Otrais pasaules karš sasniedz Latviju: mainās okupanti, zūd ilūzijas 20
Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
1941. gada 22. jūnijā pulksten četros no rīta jeb tieši pirms 80 gadiem hitleriskās Vācijas armija pārgāja kopējo robežu ar Padomju Savienību. Otrais pasaules karš, kas Eiropā plosījās kopš 1939. gada septembra, bija nonācis līdz kontinenta austrumiem. Karš bija atnācis arī uz Padomju Savienības okupētajām Baltijas valstīm: Latviju, Lietuvu un Igauniju.
“Vācu armijas negaidītais, ļaunprātīgais uzbrukums” mierīgi dusošai padomju zemei mūsu austrumu kaimiņvalstī vienmēr ir bijis ne tikai vēsturiskās izpētes, bet galvenokārt ideoloģijas jautājums.
Agresīvais Hitlers uzbrūk miermīlīgajam Staļinam, kurš neko nav nojautis, sākās “taisnīgais aizstāvēšanās karš”, kura rezultātā Hitlers cieš zaudējumu, un padomju karaspēks ne tikai izdzen vāciešus no savas teritorijas, bet arī iekaro vēl pusi no Eiropas.
Un pēc kara beigām no turienes neaiziet, iedibinot tur savu, padomiski komunistisku kārtību. Šo agresiju mūsu kaimiņu austrumvalstī nepiemin…
Bet Padomju Savienība karu gaidīja. Turklāt ne tikai gaidīja, bet arī aktīvi tam gatavojās un turklāt šajā karā gatavojās uzbrukt pirmā.
Vēsturnieki rietumvalstīs jau kopš Otrā pasaules kara beigām nemitīgi uzsvēra, ka Hitlera 1941. gada 22. jūnija rīcība, sākot uzbrukumu pāri PSRS robežām, bija atbildes rīcība uz Staļina plānoto agresiju Rietumeiropas virzienā.
“Preventīvais trieciens”, kā tas tika saukts rietumvalstu historiogrāfijā. Arī tūlīt pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad daudzu Krievijas arhīvu slepenie dokumenti uz kādu brīdi kļuva pieejamāki, vairāki Krievijas vēsturnieki zinātniski pamatoja versiju par Staļina gatavoto agresiju Rietumu virzienā.
Kā piemēru var minēt Mihaila Meltjuhova pētījumu “Staļina garām palaistā iespēja”, Jurija Afanasjeva rakstu krājumu “Savādāks karš 1941–1945” vai Marka Soloņina apjomīgo izdevumu “1941. gada 22. jūnijs”.
Uzbrukums, nevis aizsardzība
Šo vēsturnieku pētījumos ir pierādīts, ka visas Padomju Savienības rietumu robežu tuvumā esošās sarkanās armijas vienības šeit bija sakoncentrētas tieši uzbrukumam, nevis aizsardzībai.
Spēcīgi grupējumi Kijevas, Smoļenskas, Rietumu un Kaļiņinas kara apgabalos bija sakoncentrēti tieši uzbrukumam. Izvietojums, komplektācija, bruņojums, aizstāvēšanās fortifikācijas būvju neesamība šajos rajonos liecināja par to, ka šo kaujas grupējumu uzdevums bija uzbrukums, nevis aizsardzība.
Padomju militārā stratēģija jau kopš 20. gadsimta 20. gadu beigām jeb kopš laika, kad jaunā padomju vara tika galā ar visiem galvenajiem iekšējiem ienaidniekiem, paveica kolektivizāciju un industrializāciju, bija vērsta uz agresiju – sarkanā armija plānoja karot tikai pretinieka teritorijā un uzbrukt pirmā.
Visas kara spēles un manevri 1938.–1941. g. modelēja vienu un to pašu situāciju – tiek izveidotas trīs vai četru armiju grupas, kurām jāsāk uzbrukums rietumu virzienā.
Šīs grupas plānoja izvietot PSRS rietumu robežu tuvumā, paredzot, ka nākamajā karā pret Vāciju (ko plānoja kā vienīgo kaut cik nopietno pretinieku) sarkanā armija izmantos apmēram 81% no saviem resursiem pēc mobilizācijas izsludināšanas.
Skaitliskā izteiksmē tas bija aprēķināts kā 247 kaujas divīzijas ar apmēram sešu miljonu cilvēku personālsastāvu.
Tas bija daudzkārt vairāk, nekā Vācija kopā ar saviem sabiedrotajiem spēja savākt sava uzbrukuma sākumā.
1941. gada pavasarī sarkanās armijas štāba priekšnieks ģenerālis Georgijs Žukovs pēc Staļina un aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko ieteikuma sastādīja “Piezīmes par padomju militāro spēku izvietojuma principiem nākamajā karā pret Vācijas armiju”.
Saskaņā ar šajā dokumentā teikto sarkanās armijas vienības plānoja izvietot uzbrukuma kārtībā gar rietumu robežu un karot paredzēja tikai ienaidnieka teritorijā.
Līdzīgus scenārijus paredzēja arī Rietumu kara apgabala un Kijevas kara apgabala pavēlniecību izstrādātie plāni.
Visur paredzēja liela mēroga uzbrukuma operāciju rietumu virzienā, pirmajā mēnesī ieejot ienaidnieka teritorijā 300 kilometru dziļumā, bet vēlāk pēc pirmo stratēģisko uzdevumu veikšanas paredzot uzbrukumu Berlīnes, Prāgas, Vīnes un ziemeļu – Dancigas virzienā.
Starp citu, slavenais plakāts “Māte Dzimtene sauc!” vairumā bija iespiests jau 1939. gadā. Un vēl – tobrīd starp Padomju Savienību un Vāciju bija noslēgts Latvijai tik liktenīgais savstarpējās palīdzības līgums jeb Molotova–Ribentropa pakts.
Padomju Savienība un Vācija skaitījās un arī reāli bija militārās sabiedrotās…
Dokumenti liecina, ka sākotnēji padomju vadība bija plānojusi uzbrukumu Vācijai sākt 1941. gada 12. jūnijā, taču šo datumu atlika, jo sarkanā armija vēl nebija pilnībā izvērsusies uzbrukuma grupējumos.
Tad uzbrukuma datumu pārlika uz 15. jūliju, kaut arī šo datumu daudzi uzskatīja par problemātisku. Līdz 1. jūlijam sarkanās armijas 114 divīzijām bija jāieņem stratēģiskās pozīcijas 20–80 kilometru attālumā no robežas.
Vācijas uzbrukums pārsteidza daudzas vienības tieši pārvietošanās laikā.
Pierobežas tuvumā tika koncentrēti lieli karaspēka grupējumi, būvēti aerodromi, munīcijas, degvielas un pārtikas noliktavas.
Viss liecināja, ka šis karaspēks šeit ilgi neuzkavēsies, jo neviens nedomāja par kaut vai elementāru aizsardzības būvju celtniecību.
Pie tam jau 1940. gada beigās Staļins izdeva pavēli par kapitāli izbūvētās aizsardzības līnijas nojaukšanu gar “veco” PSRS robežu Ukrainā un Baltkrievijā (t. s. Staļina līnija gar 1939. gada septembra sākumā pastāvošo PSRS un Polijas robežu).
Karš, kādu negaidīja
Pirmie kara mēneši sarkanai armijai izvērsās traģiski tieši šo iemeslu dēļ. Faktiski padomju bruņoto spēku uzbrukuma grupējumi gar PSRS rietumu robežu vēl nebija līdz galam izvērsti, nebija nekādu aizsardzības plānu varbūtējā uzbrukuma gadījumā, bieži vien nebija pat sakaru ar blakus esošo vienību – tie vēl nebija ievilkti.
Pat tie Krievijas vēsturnieki, kas uzskata, ka hipotēze par padomju uzbrukuma gatavošanu ir “izdomas un murgi”, atzīst, ka kaut vai daļējā kaujas kārtībā sarkanās armijas rietumu kara apgabalu karaspēka vienības varēja būt ne agrāk kā 1941. gada vasaras beigās.
Sarkanās armijas Kijevas Sevišķā kara apgabala 9. mehanizētās brigādes komandieris, toreiz pulkvedis, nākamais PSRS maršals Konstantīns Rokosovskis par šīm dienām savās atmiņās raksta:
“Spriežot pēc tā, ka mūsu aviācijas vienības tika izvietotas priekšējos lidlaukos, kā arī pēc tā, ka munīcijas un ekipējuma noliktavas veidoja tieši pierobežā, tas viss izskatījās pēc lēciena uz priekšu gatavošanas, bet… pārējo karaspēka vienību pagaidu izvietojums tam neatbilda. Katrā gadījumā, ja kāds uzbrukuma plāns arī bija, tad kara sākumā tas izpildīts vēl netika.”
Kā vienu no galvenajiem sarkanās armijas trūkumiem min personālsastāva, īpaši virsnieku korpusa, vājo sagatavotību modernā kara operācijām. Pirmie kara mēneši to lieliski pierādīja praksē.
Padomju virsniecība bija smagi cietusi lielajās staļiniskā režīma izvērstajās represijās 1937.–1938. g.
Amatos sāka iecelt vai tikko karaskolu beigušos leitnantus, bet, kad 1941. gada pavasarī saskaņā ar jauno mobilizācijas plānu padomju bruņoto spēku vadība sāka jaunu karaspēka vienību steidzīgu formēšanu un sūtīšanu uz “atgūtajiem” rietumu apgabaliem, leitnantu pietrūka, pastiprināti sākās paātrināto virsnieku kursu veidošanās.
Šo dažu mēnešu kursu beidzējiem piešķīra virsnieka pakāpi un nosūtīja kā dažāda lieluma vienību komandierus uz jaunformējamajām divīzijām.
Sākoties padomju – vācu karam, tikai 7% no sarkanās armijas virsnieku bija augstākā militārā izglītība, 60% – vidējā militārā izglītība, 25% – “paātrinātā” izglītība, bet pārējiem (7%) – vispār nebija nekādas militārās izglītības.
Rezultāti nebija jāgaida ilgi. Pirmajā kara mēnesī tika pilnībā sakauta un iznīcināta sarkanās armijas Rietumu fronte (bijušais Rietumu īpašais kara apgabals), otrajā kara mēnesī – Dienvidrietumu fronte.
Vācijas bruņoto spēku gūstā nokļuva ap pusotra miljona (!) sarkanarmiešu, pie tam lielākā daļa padevās paši – par ko sevišķi pārsteigti bija vācu priekšējo vienību komandieri, kas pie kaut kā tāda nebija pieraduši un nezināja, ko ar šiem cilvēkiem darīt (daudz sarkanarmiešu vācu pusē pārgāja ar ieročiem un pieprasīja ieskaitīt viņus vērmahtā, lai karotu “pret komunistiem”).
Cita lieta, ka Vācijas politiskie vadītāji neprata šo situāciju izmantot savā labā.
Taču, pat pēc tam kad Hitlera murgainās rasu teorijas dēļ padomju karagūstekņi tika atzīti par “zemcilvēkiem”, kuriem nedrīkst dot ieročus, un vienīgā vieta, kur viņus likt, ir karagūstekņu nometnes, brīvprātīgo pārbēdzēju plūsma no padomju uz vācu ierakumiem nemazinājās.
Stāvokli sarkanarmiešu gūstekņu nometnēs vācu armijas okupētajās teritorijās veikli izmantoja padomju propagandas mašinērija, jo, atsaucoties uz faktu, ka Padomju Savienība nebija pievienojusies starptautiskajām konvencijām par karagūstekņiem (padomju karavīrs taču nevar nonākt ienaidnieka gūstā), Vācija nemaz nepūlējās ievērot kaut kādus noteikumus attiecībā uz sagūstītajiem sarkanarmiešiem, tiesa, tieši tāpat rīkojās arī Padomju Savienība pret ienaidnieka gūstekņiem.
1941. gada vasarā un rudens sākumā tika sakautas un iznīcinātas vairāk nekā 300 sarkanās armijas divīziju – kopējais karavīru skaits, kurās bija ap pieciem miljoniem vīru, katru nedēļu sarkanā armija zaudēja 30–35 divīzijas;
trīs nedēļās kopš kara sākuma jeb 1941. gada jūnija beigās – jūlija sākumā padomju bruņotie spēki zaudēja 3500 lidmašīnu (lielākā daļa iznīcināta rietumu pierobežas aerodromos, tās nemaz nepacēlās gaisā),
6000 tanku, vairāk nekā 20 000 dažādu artilērijas vienību. 27. jūlijā, tātad tikai mēnesi pēc karadarbības sākuma, Vācijas armija padomju teritorijā jau bija iegājusi 1000 kilometru dziļumā. 16. jūlijā krita Smoļenska, vācu tanki straujā maršā virzījās uz Maskavu, Ļeņingradu…
Sarkanās armijas bēgšana no Latvijas
Karš Latvijas teritoriju sasniedza jau pirmajā dienā. 22. jūnija rītā vācu aviācija bombardēja piekrastes pilsētas un padomju militāros aerodromus, bet mūsu virzienā uzbrūkošās vācu 18. armijas priekšējās vienības sasniedza Liepāju.
Šajā dienā iznākušajā komunistiskās partijas laikraksta “Cīņa” speciālizdevumā bija ievietots liels Staļina portrets un ievadraksts “Par Dzimteni, par Staļinu”, kurā aicināja tautu vienoties ap padomju valdību, ap boļševiku partiju un mīļoto vadoni biedru Staļinu.
Laikraksts lasītājus informēja par to, ka vācieši uzbrukuši padomju valstij, taču vēlākajās dienās nevienā “Cīņas” numurā nekas par karadarbību Latvijā teikts vairs netika.
Komunistu avīze neko nerakstīja par to, kā sarkanajai armijai šajā karā klājas. Bet Latvijā un abās pārējās Baltijas zemēs šai armijai klājās slikti…
Sarkanās armijas Baltijas Sevišķo kara apgabalu, karam sākoties, pārveidoja par Ziemeļrietumu fronti, kurai bija pakļautas padomju 8., 11., un 27. armijas.
Ziemeļrietumu fronte sarkanajai armijai bija viena no neveiksmīgākajām, jo frontes karaspēks dažu mēnešu laikā tika sakauts pilnīgi. 25. jūnijā padomju 8. un 11. armijas jau bija sakautas un to paliekas panikā muka no Lietuvas, ejot Daugavas virzienā.
8. armijas kaujas žurnālā 25. jūnijā bija rakstīts: “Armija atkāpās neorganizēti, dažreiz paniski, palikusi bez vadības.”
Šīs armijas toreizējais komandieris un 1941. gada jūlijā – augustā frontes pavēlnieks ģenerālleitnants P. Sobeņiņikovs vēlāk savās atmiņās rakstīja: “nekāda noteikta robežas aizsardzības plāna nebija. Jau 22. jūnija rītā gandrīz visa Baltijas kara apgabala aviācija bija iznīcināta aerodromos.”
Jau pirmajā kara dienā sākās kaujas pie Liepājas, ko vēlāk Padomju Savienībā nosauca par “varonīgo cīņu par pilsētu zem liepām”, un klīda baumas, ka Liepājai piešķiršot varoņpilsētas nosaukumu, jo tādām vajadzēja būt ikvienā padomju republikā.
Līdz varoņpilsētas nosaukumam Liepāja nenonāca, jo pat padomju militārās vēstures “uzlabotāji” saprata, ka līdz 29. jūnijam notikušās kaujas pie Liepājas patiesībā bija pilsētā ielenkto sarkanās armijas un militāro jūrnieku vienību mēģinājumi izlauzties no ielenkuma, vairāk bēgot no vāciešiem, nevis mēģinot aizstāvēt pilsētu.
Aculiecinieku atmiņās pilsētā “izpaudās panika, neorganizētība un apjukums” un “fronte sabrukusi, glābjas, kas var”.
Visus Liepājas ostā stāvošos kara kuģus “varonīgie Liepājas aizstāvji” saspridzināja un paši nogremdēja, arī abas bijušās Latvijas jūras kara flotes zemūdenes “Roni” un “Spīdolu”.
Līdz brīdim, kad 29. jūnijā vācieši ieņēma Liepāju, vācu armijas rokās jau bija nonākušas Jelgava, Tukums, Preiļi, Līvāni, Saldus, Daugavpils. 1. jūlijā Vācijas armija bez lielām kaujām ieņēma Rīgu un nonāca pie Daugavas upes līnijas visā tās garumā Latvijas teritorijā.
Sarkanās armijas bēgšana turpinājās. Daugavpils jau bija kritusi, bet Vācijas armija sāka šķērsot Daugavu. Pie Daugavpils, Jēkabpils un Līvāniem bija izveidojušies vācu placdarmi, no kuriem jūlija pirmajās dienās sākās Vācijas armijas kaujas grupu straujš uzbrukums.
Sarkanās armijas atkāpšanās no Latvijas vairs bija tikai dažu dienu jautājums.
3. jūlijā vācu spēki ieņēma Gulbeni, bet 5. jūlijā Valku atstāja Latvijas PSR valdība un Latvijas kompartijas centrālkomiteja, steidzīgi pārbraucot uz Novgorodu. Karadarbība Latvijas teritorijā faktiski bija beigusies.
Latviešu partizānu cīņas
Nebija mierīgi arī padomju karaspēka aizmugurē. Vēl tikai nedēļu pirms padomju un vācu kara sākuma – 1941. gada 14. jūnijā – padomju okupācijas vara no Latvijas izsūtīja uz Sibīriju 15 424 cilvēkus.
Sākoties karam, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju cerēja, ka padomju jūgam pienācis gals un Vācija atjaunos Latvijas neatkarību.
Vēl daļa cilvēku vienkārši vēlējas atriebties padomju varai par saviem aizvestajiem tuviniekiem. Pirmo reizi Latvijas vēsturē vācu karaspēku sagaidīja kā atbrīvotāju – tobrīd no lielinieku jūga un padomju varas.
Visos Latvijas apgabalos sākās stihiska partizānu kustība. Sākumā nelielās partizānu grupas rīkojās bez jebkādas koordinācijas, bojājot dzelzceļus, sakaru līnijas, apšaudot nelielas sarkanarmiešu grupas un uzbrūkot vietējiem padomju aktīvistiem, cenšoties novērst pēdējo veiktās laupīšanas un marodierismu.
Pirmajās kara dienās sākās masveidīga dezertēšana no sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa. Šo korpusu padomju okupācijas vara izveidoja no bijušās Latvijas armijas, samazinot tās skaitlisko sastāvu līdz 16 000 vīriem.
14. jūnija represijas skāra arī korpusā esošos latviešu karavīrus un karadarbības sākumu daudzi no viņiem uzskatīja par iespēju atbrīvoties no padomju okupācijas jūga.
Kara sākumā korpusa vienības atradās vasaras nometnē Litenē un Ostraviešos, un, kā vēlāk izrādījās, Ziemeļrietumu frontes vadība īsti neko ar to darīt nevēlējās. Pavēles par iziešanu uz fronti nebija, pavēles vispār šajās dienās bija ļoti haotiskas un viena pretrunīgāka par otru.
Piemēram, 25. jūnijā korpusa daļām bija pavēle izbraukt uz Rīgu, bet vēl pēc divām dienām pienāca pavēle turpināt kaujas apmācību Litenē.
Starp citu, vēl pašā kara sākumā, 22. jūnijā, padomju vara Latvijas teritorijā izsludināja iedzīvotāju mobilizāciju sarkanajā armijā, bet pēc divām dienām to atcēla.
1. jūlijā pienāca pavēle no korpusa atvaļināt politiski neuzticamos “LPSR pilsoņus”. Kara laikā šādas pavēles izdošana nav īsti saprotama, bet latviešu karavīriem tā bija ļoti bīstama, jo atvaļinātie saņēma dokumentus ar atzīmi “politiski neuzticams”, bet padomju varas iestādēm bija atļauts šādus cilvēkus likvidēt.
Tāpēc ļoti daudzi korpusa karavīri uzskatīja par pareizāku bēgt uz mežiem, papildinot nacionālo partizānu rindas.
29. jūnijā vienai korpusa divīzijai pienāca pavēle doties uz Gulbenes–Krustpils rajonu un ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas, bet pārējām korpusa vienībām bija jāpārdislocējās uz Opočkas un Ostrovas rajonu Pleskavas apgabalā Krievijā.
Šādas pavēles latviešu karavīru dezertēšanu no sarkanās armijas korpusa rindām tikai pastiprināja. 3. jūlija naktī Pleskavas virzienā ejošā korpusa 181. divīzijas daļa kopā ar nekārtībā bēgošajām citām sarkanās armijas vienībām pie Liepnas burtiski saskrējās ar uzbrūkošu Vācijas armijas 41. motorizētā korpusa avangardu.
Vēlāk padomju vēsturnieki ar dažu latviešu literātu palīdzību šo sadursmi burtiskā nozīmē padarīja par leģendu, nosaucot par “Liepnas kauju”, stāstot, kā padomju karavīri uzbrukuši vāciešiem.
Patiesībā vācieši vajāja bēgošus sarkanarmiešus, kuri, nespēdami izvairīties no kaujas un būdami ielenkti, vienkārši centās glābt savu dzīvību.
Cik 24. korpusa daļās šajā laikā vēl bija latviešu, pateikt ir grūti, bet pēc atkāpšanās no Latvijas teritorijas krietni sakautajās korpusa vienībās bija ap 3000 latviešu karavīru. Novembrī korpusu izformēja.
Partizānu grupas jeb, kā toreiz tās mēdza saukt, pašaizsardzības vienības auga savā spēkā, dažās bija pat vairāki simti labi bruņotu vīru, un dažkārt tie ne tikai aizstāvēja sevi, bet mēģināja veikt arī kādas lielāka mēroga militārās akcijas.
Sīvākās šādu latviešu partizānu vienību kaujas ar sarkanās armijas vienībām notika pie Limbažiem, Alūksnē, Smiltenē, Siguldā. Partizānu vienības, lielākas vai mazākas, darbojās visos Latvijas pagastos.
Līdz ar sekmīgo vācu karaspēka virzību Latvijas teritorijā vācu militārā pavēlniecība centās pārņemt savā kontrolē arvien pieaugošāko latviešu nacionālo partizānu kustību. Dažkārt partizāni savu darbību koordinēja ar vācu armijas priekšējām vienībām.
Tomēr jau pavisam drīz pēc vācu okupācijas administrācijas izveidošanās kļuva skaidrs, ka nekāda Latvijas patstāvība atjaunota netiks un latviešu nacionālos partizānus vācieši atbruņoja. Padomju okupāciju Latvijā bija nomainījusi vācu okupācijas vara.
