Anda Līce: Karš. Vienmēr viens un tas pats 5
Plašajā mākslas filmu piedāvājumā nemaz nav tik daudz tādu, kas, pateicoties kādam īpašam tajās ieliktajam spēkam, iekustina apziņas dziļākos slāņus, mūžīgi nevaļīgajam skatītājam liek apstāties un daudz ko ieraudzīt kā palēninātā kadrā. Cilvēks ir slinks radījums un izdomā dažādas atrunas, lai tikai nebūtu jādomā. Tāpēc ir tik izplatīts aicinājums aizmirst pagātni un neskatīties atpakaļ, un mēs turpinām kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem un krist bedrēs, kuras varētu aizbērt vai vismaz apiet.
Dāvja Sīmaņa filmā “Pelnu sanatorija” ir ļoti maz teksta – visu jau ir pateicis karš. Un nav vairs svarīgi – pirmais, otrais vai trešais. Karš vienmēr nozīmē vienu un to pašu – postažu cilvēkā un ap viņu. Paliek vienīgā cerība uz cilvēcības asniem, kurus tomēr aizvien šur tur izdzen nobradātā zeme. Filma pie skatītājiem nāk laikā, kad lielvalstis, izmantojot Sīriju kā ieroču izmēģinājumu poligonu, apzināti izposta tās dabu un kultūras pieminekļus, iznīcina tūkstošiem civiliedzīvotāju, liek Eiropā burtiski straumēm ieplūst bēgļiem. Pirmie bēgļi ierodas arī Latvijā. Daudzviet Eiropā notiek protesta mītiņi pret viņu uzņemšanu. Vai Kārlis Zāle varēja iedomāties, ka kaut kas tāds notiks arī pie Brīvības pieminekļa? Filmā vācu ārsts no drošas nāves izglābj zēnu, kuram neviens nezina pat vārdu. Vai mēs, tagad tik sparīgi norobežojoties no citu sāpēm, esam pasargāti no bēgļu likteņa un no tā, ka kaut ko līdzīgu kā tas zēns filmā, nepiedzīvos arī mūsu bērni? Tas, ka nevēlamies pasaules notikumus attiecināt uz sevi, mūs no tiem nepasargās.
Pēc filmas noskatīšanās bija jādomā par lietām, kas it kā nav saistītas ar filmu. Cik nožēlojama uz globālo katastrofu fona izskatās mūsu partiju sīkmanīgā plūkšanās par amatiem, dažādu dīvainīšu rosīšanās uz politiskās skatuves, un cik bezjēdzīgi mēs izšķiežam dārgo laiku, līdzekļus un cilvēku enerģiju! Miers nekad nevar būt ilgstošs, ja mēs tik nikni noliedzam viens otra uzskatus un izvēles.
Filmā vācu ārsts māca puiku rakstīt ciparus. Puikam nenākas viegli uzvilkt uz papīra astoņnieku. Zīmīgi, ka tas ir sagāzies horizontāli un kļuvis par bezgalības zīmi – visiem laikiem cauri skanošu Dieva aicinājumu nepazaudēt cilvēcību. Mīlestība pret dzīvību un bijība tās priekšā ir spēks, kas liek uzņemties gan atbildību par otru cilvēku, gan uzņemt filmas, kas uzrunā sirdi un prātu.
