Krieviem nāksies ar to samierināties: karš Ukrainā ir kliedējis mītus, uz kuriem balstījās Putina impērija 0
Pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā turpinās jau trīs gadus, taču tas sākās ar melīgiem izdomājumiem par “ukraiņu zvērībām” Donbasā, kuri tika izmantoti, lai attaisnotu separātistu aktivitātes 2014. gadā. Par to savā slejā izdevumam “The Hill” raksta Amsterdamas Universitātes akadēmiskais direktors Endrjū Čakhojans.
Autors atzīmē, ka joprojām atceras izdomāto stāstu par “vienā apakšveļā krustā sisto puisīti” – gluži kā no šausmu pasakas.
Lai gan šis stāsts bija acīmredzami safabricēts, daudziem Krievijā tas šķita patiesība.
Krievijas spēki, maskējušies par “vietējiem nemierniekiem”, ieņēma teritoriju Ukrainas austrumos, kamēr Krievijas valsts televīzija šos melus pārraidīja miljoniem skatītāju. Tā nebija tikai propaganda – tā parādīja, cik dziļi Krievijas sabiedrībā, elitēs un valsts struktūrās ir iesakņojusies koloniālā domāšana, norāda autors.
Viņš uzsver, ka Krievija nav valsts, kuru vieno kopīgas vērtības vai pārliecība. Tā ir impērija, kas izveidota ar spēku, ko satur kopā meli un kas bagātinājusies, piesavinoties citu tautu kultūru, vēsturi un mākslu.
Daudzas valstis pagātnē ir izmantojušas iekarošanu un kultūras apropriāciju, taču tas neattaisno Krievijas šī brīža mēģinājumu iznīcināt Ukrainu.
2021. gadā Krievijas diktators Vladimirs Putins publicēja rakstu, kurā noliedza Ukrainas kā nācijas un kultūras pastāvēšanu. Viņš apgalvoja, ka ukraiņi un krievi ir “viena tauta”, atkārtojot to, ko savulaik sludināja Krievijas cari un padomju līderi. Taču tā nebija vienotības deklarācija, bet gan tiešs drauds: vai nu ukraiņi atzīst sevi par krieviem, vai arī viņus gaida iznīcināšana.
Krievijai vairākkārt tika dota iespēja atbrīvoties no savām impēriskajām ambīcijām, taču tā vienmēr izvēlējās pretējo ceļu. Zaudējumi Krimas karā, karā ar Japānu un PSRS sabrukums pēc neveiksmes Afganistānā nespēja izmainīt tās koloniālo domāšanas veidu.
Krievijas impērijas pamatā vienmēr ir bijusi vardarbība un apspiešana. Kremlis nespēj piedāvāt savai tautai nākotni, tāpēc ar represijām un propagandu uztur tās paklausību.
Mūsdienu Krievija joprojām izturas pret reģioniem kā pret kolonijām, izspiežot no tiem resursus. Savukārt paši krievi uzskata apspiestību par normu.
Rietumi bieži pieļauj kļūdu, domājot, ka problēma ir tikai Putinā – ka viņš ir tirāns, kuru agrāk vai vēlāk nomainīs kāds cits. Taču tā nav. Putins nav izņēmums, bet gan likumsakarīgs Krievijas politiskās sistēmas produkts.
Daudzi pasaulē cenšas attaisnot krievus, sakot, ka viņi ir tikai propagandas upuri. Tomēr karš pret Ukrainu bauda plašu atbalstu Krievijas iedzīvotāju vidū.
Džeida Makglina savā grāmatā “Krievijas karš” raksta, ka Putins neuzspiež krieviem savus uzskatus – viņš vienkārši pauž to, kam viņi paši tic.
Autors raksta, ka Krievijas sabiedrība ir kompleksu un nedrošības pilna. Savā valstī cilvēki klusējot pacieš apspiešanu, bet ārējā frontē cenšas attaisnot savu eksistenci ar citu valstu iekarošanu.
Tā nav iedzimta iezīme, bet gan viltus projekcijas cikls: sāpinot citus, krievi cenšas apspiest atmiņas par saviem pazemojumiem.
“Šodien Ukrainas cīņa nav tikai cīņa par teritoriju. Tā ir cīņa par vēsturisko taisnīgumu. Mazais puisītis apakšveļā nekad netika sists krustā, un krieviem nāksies ar to samierināties. Maskavas karš pret Ukrainu ir kliedējis mītus, uz kuriem balstījās impērija. Un vienīgais veids, kā piespiest Krieviju pārvarēt savu impērisko domāšanu, ir pārliecinoša sakāve,” rezumē Čahojans.
