beigu beigās tas izmaksās dārgāk, turklāt sportistiem, gatavojoties olimpiskajām spēlēm, būs papildu stress. Par Krieviju pusgadu runā – ielaidīs Phjončhanā, neielaidīs? Vai tas motivē sportistus un trenerus gatavošanās procesā?
Izskanējusi informācija, ka nepietiekamo pierādījumu dēļ WADA grasās attaisnot gandrīz simt krievu sportistu, kuri it kā bija lietojuši dopingu, bet tajā pašā laikā pārdesmit valstu antidopinga nodaļas aicina neļaut Krievijai būt pārstāvētai Phjončhanā. Kā tulkot šos pretrunīgo notikumus?
Jānošķir politiski un juridiski paziņojumi. 17 valstu antidopinga aģentūras aicinājušas nepielaist Krieviju – tas ir politisks jautājums, ņemot vērā tās valstis, kas bija aicinājuma iniciatores. Pareizāk būtu iet juridisko ceļu, proti, sagaidīt divu komisiju izmeklēšanas rezultātus oktobra beigās un tad skatīties, kādus lēmumus pieņems Starptautiskā olimpiskā komiteja (IOC).
Latvijas Antidopinga nodaļa jau tagad gatava nostāties pret Krieviju.
Antidopinga nodaļa šobrīd ir administratīva struktūra VSMC, šo apgalvojumu izteica nodaļas vadītājs Mārtiņš Dimants. Vai to apstiprina centra vadītāja, es nezinu, tajā pašā laikā Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs un veselības ministre par to uzzināja no preses. Lai ministrija analizē, kas valsts līmenī atbild par šo jautājumu un kurš tiesīgs valsts vārdā kaut ko paziņot. Man grūti komentēt Dimanta argumentus, varbūt tas bija pēc tam, kad kāds kolēģis no Igaunijas piezvanīja, jo viņi šim aicinājumam ir pievienojušies.
Jūs atbalstītu aicinājumu aizliegt?
Es aicinu sagaidīt juridisko risinājumu, jo tikai tā var lemt jautājumus. Ar politiskiem paziņojumiem, demaršiem vai boikotiem neko nepanāksim.
Dzirdēts, ka valdības līmenī radusies ideja visu sporta veidu federāciju valdes locekļiem piemērot valsts amatpersonu statusu. Kā jūs to vērtējat?
Neesmu par to dzirdējis, bet pieļāvumu formā pirms pieciem gadiem daži argumenti tika izteikti un šogad atkal celti gaismā, proti, jānosaka valsts amatpersonu statuss visu sabiedrisko organizāciju valdes locekļiem, ja tās saņem noteikta līmeņa valsts vai pašvaldības finansējumu. Domāju, ka tas nekad nenotiks, jo nav pareizi pēc būtības un neatbilst starptautiskajai cilvēktiesību praksei. Tas lielā mērā ierobežotu biedrošanās brīvību, ko garantē Satversmes 102. pants. Bet šogad Izglītības un zinātnes ministrijā nolēma iekļaut valsts amatpersonu sarakstā visus Latvijas Sporta federāciju padomes valdes locekļus, kas noveda pie tā, ka pieci no viņiem valdi pameta. Nevis tāpēc, ka negrib deklarēt ienākumus, jo par tiem Valsts ieņēmumu dienests un pārējās institūcijas visu zina, bet gan negribot pakļauties ierobežojumiem, ko nosaka valsts amatpersonu statuss un kas attiecas arī uz ģimenes locekļiem.
Jūs izteicāties, ka par to varētu vērsties Satversmes tiesā.
Droši vien to darīsim, ja tuvākajā laikā Saeimā netiks veikti grozījumi interešu konflikta novēršanas likumā, kuri ienesīs pilnīgu skaidrību par to, kuras personas ārpus publiskā sektora ir vai nav iekļaujamas valsts amatpersonu sarakstā. Šobrīd tas tiek interpretēts pārāk plaši. Dzirdēju, ka Saeima rudens sesijā tam ķersies klāt.
Kā vērtējat ķīviņus, kas itin regulāri notiek virknē federāciju – hokejisti, peldētāji, futbolisti, volejbolisti? Tā ir normāla demokrātija vai sistēmā kaut kas tomēr nav kārtībā?
Pagale viena nekad nedeg, tas ir pierādīts fakts – gan ģimenes dzīvē, gan sabiedrisko organizāciju darbībā. Tas, ka ik pa brīdim rodas dažādi virzieni, kašķi, redzam arī politikā – “Vienotības” piecnieks, sešnieks Zatlera Reformu partijā, kas uzreiz pēc ievēlēšanas Saeimā to pameta. Taču demokrātija ir veids, kā vairākumam panākt savas gribas realizāciju. Ar administratīvām metodēm nevar iejaukties un diez vai kaut ko varētu atrisināt. Padomju laikā partijas centrālkomiteja iecēla sporta veidu federāciju vadītājus, kas nebūt nav pareizākais veids.
