Māris Antonevičs: Emocionāli visgrūtāk ir saprast tās valstis, kas pašas savulaik ir bijušas līdzīgā situācijā 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai Krievijas agresija un karš Ukrainā ir mainījis starptautisko politiku? Tā tiešām noticis, lai arī labi redzams, ka inercei ir liels spēks. Tomēr pārsteidzošākais ir kas cits – tas, ka nepārprotamu pozīciju bieži nespēj ieņemt tieši valstis, kas iepriekšējās paaudzēs pašas cietušas no līdzīgiem noziegumiem, kādus pašlaik Ukrainā veic Krievija.
Eiropā šī krīze atkal izgaismojusi to, kas publikācijās un diskusijās apspriests jau daudzus gadus – līderības trūkumu. Agrāk tas vairāk ticis runāts par vadošajiem politiķiem, bet pašlaik jau rodas bažas, ka problēma attiecas kopumā uz valstīm, un nav pat būtiski, kas tajā brīdī atrodas pie varas.
Runa, protams, ir par Eiropas Savienības centrālo asi: Vācija–Francija, kuras politiķu paziņojumi ja ne gluži liek krist panikā, tad arvien vairāk mulsina.
Nesen Ukrainas vēstnieks Vācijā Andrijs Melniks atklāja kādu ļoti biedējošu faktu par saviem kontaktiem ar vācu amatpersonām kara pirmajās dienās, īpaši izceļot šīs valsts finanšu ministra Kristiāna Lindnera nostāju.
Kā laikrakstam “Frankfurter Allgemeine Zeitung” sacījis vēstnieks, Lindners esot atklāti paudis, ka Ukraina karā pret Krieviju noturēsies tikai pāris stundas, tādēļ nekādi ieroči Kijivai sūtīti netiks. Tāpat neesot ko spriest par Krievijas atslēgšanu no starptautiskās maksājumu sistēmas SWIFT, bet esot jāsāk gatavoties sarunām ar Maskavas iecelto marionešu valdību par to, kā dzīvot tālāk. To ministrs esot, pēc Melnika vārdiem, paziņojis “ar tādu pieklājīgu smaidu”.
No otras puses, šis stāsts pilnībā atbilda Vācijas politikai pirms kara, kurā dominēja pragmatisms un vēlme izbēgt no jebkādas konfrontācijas ar Krieviju.
Protams, pēc dažām dienām, kad kļuva skaidrs, ka Ukrainā nebūs nekāds “zibenskarš”, arī Vācijas politiķi sāka strauji mainīt attieksmi. Vienlaikus viņi joprojām savā ziņā “velkas astē” daudzām citām Eiropas valstīm, kas prasa izlēmīgāku rīcību.
Vēl skumjāka aina ar Franciju, kur prezidenta vēlēšanas varētu raksturot ar teicienu – kod, kurā pirkstā gribi, vienalga sāpēs. Eiropas mēroga līderu tur nav vispār. Protams, otrajā kārtā atliek cerēt uz pašreizējā prezidenta Emanuela Makrona uzvaru, jo viņa konkurente Marina Lepēna ne tikai emocionāli, bet savulaik arī finansiāli sevi paguvusi sasaistīt ar Putina režīmu.
Viņas uzvaras gadījumā pie varas kādā ES valstī pirmo reizi nonāktu politiķis, kas atzinis, ka Krima pieder Krievijai (Lepēna to teikusi agrāk un arī tagad atkārtojusi).
Tajā pašā laikā arī Makrons laipo, kā nu prot. Nupat viņš atteicies saukt krievu okupantu pastrādātos noziegumus par genocīdu, jo neesot pārliecināts, ka “verbāls saasinājums” palīdzēs (tas noteikti apgrūtinās arī Francijas prezidenta regulāros telefonskarus ar Putinu).
Savukārt īstu sašutumu Ukrainā raisījusi cita Makrona piebilde – par to, ka “šīs divas tautas – krievi un ukraiņi – ir brāļi”. Krievijas propagandas iemīļotais vēstījums pašlaik jau izklausās pēc zaimošanas, uz ko Francijas prezidentam nekavējoties tika norādīts. Taču, ja godīgi, arī tālāk aiz abiem šiem konkurentiem, kas 24. aprīlī tiksies prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, nebija nekas labāks.
Uz šī fona gandrīz vai par spilgtāko Eiropas līderi kļuvis britu premjers Boriss Džonsons, par kuru vēl nesen dažādos kreisas ievirzes medijos bija pieņemts smīkņāt kā par kaut kādu “jokupēteri”.
Taču tieši viņš pirmais no valstu līderiem devās uz Kijivu, tiklīdz no tās bija atkāpies Krievijas karaspēks, arī paziņojumos un lēmumos bijis pārliecinošs.
Emocionāli visgrūtāk ir saprast un pieņemt ne jau lēni izkustināmās lielvaru pozīcijas, bet tās valstis, kas pašas vai to cilvēki savulaik ir bijuši līdzīgā situācijā kā Ukraina, bet pašlaik uzvedas tā, it kā uz viņām tas neattiecas.
Piemēram, ungāri, kas neiebilst pret sava premjera Viktora Orbāna proputinisko stāju par spīti 1956. gada notikumiem, kuriem it kā vēl vajadzētu būt dzīvā atmiņā. Vai arī gruzīni, kuriem 2008. gada notikumi ir pat ne īsti vēsture, bet vakardiena, tomēr, ticot sabiedriskās domas aptaujām, 64,5% esot izteikušies, ka nevajadzētu pievienoties sankcijām pret Krieviju, un šādu nostāju centusies ievērot arī valdība, kuru veido partija “Gruzijas sapnis”.
Partijas “tēvs” – miljardieris Bidzina Ivanišvili – vienmēr pozicionējies, ka viņa mērķis ir mazināt saspīlējumu ar Krieviju, bet par kādu cenu? Tiesa, Gruzijā ir aktīva pilsoniskā sabiedrība, tāpēc atbalsts Ukrainai tiek īstenots dažādās citās formās, bet gruzīnu leģionāri bija vieni no pirmajiem ārvalstu kaujiniekiem, kas stājās plecu pie pleca ar ukraiņiem.
Izteikti pa vidu visam notiekošajam cenšas turēties Izraēla, kas būtu saprotami no tās pašreizējās ģeopolitiskās situācijas, kas reģionā arī bez visa cita ir sarežģīta, bet nemaz neizskatās labi, atceroties, ka putinisti pret ukraiņiem izturas līdzīgi kā nacisti pret ebrejiem Otrā pasaules kara laikā un Putina galvenais ienaidnieks Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pēc tautības ir ebrejs.
