“Karš uzplēš Sibīrijas rētas!” Durbeniece Zenta, skatoties ziņas, nespēj valdīt asaras 0
Dace Ezera, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Durbeniecei Zentai Kuzminai ir smags liktenis – 1949. gada 25. martā viņu kā mazu bērnu kopā ar ģimeni no Tores stacijas Dienvidkurzemē izsūtīja uz Sibīriju. Kopš tās dienas 25. marts viņai vienmēr bijis ļoti sāpīgs datums. Ar katru gadu likteņa brāļu un māsu paliek aizvien mazāk. Zentas kundze arī nesen zaudējusi dzīvesbiedru Leonu, krievu pēc tautības, ar kuru kopā bijusi no 17 gadu vecuma, bet laulībā – vairāk nekā 60 gadus. Tagad, ikdienā skatoties ziņas par karadarbību Ukrainā, sirmā kundze nespēj valdīt asaras, viņasprāt, tik daudz vēsturē līdzīgu skarbu līniju.
“Esmu dzimusi Durbes pusē, Padonē, visa mana dzimta nāk no turienes. Bērnība bija ļoti smaga, ģimenē bijām trīs bērni, bet māsiņa ļoti agri aizgāja taisaulē. Mans tēvs Žanis Stūrmanis bija aizsargs. Viņš gan reiz ģimeni mierināja: mūs neizvedīs!
Atceros, tā bija sestdiena, visi sēdējām pie brokastu galda, ēdām vecāsmātes izcepto baltmaizi,” Zenta ar dziļām dvēseles sāpēm vēl šodien atceras šo baigo datumu. Kad bijuši jau izsūtījuma vietā, sapņos meitenei vēl rādījies šis pēdējais dzimtenes brokastu galds. Zentai toreiz bija tikai septiņi gadi, bet tas viss ir tik dzīvā atmiņā! Krievi ienākuši mājā, likuši visiem apģērbties un bargi prasījuši mammai: kur vīrs? Sieviete drosmīgi attraukusi: kā es varu zināt? Vectēvs un vecmāmiņa arī bijuši klāt, abi jau cienījamos gados.
“Dzīvojām vecā, garā mājā, logs uz dārzu. Kad svešie vīri brauca iekšā mūsu sētā, tēvs pa logu izlēca laukā, devās mežā paslēpties. Pulka svešinieku mūsmājās bija. Mamma par to, ka vīrs pazudis, dabūja ar šautenes stobru no svešajiem pa plecu – tas bija “izsists”, pēc tam, lopu vagonā braucot, radās gudri dakteri, kas mammai spēja palīdzēt,” atmiņu fragmenti sievietei vēl šobaltdien ir spilgti.
Zenta vēl labi atceras braucienu no Tores stacijas – vagonā bijis arī sirms vecītis ar garu, baltu bārdu, līdzīgu kā viņas vectēvam. Ko ēst nebijis, dzelzceļa stacijās kaut kādi spaiņi ar samazgām, kuras cilvēkiem dalīja ēdienreizēs – šis vecītis arī bada dēļ ceļā nomiris. Kādai sievietei klāt mazs, jau miris bērniņš – krievu zaldāti gan vecā vīra, gan bērniņa līķi vienkārši izsvieduši laukā pa vagona logu. Stepēs – upes, un tajās rēgojušies cilvēku līķi. Zenta ievērojusi, ka tos jau bija apsēduši izsalkušu vilku bari.
“Pufaiku rauši”, pusdzīvi mājputni…
Ģimeni nometināja Omskas apgabalā. Zentas mamma Berta bijusi liela rokdarbniece – tamborēja, izšuva, vietējām krievietēm tas šķitis kaut kas vienreizējs – latviete savus roku darinājumus iemainījusi pret maizi vai spaini ar kartupeļu mizām azaida galdam. Vecāmāte arī mazmeitai Zentai iemācījusi darboties ar melnu un baltu dziju. “Viņa man teica: meit, vispirms baltu, tad melnu. Tā arī es iemācījos adīt,” pasmaida sieviete.
“Kad es sāku strādāt fermā, man bija 13 gadu. Ar rokām slaucu 49 govis, sākumā pat četrreiz dienā. Bijām divas latvietes, tikpat ukrainietes un moldāvietes – tāda bija mūsu brigāde. Brigadieris bija no Moldāvijas un atklāti mums pateica: varat noslēpt pudeli piena pufaikas kabatā, zinu, ka to jūs darāt, bet tad tā, lai neviens neredz!” piedzīvoto atceras durbeniece. Ziemās saldēja traukos salietu pilnpienu. Vienreizējs olu kultenis izdevies – tie jau bijuši lieli svētki. Ēduši tā dēvētos “pufaiku raušus” no visādām zālītēm – noglabājuši un uz plīts izcepuši, pēc tam ar baudu grauzuši. Tās jau likušās lieliskas pusdienas.
“Mūs, bērnus, mācīja arī zagt. Stepes tur milzīgas, nespēja graudus savest klētīs, uz vietas laukos izbēra. Bērni tos naktīs gāja zagt – vecāmāte no graudiem vārīja sātīgu biezputru, kas mums bija delikatese,” atceras Zenta un pastāsta, ka reizēm naktīs arī rakuši no zemes laukā dienā tur apglabātos kritušos mājlopus – no gaļas iznācis buljons. Pusdzīvi mājputni klīduši apkārt. Pa naktīm tie ķerti, applaucēti ar vārošu ūdeni un vārīti ar visām iekšām un galvām. Visu apēduši, nekas neesot palicis pāri. “Viss piedzīvotais nav ne aprakstāms, ne izstāstāms,” sāpīgi nosaka Zentas kundze.
No nātrēm vēl šodien zosāda
“Mums uz Sibīriju radi sūtīja arī paciņas, bet diemžēl no tā visa neko nesaņēmām, tikai puķu un dārzeņu sēklas. Taču sūtījumā esot bijis gan speķis, gan žāvētas zivis, vienīgi kāds pussapuvis ābols bija atstāts – pārējo nozaga. Mēs toreiz krievu sievietēm iemācījām puķes audzēt, kas tur pirms tam nebija raksturīgi – auga tikai nātres,” atceras Zenta. Viņai bijuši lindraki līdz zemei – nebija ne apakšbikšu, ne zeķu.
Gājuši pa svešiem dārziem kādu burkānu nozagt. Puišeļi kā puišeļi – pārlec pāri augstiem žogiem. Bet meitenei aizķeras garais lindraks. “Kā es pēc tam dabūju pa pliko pakaļu ar asajām nātrēm! Vēl tagad, kad tās ieraugu, man uzmetas zosāda. Krievi mūs, latviešus, apsaukāja par kulakiem, bandītiem, fašistiem,” ne bez sāpēm stāsta durbeniece.
Arī mājas toreiz cēluši. Salmi, mēsli, māli – visus šos komponentus mīcījuši, līdz kājas kļuvušas jēlas, un veidojuši no tiem īpašus ķieģeļus. Durbeniece gan uzsver, ka latvieši bijuši lielāki meistari un cēluši nedaudz kvalitatīvākas būves.
Zenta Omskas apgabalā gājusi arī skolā, bet toreiz pat neesot kārtojusi eksāmenus – aizejot uz mācībiestādi, no pārguruma aizmigusi solā, bet uzreiz pēc stundām jau atkal jābūt fermā, kur laiks mācīties?
“Fermā mēslos bijām līdz padusēm, 40 brūnaļām bieži nekādas barības nebija. Man savulaik Hruščovs roku ir spiedis, Kremlī esmu bijusi, kur pasniedza Goda rakstu par lielāko piena izslaukumu, par teicamu darbu,” stāsta Zenta. Vēlāk, pēc atgriešanās Latvijā, kad Padonē strādājusi vietējā fermā, arī saņēmusi apbalvojumus par labu darbu.
Zenta atklāj, ka pēc 17 gadiem aizbraukusi uz Omskas apgabalu, uz ģimenes izsūtījuma vietu. Tur vairs pat kapu neesot bijis, viss līdzens, kuplo tikai kviešu lauki.
“Tur nekas nebija uzlabojies – krievam pižiks galvā, pufaika mugurā, sēž uz soliņa pie mājas un spļauda saulespuķu sēklas,” par pieredzēto stāsta Zenta Kuzmina.
Vectēvs palika Sibīrijā
Ģimene izsūtīta uz 25 gadiem – kā politiski represētie. Kad Staļins 1953. gadā nomiris, daudzus atbrīvoja, tikai ne Stūrmaņus. Gandrīz paši pēdējie no Krievzemes sovhoza izbraukuši – Padonē atgriezās 1957. gada 10. septembrī. Diemžēl vectēvs vairs dzimteni neredzēja – nomira tai pašā dienā, kad Staļins.
“Mums gan sākumā darbu nedeva, jo bijām taču politiski represētie. Mamma nez cik reizes gāja pazemoties, lūgties. Paldies Dievam, bija jauna zootehniķe, kura tā paša gada decembrī iedeva darbu vietējā fermā pie telēm. Fermā ūdens nebija, tikai dīķis tuvumā – 35 govīm jāsanes dzeramais. Mamma jau bija slima, bet vienalga vajadzēja strādāt un maizīti pelnīt. Kad vēlāk kolhoza pilnsapulcē sāka dalīt mājlopus un vēl citu mantību, mūsu ģimenei tika vien mazumiņš. Pārnācu, pateicu mammai, viņa nokrita un acumirklī aizgāja – mammītei bija tikai 68 gadi. Toreiz jau komunistiem neko nedrīkstēja iebilst,” sāpīgi teic Zenta Kuzmina.
Vai vēsture atkārtojas?
Sirmā kundze izaudzinājusi četrus bērnus, priecājas par divpadsmit mazbērniem un deviņiem mazmazbērniem. Visi bērni dzīvo tuvu mammai, Liepājas pusē. Arī mazbērni un mazmazbērni atbrauc ciemos – katru dienu māja ir pilna. Divdesmit septiņus dzīves gadus Zenta fiziski smagi strādāja fermā Padonē, kur ir mantojusi 30 hektārus zemes ar mežu – grūti gan nācies pierādīt, ka tas ir viņas īpašums.
Mazpilsētā Durbē Zenta dzīvo kopš 1987. gada, kad ģimene šeit uzcēla privātmāju.
“Vasarās, cik vēl spēju, darbojos dārzā. Man ļoti patīk puķes – zied dālijas, rozes, hiacintes, mārtiņrozes, dažādas lilijas. Ir garšaugi, zaļumi, saknes – man jau kļūst grūti apkopt –, lai jaunie darbojas! Adu vilnas zeķes. Kādreiz adīju arī džemperus un kleitas, bet kas tos mūsdienās vairs vilks mugurā! Tagad ārdu ārā, un top jauni zeķu pāri. Kādreiz arī šuvu segas un izšuvu gleznas – tagad tādas vairs nav modē,” par savām nodarbēm stāsta durbeniece.
Sirmā kundze bez asarām acīs tagad nespēj skatīties televīzijas ziņas – par Krievijas agresiju pret Ukrainu. Lielākoties gan vispār neskatoties, jo tas ir ļoti sāpīgi.
“Sāk atkārtoties vēsture – mūs izveda, bet tagad sveša armija okupē Ukrainu un šauj nost civiliedzīvotājus. Tas pats vien ir – bērni, vecāki, bēgļi. Atceros kādu sarunu televīzijā, kuru klausoties, man bija ļoti jāraud.
Vecmāmiņa teica: tēvs viņai Otrajā pasaules karā gājis bojā, bet mazdēlam tikai 20 gadi, un pēc trim dienām, kad tie apritējuši, atnāk vēsts, ka viņš kritis… Audzini bērnus šajā laikmetā, ceri uz viņu piepildīto nākotni, bet viņi pēkšņi jāzaudē bezjēdzīgā karā! Ļoti smagi. Nekas nemainīsies, kamēr neaizvāks Putinu!” ne bez saviļņojuma, smago sarunu noslēdzot, teic Zenta Kuzmina.
