Karš visu mainīja: lai izbēgtu no Putina karaspēka, vīrietis ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi Černobiļas slēgtajā zonā 0
Kad Krievijas iebrukums Donbasā 2014. gadā iznīcināja ukraiņu uzņēmēja Vadima Minzjuka dzīvi, viņam nebija citas izvēles kā bēgt. Viņš pārveda savu ģimeni uz vienīgo vietu, kur varēja atļauties sākt visu no jauna – nelielu pilsētiņu pie Černobiļas slēgtās zonas, raksta izdevums “The Sun”.
Donbasā Vadimam un viņa ģimenei piederēja divas mājas, dzīvokļi un rūpnīca, taču tas viss tika iznīcināts vienā raķešu triecienā. Viņiem nācās sākt dzīvi no nulles.
“Mēs atradām vietu, kur apmesties. Tagad zeme pie Černobiļas ir mūsu mājas,” stāsta Vadims, piebilstot: “Draugi un ģimene bieži jautā par radiāciju. Es saku viņiem, lai neuztraucas.”
Vadims šeit jūtas tik ērti, ka katru dienu ved savu suni pastaigā gar augsto žogu, kas iezīmē aizliegtās zonas sākumu. Tā ir viņa iecienītākā vieta, kur baudīt putnu dziesmas un meža klusumu.
“Tas ir līdzīgi kā dzīvot Somijas ziemeļos vai Aļaskā,” saka Vadims.
“Šajā apgabalā ir viszemākais iedzīvotāju blīvums Ukrainā – tikai divi cilvēki uz kvadrātkilometru.”
Neraugoties uz to, ka Ditjatki 1986. gadā smagi ietekmēja kodolkatastrofa un tajā joprojām saglabājas augsts radiācijas līmenis, Vadimam bija lielas ieceres, kā mainīt tās likteni un pārvērst to par vienu no pievilcīgākajiem tūrisma galamērķiem Ukrainā.
Diemžēl viņa ierastais pilsētnieka dzīvesveids un jaunās idejas radīja nesaskaņas ar vietējiem iedzīvotājiem.
Tomēr Vadims nepadevās: viņš uzbūvēja jaunu rūpnīcu atkritumu pārstrādei un metāla izdalīšanai no tiem. Taču rūpnīcas radītie dūmi un atkritumi izraisīja vēl lielāku vietējo iedzīvotāju neapmierinātību un pretestību.
“Ciema mēre radīja šķēršļus, organizējot reidus manā rūpnīcā. Viņi centās mani izstumt, bet viņiem tas neizdevās,” viņš saka.
Pēc apsūdzībām par nodokļu nemaksāšanu un sekojošās rūpnīcas pagaidu slēgšanas Vadims pieņēma lēmumu rīkoties radikālāk — kandidēt uz mēra amatu, lai mainītu spēles noteikumus.
Vadima iecere bija vērienīga: pārveidot reģionu par tūrisma centru, kas balstīts uz zaļo enerģiju.
Viņa plānos ietilpa ne tikai videi draudzīgu risinājumu ieviešana, bet arī lidostas izbūve, lai piesaistītu tūristus no Kijivas.
Viņš uzskata, ka reģionam ar tā unikālo vēsturi un dabas resursiem ir potenciāls kļūt par nozīmīgu galamērķi ceļotājiem.
Tomēr vietējā sabiedrība uz viņa plāniem raudzījās skeptiski. “Vai tiešām tūristi šeit brauks? Ar mūsu radiāciju?” smejas kāda sieviete, paužot šaubas par Vadima ideju dzīvotspēju: “Viņš ir tikai sapņotājs. Viņš nekad nav dzīvojis tādā ciematā kā šis. Cilvēki šeit nav pieraduši pie tādām idejām un vienkārši nesaprot tās.”
Tomēr 2022. gadā, kad sākās karš un krievu karaspēks ieņēma viņu ciematu, notika negaidīts pavērsiens. Vadima ienaidnieki izglāba viņa meitu, kad krievi ienāca viņu ciemā. Pats Vadims bija devies uz Kijivu, lai cīnītos par savu valsti.
“Karš visu mainīja,” atzīst Vadims.
“Viņi aizsargāja manu meitu, kad bijām šķirti. Ir pienācis laiks aizmirst pagātni. Kad es pirmo reizi šeit ierados, cilvēki pret mani izturējās kā pret svešinieku. Bet tagad, kad viņi ir piedzīvojuši karu tāpat kā es, viņi saka – viņš ir viens no mums.”
1986. gada aprīlī Černobiļas atomelektrostaciju (AES) satricināja sprādziens, kā rezultātā tika evakuēti cilvēki simtiem tūkstoši cilvēku Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā.
Radioaktīvais piesārņojums izplatījās arī pār lielāko daļu Eiropas. To uzskata par vēsturē lielāko kodolkatastrofu, kas radīja 400 reizes lielāku radiāciju kā atombumba, ko ASV nometa pār Hirosimu Otrā pasaules kara laikā.
Černobiļas slēgtajā zonā joprojām dzīvo 130-150 iedzīvotāju, galvenokārt vīrieši un sievietes, kas vecāki par 50 gadiem un pārdzīvojuši padomju varas un nacistu iebrukuma gadus.
Šī teritorija ir pārvērtusies par īstu spoku pilsētu ar simtiem pamestu ēku.
Kaut arī mājiņas ir sabrukušas, tās joprojām glabā 80. gadu noskaņu, kā laika kapsulas, kas ļauj ielūkoties cilvēku dzīvē pirms traģēdijas.
Pamestajā Pripjatas pilsētā joprojām stāv Velna rats, kas atgādina par laikiem, kad ģimenes tur izklaidējās un priecājās.
Slimnīcas dzemdību nodaļā, kas palikusi neizmantota kopš katastrofas, vēl aizvien stāv rūsējošas bērnu gultiņas, savukārt steigšus evakuēto skolu plauktos joprojām guļ mācību grāmatas, liecinot par pārtraukto ikdienu.
Kā prognozēja Vadims, tūristi sāk atgriezties un apmeklē Černobiļu, lai savām acīm redzētu katastrofas atstāto postažu. Tiek lēsts, ka pēdējā desmitgadē šo vietu ir apmeklējuši vairāk nekā 40 000 tūristu .
